Brīvprātīgie saimniecībā pie Smiltenes. Mihails no Austrijas, Elvīra no Šveices, Eimija no Francijas, ungāru ģimene — mamma Endži, tētis Pēteris, Florians, Adorians un Valera.
Deviņas lauku sētas Latvijā uzņem brīvprātīgos no visas pasaules - lai ravē un vāc sienu. Tomass un Krišus stāsta par savu pieredzi
Kazu mek-mek ir pirmais, kas sagaida Tomasa un Līgas Krīgeru mājvietā netālu no Smiltenes. Pār kopto mauriņu dodas kāda sieviete lakatiņu galvā, nesdama nezāļu kaudzi. Visticamāk, saimniece. Nekā. Angļu valodā viņa laipni atbild, ka Līga ir mājā. Tas tiesa. Virtuvē ar viņu kopā rabarberus griež šveiciete Elvīra un francūziete Eimija. Līga pastāsta, ka sieviete, ko satiku, ir ungāriete, kura pati pieteikusies izravēt zemenes. Arī Elvīra un Eimija ir brīvprātīgās.
Viszinošākais par palīgiem ir Līgas vīrs Tomass. Viņš ir vācietis, bet runā latviski, jo «desmit gadus taču esmu te, kā nemācēšu». Ar vācu valodas skolotāju Līgu viņš iepazinās, kad viņa bija devusies ar kori no Smiltenes dziedāt uz Vāciju, netālu no Nīderlandes robežas. Pirmajā rindā koncertu klausījās elektroinženieris Tomass. Abi apprecējās, sāka dzīvot Vācijā. Pēc pāris gadiem pārvācās uz Smilteni, mitinājās dzīvoklī. Kad piedzima pirmais bērns, saprata - gribas pilnvērtīgu dzīvi ar veselīgu vidi. «Abi esam pilsētnieki, abiem kreisās rokas uz lauku darbiem, bet laukos dzīvot gribējās,» smejas Līga. Tagad ģimenē aug Linda, Lukas un Elīna, un Krīgeri redz, ka lauki bija pareizā izvēle - Lejas Varicēnu mājas tika iegādātas pirms trīs gadiem. Iekopti tīrumi, nopirktas kazas un vistas. Tomass ir ekodzīvošanas entuziasts un stāsta, ka saimniecībā būtu iespējams izaudzēt tikai ap 70% no ikdienā vajadzīgā. «Eļļu, rīsus un benzīnu pats nevari radīt,» viņš saka.
