Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas jaunais rektors Guntars Prānis (46) saskata savu izglītības institūciju, integrētu Eiropas mākslas augstskolu vidē, un no jauna definē vadības darbu
Augusta beigās divas Latvijas mākslas augstskolas – Latvijas Mākslas akadēmija un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – ar Saeimas balsojumu iegūs jaunus rektorus, kurus amatam jau izvēlējusies katras augstskolas satversmes sapulce. Senās mūzikas eksperts, ilggadējais JVLMA profesors Guntars Prānis amatam pieteicās, jo vēlējies dzīvē apliecināt savai pasaules izpratnei tuvā 19. gadsimta filozofa, eksistenciālisma pamatlicēja Sērena Kirkegora tēzi par patiesības izdzīvošanu. Proti, vai tas, ko cilvēks domā un runā, saskan ar viņa darbiem.
Jau vairāk nekā 20 gadus Prānis ir senās mūzikas ansambļa Schola Cantorum Riga līderis. Nesen ieguvis doktora grādu mākslas zinātnēs, pētot Rīgas misāles dziedājumus viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā. Mūzikas augstskolā lasa lekcijas par seno mūziku.
Intervijā viņš stāsta, kā rektora amatā savienos cieņu pret tradīciju un progresīvu pieeju augstskolas attīstībai, kas Latvijas Mūzikas akadēmijai palīdzētu cienīgi nostāties līdzās labākajām mākslas augstskolām Eiropā. Prānis tic, ka kopā ar labu komandu viņam tas izdosies.
Jūs 2015. gadā pabeidzāt doktorantūru – bijāt students, mācījāties arī citās Eiropas valstīs. Ko uzskatāt par labu augstāko izglītību 21. gadsimtā?
Jebkura cilvēka izaugsmes potenciāls ir neierobežots. Katrs cilvēks, studējot pirmoreiz, redz kādas konkrētas profesijas vai amata griestus kā galamērķi. Es sākotnēji biju praktizējošs mūziķis. Tad pievērsos mūzikas vēsturei. Sapratu, cik šīs divas jomas papildina viena otru. Līdzīgā veidā redzu mākslas izglītību šodien: kā starpdisciplināru, pāraugošu mūžizglītībā, kas nekad nebeidzas. Man pašam arī tagad būtu prieks sēsties solā un studēt. Tam pat jānotiek paralēli pasniegšanas darbam.
Mūsdienu augstskolās nedrīkstētu strādāt profesori, kuri lasa lekcijas no vecas kladītes, atgremo gatavas patiesības. Tieši mijiedarbē ar studentiem, gatavībā mācīties klāt, apgūt jaunās idejas var rasties nākotnes izglītība. Kāds ir galvenais mērķis? Domājošs cilvēks. Arī mūzikas izglītība vedama šajā virzienā. Un tad, protams, otrs mērķis: profesionālā izcilība, kas palīdz izsmelt jaunā mūziķa spējas.
Vēl kā svarīgu aspektu gribu minēt mūzikas skolotājus, ko akadēmijā sagatavojam. Viņi nākotnē palīdzēs veidot kulturālu, mūsdienu iespējām atvērtu Latvijas sabiedrību. Kas būtu nākamie matemātiķi, biznesmeņi, menedžeri bez spējas novērtēt radošās idejas, gūt baudījumu kultūrā? Taču, lai novērtētu un baudītu, jābūt zināšanām. Tās var sniegt mākslas, mūzikas pedagogi.
Mūzikas akadēmijas darbu nākotnē ieraugu tieši šādā krustpunktā: kā profesionālās izcilības mūzikā veidotāju un bērnu, pieaugušo redzesloka paplašinātāju mākslas pasaulē ar labu pedagogu palīdzību (JVLMA vēlas piedāvāt interesentiem kursus mūzikas vēsturē, teorijā u. c. – red.). Uzskatu, ka mēs kā nācija būsim stipri tikai tad, ja sniegsim cilvēkiem kvalitatīvas izglītības iespējas. Kā lasīsit Šekspīru bez zināšanām literatūras vēsturē, teorijā? Man patīk slavenā austriešu diriģenta Nikolausa Arnonkūra teiciens: tās ir cilvēka pamattiesības – saprast mākslas darbu. Kas ir mākslas uzdevums, viņš vaicā. Un atbild: mainīt cilvēku, attīstīt garīgo pasauli.
