Romāns Tur – nesenā pagātnē sakņots pieaugšanas stāsts
Kristīnes Ulbergas romāns pietuvina lasītājus vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts noslēguma fāzei – jau aptverama sērijas kopaina. Autore izvēlējusies padomju režīma norieta laiku – 80. gadus – attēlot caur divām mikrovidēm: pavirši funkcionējošu, atsvešinātu ģimenes institūciju, kuru iepazīstam ar pusaudža jeb agrīnā jaunekļa Pāvela acīm, un no oficālās dzīves distancējušos brīvdomātāju kopu, kas radusi patvērumu pamestā lauku mājā un cer, ka milicija un čeka tos neuzies, jo PSRS vēl eksistē jēdziens «parazītisks dzīvesveids» un attiecīgas konsekvences.
Droši vien no plūdenā stāstījuma varētu izpreparēt konstruktus par Pāvelu, kurš, izrādās, ir Pāvils (taču šī spēcīgā detaļa paliek konstatācijas līmenī, pasniegta grāmatas beigās; autore nekādi neizvērš etnisko un reliģisko kultūrsaduri); par viņa vecākiem, kuri simbolizē 70.–80. gadu jauktās laulības, kurās visbiežāk māte bija krieviete, tēvs latvietis; par to, kā tēvs, kas pēc norādes tekstā izrādās arī VDK informators, ir gļēvs un nevarīgs, tomēr spēj izzagt sievas līķi no morga; kā latviešiem neraksturīgi ambiciozais brālis Itālo (tiklab Pāvela otrs es), pārsātinājies savā egoismā un narcismā, galu galā pats kļūst par upuri; kā pēc mātes pašnāvības viņas vietu ģimenē ieņem viņas māsa Kaķerina, lai vadītu un kontrolētu, un ceptu pīrāgus.
Pāvela iekšējos monologus un dzīves pieredzes atstāstus autore lielākoties ir balstījusi drīzāk cita vecuma grupai piederīgu cilvēku un varbūt arī otram dzimumam raksturīgās pārdomās. Tāpat literāri noslīpētā valoda, vietām vecīgais izteiksmes stils šķiet mākslots un neadekvāts 14–16 gadus vecam pusaudzim ar visai smagu dzīves pieredzi, pat ja viņš ir tendēts tikai uz augstām sfērām un attālināts no, piemēram, hormonu vētrām.
Toties tekstā prasmīgi integrēti dažādu tolaik apritē esošu garīgo un ezotērisko mācību postulātu un atziņu, vēsturisku mītu pārstāsti, lai arī vietām virpusēji un mūsdienu kontekstā nodrillēti banāli. Kādai lasītāju daļai tā var šķist garlaicīga pseidofilozofēšana, taču tai ir zināma vilkme, jo, gluži tāpat kā mūzika, tekstā paustais spēj uzjundīt sava laika neatkārtojamo izjūtu. Patiesi, sen zināmu jaunatklājumu 80. gados bija daudz, un tikai dziļi izglītoti prāti atšķīra īsto mantu no sēnalām.
Latviešu daiļliteratūrā šāda padomju dzīvesveidam svešā alternatīvā vide ir reti apzināta, atmiņā nāk paradoksālās situācijas Valdas Melgalves Klejojumos rāmī, atsevišķi stāsti Andras Neiburgas krājumā Stum, stum un Andra Zeibota Līķu dejās, caur farsa prizmu atainotie tēli Spāres, Mednes un Zvirgzdiņa romānā Odu laiks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.