Žurnāla rubrika: Kultūra

Pēterburgas režisors Boriss Pavlovičs iestudējis Gulaga lēģerī ieslodzīta latvieša atmiņas, liekot arī šodienas Krievijā aizdomāties par to, kā kultūra var uzvarēt represīvu sistēmu

Galvenā mūsdienu pro-blēma ir komunikācijas trūkums – bēdīgi, ka cilvēki tagad domā monologā, agresīvi, kādā intervijā izteicies režisors Boriss Pavlovičs. «Patlaban Krievijā tas sasniedz kosmiskus augstumus. Pie varas ir cilvēks, kurš domā tikai monologā.» Pavlovičs septiņu gadu laikā Kirovā attīstījis dramatisko teātri līdz līmenim, ka viņa iestudējumi nominēti Krievijas teātra balvai Zelta maska, bet tagad strādā Sanktpēterburgas Lielajā dramatiskajā teātrī.

Uz Latviju viņš šomēnes atvedis iestudējumu Vjatlags – 1941.gadā izsūtītā latvieša Artūra Stradiņa dienasgrāmatas pierakstus Gulaga nometnē, kas atradās tieši Kirovas apgabalā. «Bet Kirovā vārds Vjatlags nevienam neko neizteic, lai gan apgabala teritorijā atradās viena no pašām lielākajām Gulaga sistēmas nometnēm,» Pavlovičs intervijā Krievijas žurnālam Teatral skarbi raksturo savu bijušo darbavietu.

Artūrs Stradiņš Vjatlagā bija ieslodzīts 10 gadus, vēl 10 pavadīja izsūtījumā Sibīrijā, pēc tam atgriezās Latvijā, nomira 1986.gadā. Viņa piezīmes, ko ieslodzījumā rakstījis uz tabakas ietinamā papīra, 2001.gadā izdotas grāmatiņā Ērkšķainās gaitas. Mūsu intervijas dienā režisors kopā ar izrādes aktrisi Jevgēņiju Tarasovu apmeklēja Stradiņa dzimto vietu Sauku, tikās ar cilvēkiem. Abiem izrādes veidotājiem Stradiņa stāsts kļuvis īpašs, jo Tarasovas vīru pirms trim gadiem Maskavā apcietināja protesta demonstrācijā pret Putina inaugurāciju prezidenta amatā. Viņš Bolotnajas laukumā bijis ar fotoaparātu, nevis cēlis nekārtības, taču cietumā pavadīja vairāk nekā gadu. Iestudējot Gulaga ieslodzītā dienasgrāmatu, režisors vēlējies palīdzēt Bolotnajas lietā ieslodzītajiem.

Kas ir kopīgs Vjatlaga dienasgrāmatai ar mūsdienu Krieviju?
Pats galvenais šajā stāstā man bija jautājums par kultūras uzvaru pār diktatūru – ne tikai par Gulagu vai mūsdienu Krievijas represīvo sistēmu. Šajā aspektā Stradiņa stāsts man ir brīvs no politiskā konteksta. Tieši tāpēc negribēju izrādi uzvest, piemēram, Latvijas Okupācijas muzejā, kā mums ierosināja. Man šis stāsts ir par cilvēku, kurš uzvarēja ekstremālos apstākļos, kuros viņu bija nolicis liktenis. Uzvarēja ne tikai tāpēc, ka bija stipra personība, bet arī tāpēc, ka pret šiem apstākļiem vērsās ar noteiktu kultūras darbu, piemēram, rakstīja dienasgrāmatu. Stāsts ir par cilvēcību – kā ar kultūras starpniecību cilvēks spēj sevi pacelt.

Pēc profesijas Stradiņš bija grāmatvedis, tātad it kā nebija liriskas noslieksmes, bet man viņš ir absolūti humāns cilvēks. Un šajā ziņā patiesi ir paralēles ar mūsdienām, jo šodien notiek cīņa nevis starp kreisiem un labējiem, bet tiem, kuri analizē apkārt notiekošo, un tiem, kuri grib iet pa taisnu ceļu, nedomājot. Man Stradiņš ir domājošs cilvēks.

Pēc izrādes sarunājaties ar publiku. Kāpēc jums tas ir svarīgi?
Dialoga kultūra vispār ir sarežģīta un daudz kur jau zaudēta. Modernā situācija, interneta kultūra ir monologs. Bet sarunāties ir ļoti svarīgi. Izrāde ir tāds spēcīgs izaicinājums man, Žeņai [aktrisei Jevgēņijai Tarasovai], tās veidotājiem – sākt dialogu, domu apmaiņu. Skaidrs, ka Sibīriju izgājušie izrādi redz vienā perspektīvā, bet jauni cilvēki redz ko citu. Es izstāstīju par Maskavas skolēniem, kuriem speciāli nospēlējām šo izrādi. Viņiem tas ir stāsts no mācību grāmatas, apmēram tā – par Gulaga lēģeriem visi zina, bet tas ir tik tālu kā Napoleona kari. Proti, tas ir svarīgi, taču bija ļoti sen. Vairs neaizskar, nesatrauc. Tāpēc man ir svarīgi, lai sāktos dialogs.