Runājot par profesionālo izcilību, Mūzikas akadēmijai jākonkurē ar spēcīgām Eiropas, ASV augstskolām, kurās mūsu jaunieši vēlas studēt. Labākajiem bieži vien ir iespējas tikt pie stipendijas.
Es nebaidos no konkurences. Jāstrādā tā, lai jaunie mūziķi grib pie mums studēt. Pat tad, ja viņi dosies strādāt pasaulē, vēlāk var atnest atpakaļ Latvijai globālo ekspertīzi [mūzikā] – kā pasniedzēji, piemēram.
Šogad Dārziņskolu absolvēja starptautiski pazīstamā pianiste Aurēlija Šimkus. Viņa dosies studēt citviet Eiropā. Vai šādi gadījumi akadēmijai nav sāpīgi?
Finansiālo iespēju ziņā nevaram pārsist Eiropas augstskolas, kuras algo pasaules labākos profesorus. Jā, tā ir mana sāpe, ka talantīgie jaunie mūziķi dodas prom. Jāsaprot, kāpēc viņi to dara – ierauga gan mācībspēku, gan kopējās studiju vides ziņā, ka tur var profesionāli labāk izaugt nekā šeit. Tātad mums jāskatās, ko mainīt [studiju procesā], lai viņi vēlētos studēt Latvijā. Reizēm feisbukā paskatos, vai studenti sadaļā «mācību iestāde» raksta JVLMA vai augstskolu, kur dažus mēnešus mācījušies Erasmus programmā. Tas daudz pasaka par mācību vērtību viņu acīs. Jā, mums jādara viss, lai studenti lepotos ar savu augstskolu Latvijā. Kopumā – ar savu valsti.
Mūsu nācija ir talantīga mūzikā. Cilvēks, kurš sakņots savā kultūrā, vērtībās, apzinās savu izcelsmi, būs atvērts arī globālajam. Viņu globālais nebiedēs. Redzu pēc kolēģiem, ka tieši pasaules pieredze, citu kultūru pieredze liek vēl vairāk nostiprināties savā identitātē, ieraudzīt to kā vērtīgu. Man gribas tautas mugurkaulu ieraudzīt taisnu. Es arī redzu, ka mums ir forša, jauna paaudze, kas mīl Latviju, grib šeit strādāt. Liksim čīkstēšanas kultūrai pretī kaut ko citu – spēju izdarīt vērtīgas lietas mūsu zemē.
Kāds bija jūsu piedāvājums, piesakoties rektora amatam?
Mūzikas akadēmijai 2019. gadā būs simtgade. Ja atskatāmies, tas bija laiks, kad tapa Latvijas valsts. Jāzeps Vītols, mūsu pirmais rektors un dibinātājs, uzskatīja, ka Mūzikas akadēmija ir viens no valsts identitātes stūrakmeņiem. Tādā ziņā nekas nav mainījies – ieraudzīt un novērtēt savus pamatus ir svarīgi. No otras puses, mums jābūt tik radošiem un drosmīgiem, lai spējam pieņemt ātrus, šo laiku apsteidzošus lēmumus un paliekam pasaules notikumu ritējumā, neiesīkstējam. Pamatuzdevums būtu augsta līmeņa studiju kvalitāte. Lai studenti pie mums nenāk tāpēc, ka slinkums braukt mācīties citur – tā nedrīkst būt motivācija -, bet tāpēc, ka ir kvalitatīvs piedāvājums. Tas nozīmē labus mācībspēkus, nemitīgu studiju kvalitātes izvērtējumu.
Domāju, ka jābūt daudz aktīvākiem izglītības sadarbības projektos, finansējuma piesaistīšanā, piemēram, viesprofesoriem. Daudzas ārzemju augstskolas tagad modelē, ka profesors atbrauc četrreiz gadā uz lekciju ciklu, intensīvi iedodot studentiem to, ko citkārt varētu dot kontaktstundās visa gada garumā. Šāds modelis mums drosmīgi jārada. Jāatver arī jaunas studiju programmas. Piemēram, mūziklu dziedāšanas. Vēlamies sadarboties ar Kultūras akadēmiju, kur ir aktiermākslas studijas. Cilvēkiem, kuri pabeidz Doma kora skolas mūziklu dziedāšanas klasi, tagad jābrauc uz Londonu meklēt studiju iespējas. Bet arī mēs tās varam piedāvāt! Tāpat gribam atvērt mākslas doktorantūras studijas – jaunu līmeni instrumentālistiem, kurā augt un attīstīties, rakstot pētījumus, kas saistīti ar viņu atskaņotājmākslu.
Tas ir arī jūsu paša gadījums.
Īstenībā – jā. Sinerģija starp teoriju un praksi ir mans moto jau desmit gadus. Patīk būt uz skatuves. Tajā pašā laikā patīk reflektēt. Kā rektors gribēšu veicināt iniciatīvu visās katedrās. Ja profesori nāks ar priekšlikumiem, būs jādomā, kā tos realizēt, nevis atlikt. Mums ir daudz izcilu pasniedzēju, kaut vai kordiriģēšanas katedrā – Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Mārtiņš Klišāns, Aira Birziņa. Viņi arī Dziesmusvētku stūrakmeņi. Tāpat spēcīgi ir instrumentālisti, komponisti, teorētiķi. Domāju drīz sēsties pie viena galda ar visiem mācībspēkiem, izrunāt, ko varam darīt vairāk un labāk, arī starptautiskās aprites nozīmē. Lai pie mums brauc studenti no citām valstīm. Šobrīd izsveram iespējas integrēt maksas studentus no Āzijas valstīm. Lai varam kaut ko finansiāli nest valstij, un valsts ierauga mūsu starptautisko kontekstu. Nevis klauvēties pie Kultūras ministrijas durvīm, sakot, dodiet vairāk naudas!
Domāju, ka retais Mūzikas akadēmijā pasniedz algas dēļ. Tā drīzāk ir svēta misija – dot zināšanas. Meistara un mācekļa princips mūzikā nav zudis. Vēlēšanās vest jauno kolēģi uz priekšu ar cerību, ka viņš tiks vēl tālāk, nekā esi ticis tu pats. Es domāju, ka mums Latvijā kopumā vajadzētu vairāk kultivēt atvērtību, jauno kolēģu atbalstīšanu. Dalīties. Nevis greizsirdīgi sargāt to, kas mans, sēdēt ierakumos un atšaudīties.
Ko domājat par to, ka globāli ir aizvien vairāk izcilību klasiskajā mūzikā – tātad spīvāka konkurence. Pat ja esi profesionāli ļoti labā līmenī, jaunajiem mūziķiem var nebūt darba. Kādus redzat risinājumus?
Ir lietas, ko mākslā nevar ielikt formulās. Kāpēc vienam ļoti talantīgam mūziķim karjera neizveidojas veiksmīgi, bet citam izveidojas? Man arī nav atbildes. Zinu tikai, ka ļoti daudz nozīmē darbaspējas un pašdisciplīna. Ir riskanti tīksmināties par panākumiem, mūzikā sevi visu laiku jāapliecina no jauna. Otrkārt, mūziķiem bieži vien jābūt pašiem sev menedžeriem, un viņi to nespēj labi veikt. Laimējas, ja tevi ierauga kāda koncertaģentūra, notic tev. Citādi karjera mūzikā var būt vieni vienīgi izdevumi – jābraukā uz konkursiem, lai tiktu pamanīts.
Domāju, arī valstiskā līmenī vairāk jāpievēršas mūziķu atbalstam. Esmu redzējis, kā tas strādā Somijā, atbalsts māksliniekiem ir milzīgs. Arī uz ārpasauli – kā viņi tiek profilēti [globālajā klasiskās mūzikas tirgū].
Katram dzīvē bijis cilvēks, kurš noticējis mūsu spējām. Radījis sajūtu – «es varu»! Tas ir ļoti svarīgi. Kā rektors gribu būt pie-ejams studentiem. Būt dialogā ar viņiem. Kas gan es esmu, lai no augšas paziņotu patiesību, kas visiem var būt derīga? Studenti tev priekšā visu laiku tur spoguli. Tas ir ļoti veselīgi. Profesoriem jāvar pašiem mācīties, jāapgūst jaunais.
Kas jūs no citās Eiropas augstskolās pieredzētā fascinējis?
Grācas Mūzikas augstskolā ļoti patīk radošā gaisotne, tur bieži notiek neformāla ideju apmaiņa. Studenti ar studentiem, studenti ar pasniedzējiem, pasniedzēji ar pasniedzējiem. Tas tiek veicināts no augstskolas puses. Mācoties tur [maģistrantūrā], nevienu brīdi nejutu – kaut kas jādara ķekša dēļ. Tas ir virziens, kurā jāstrādā katrai mākslas augstskolai, arī mums. Studentiem maksimāli sevi jāpilnveido. Nevis jāvāc punkti, jāiekļaujas parametros. Tāds skatījums nav mūsdienīgs. Neesmu anarhists, bet kārtībai un brīvībai jābūt labā balansā. Brīvības elpai augstskolā jābūt klātesošai.
Jūs, būdams mūziķis, daudz esat lasījis Augustīnu, Kirkegoru. Ko jums devuši šie autori no pavisam citas jomas – filozofijas?
Esmu domājis – kas ir cilvēka dziļākā vēlēšanās? Būt laimīgam. Piedzīvot piepildījumu. Esmu sapratis, ka šo piepildījumu iespējams sasniegt garīgajā dimensijā – domāt, izvērtēt citu sniegtās idejas. Tādā nozīmē jebkuram radošam cilvēkam ir nenovērtējami svarīgi lasīt pasaules domātāju darbus.
Starpdisciplinaritāte attīsta un palīdz. Mani, piemēram, doktorantūras studijas saveda kopā ar brīnišķīgiem medievistiem (viduslaiku vēsturniekiem – red.). Ieguvu citu skatījuma leņķi uz to, ko daru [senajā mūzikā]. Tas deva prieku, laimi. Veidojās lielāks veselums zināšanu. Tad arī laiks, kas nepielūdzami rit uz priekšu, vairs nav tik liels drauds. Kad nonāc pie nozīmīgām eksistenciālām atziņām, tās ir svarīgākas par dzīves laiku, kas nav mūžīgs.
Kirkegors savos darbos runā par patiesības izdzīvošanu. Vai tas, ko tu domā, par ko esi pārliecināts – vai tu arī tā dzīvo. Ja tā nenotiek, mēs fragmentarizējamies. Šis uzstādījums bija arī svarīgs iemesls, kāpēc pieteicos konkursā uz rektora amatu. Patlaban vadības darba paradigma mainījusies no «pavēlēt» uz «darīt kopā». Tāpēc iekšējās izaugsmes ceļš ikvienam vadītājam ir ļoti svarīgs. Kā citādi vari būt kāda autoritāte?
Ko jums par latviešiem pastāstīja jūsu disertācija par Rīgas misāli?
To, kas esam patlaban, veidojis viss, kas šajā vēsturiskajā teritorijā noticis simtiem gadu. Šādi paskatoties, varam ieraudzīt, cik bagāti esam. Nevis skaldīt matus, kā mums [vēsturē] nodarīts pāri. Varam skatīties, ko smelt no vācu kultūras, no pagāniskajām saknēm un kristīgajām. Kā to pavērst perspektīvā, lai pašiem nāk par labu?
Daudz varam mācīties arī no senajiem mūziķiem. Disertāciju rakstīju par 15. gadsimta mūziku. Ar kādu smalkumu, pietāti viņi veica savu darbu! Ja kāds man kaut ko stāsta par tumšajiem viduslaikiem, viņš nepārzina faktus. Pētot Rīgas misāli, ieraudzīju, ka ļoti spēcīgs elements ir memorija. Pieminēt, cienīt, pat metafiziski apzināties savus priekštečus, viņu vēsturisko lomu. Tas man lika domāt arī par Latvijas valsts pamatiem. Cilvēkiem, kuri atdeva dzīvību, jo ticēja valsts nākotnei. Mums ir atbildība par to. Trauksmainos laikos, kādi ir tagad, atbildībai par savu valsti jābūt vēl daudzkārt lielākai.
Jums jāizstāsta arī par groteskām – savā ziņā emocijzīmju priekšstečiem viduslaiku tekstos!
Ja paskatāmies uz sakrālajiem liturģiskajiem tekstiem, kur šīs sejiņas – groteskas – ir, nezinām, vai tā ir pasmiešanās par priekšteci, vai attēlota fantastiskās pasaules klātbūtne. Katrā ziņā tekstos caur šīm zīmēm redzams, ka cilvēkiem bijusi bagāta iztēle. Tas rāda ne tikai informācijas tālāk nodošanu, bet arī impulsīvo, radošo, humorpilno.
Ko jums dod koncertēšana ar senās mūzikas ansambli Schola Cantorum Riga?
Ir liela laime līdzradīšanā, dziedot vai spēlējot skaņdarbu. Šis process uzlādē, atbrīvo, nomierina. Palīdz izkāpt no mūsdienu stresa pilnā laika un iekāpt mūžīgajā dimensijā, kas savieno ar bijušajām paaudzēm. Viduslaiku dziedājumi šajā ziņā ir perfekti. Katrs vārds [gregoriskajā korālī] izskan niansēti, precīzi, skaisti. Tam ir sava vieta, tas ir izsvērts. Nav vārdu inflācijas, kādu redzam mūsdienās, kad daudz ko izsakām bezjēdzīgi.
Lekcijās mēdzat teikt, ka tagad vedīsit ceļojumā laikā. Kāda ir jūsu atbilde uz jautājumu, ko mūsdienās varam labu paņemt no viduslaikiem?
Vienu dienu nedēļā definēt kā dienu bez sociālajiem tīkliem, vaifaja, veikali visi slēgti. Lai atliek laiks citiem cilvēkiem, labai grāmatai un domām vienatnē. Tādā veidā var uzkrāt spēkus un iet tālāk.
Pieci klosteri Eiropā, kurus iesaka apmeklēt atmosfēras un kultūrvēsturiskās vērtības dēļ
Montserratas klosteris Spānijā. Benediktīniešu klosteris. Šeit radies nozīmīgs mūzikas opuss – slavenā 14. gs. Sarkanā grāmata (Llibre Vermell).
Einzīdelnes klosteris Šveicē. Vecs benediktīniešu klosteris, celts 934. gadā. Šeit tapuši vieni no senākajiem gregorisko dziedājumu kodeksiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Solesmas klosteris Francijā. Benediktīniešu klosteris celts pirms vairāk nekā 1000 gadiem un 19. gs. kļuvis par galveno gregoriskā korāļa atjaunotnes un restaurācijas vietu.
Minsteršvarcahas klosteris Vācijā. Bavārijā ar senu un bagātu vēsturi. 12. gadsimtā tas bija galvenais monastisko reformu centrs. Mūsdienās gregoriskie dziedajumi šeit tiek dziedāti vācu valodā.
Pannonhalmas klosteris Ungārijā. Abatija, kas uzskatāma par vienu no senākajām Ungārijas sakrālajām celtnēm (ap 996. g.).
CV
Dzimis 1971. gada 7. jūlijā
1989-1993 Studējis kordiriģēšanu JVLMA
1993-1995 Studējis kora un orķestra diriģēšanu, kā arī seno mūziku maģistrantūrā Vācijā
2015 Aizstāvējis mākslas doktora grādu, disetrācijas tēma – Rīgas misāle
Kopš 1996. gada vada senās mūzikas ansambli Schola Cantorum Riga, par spilgtu koncertdarbību 2016. gadā tas tika nominēts Lielajai mūzikas balvai
Kopš 1995. gada pasniedz JVLMA