Kā izrādi par Vjatlagu uzņem Krievijā?
Jevgēņija Tarasova: Daudzi cilvēki velk paralēles ar savu dzīvi. Kāds te saskatīja Bolotnajas lietas paralēles, kāds cits latviešu vēsturi, vēl cits – savu.

Boriss: Lai kur mēs brauktu, katrā Krievijas reģionā ir kādreiz bijusi šāda Gulaga nometne, kas turklāt bija padomju ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa. Tiem, kuriem trūkst šo zināšanu – un jaunā paaudze par nometnēm tiešām nezina – , mūsu izrāde kļūst par tādu kā katalizatoru.

Pieminējāt Bolotnajas lietu. Viens no tajā apcietinātajiem bija arī Jevgēņijas vīrs Leonīds Kovjazins. Kā izrāde varēja palīdzēt Bolotnajas lietā apcietinātajiem?
Jevgēņija: Man bija svarīgi tas, ka cilvēki daudz kur Krievijā, piemēram, Habarovskā, vispār nezināja par Bolotnajas lietu. Mēs izrādēs vācām naudu un atdevām to apcietināto radiniekiem, lai varētu nodrošināt advokātus, pārtiku. Lieta jau vēl nav beigusies. Mans vīrs ir atbrīvots no cietuma, taču atrodas mājas arestā. Viņš cietumā pavadīja vairāk nekā gadu. (Kovjazinu atbrīvoja, bet septiņiem viņa domubiedriem piesprieda reālus cietumsodus. Kopumā Bolotnajas lietā pēc 2012.gada 6.maija protesta demon-strācijas sadursmēm ar policiju Maskavā tika apsūdzēti vairāk nekā 30 cilvēki, kuri neatzīst sevi par vainīgiem nekārtību celšanā. Kovjazina un vēl divu apsūdzēto sūdzības izskatīja arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa un atzina viņu aresta pagarināšanu par nelikumīgu – red.).

Boriss: Izrādes praktiskā vērtība nav liela. Avīzes rakstam ir daudz lielāka auditorija nekā izrādei – avīzi izlasīs desmiti tūkstošu, bet teātra zālē labākajā gadījumā būs divi tūkstoši cilvēku. Te ir svarīgs kas cits – mākslas darbam ir cits svars. Jau tagad varam teikt, ka izrādi Vjatlags zina gan Krievijā, gan teātra pasaulē. Un ir ļoti svarīgi, ka turpinām to spēlēt. Avīžrakstam ir lielāka auditorija, bet tas vēsta par arvien jauniem notikumiem, iekļaujas informācijas plūsmā, un cilvēka uztvere notrulinās. Toties izrāde piespiež domāt par problēmas dziļumu. Runa ir par principu – cilvēki nāk uz šādu izrādi, pērk biļetes, izdod naudu. Svarīgi, ka šie notikumi netiek noklusēti.

Vai Krievijā mākslinieks var brīvi izpausties?
Ziniet, mākslinieks nekad nedzīvo komfortā. Mākslinieka konflikts ar sabiedrību kā parādība ir ne mazāk svarīgs kā konflikts ar politisko sistēmu. Kāda mākslinieka uzņemtas fotogrāfijas ar autiskiem bērniem ir konflikts ar sabiedrību ne mazākā mērā kā labēju vai kreisu politisko uzskatu sadur-sme. Taču ir bēdīgi, ja konfliktu uzspiež, – tiek iesaistīti cilvēki, kuri konfliktam nav gatavi un tiek samalti. Tas ir gadījums ar Leonīdu Kovjazinu, kurš [Bolotnajas lietā] bija pavisam nejaušs dalībnieks. Viņš bija gatavs dot labumu valstij, jo pēc izglītības ir kulturologs, orientēts uz kultūras darbu, bet konfliktā tika ierauts pret savu gribu. Pēkšņi vara viņu pataisa par ienaidnieku, lai gan viņš nekad nav gribējis tāds būt. 

Tāpat arī par Stradiņu var teikt…  Viņš no izsūtījuma, kā stāsta, atgriezies nenocietinājies, nebija ļauns. Neatgriezās kā ienaidnieks un disidents. Viņš atgriezās un pat uzvilka padomju armijas formastērpu, jo Saukas profesionāli tehniskajā skolā vadīja militāro mācību. Tas nozīmē, ka viņam bija svarīgi dot labumu [sabiedrībai]. Tā man šķiet augstas kultūras cilvēka uzvara – kad sistēma viņu grib iznīcināt, bet viņš grib nest labumu cilvēkiem, kas šajā sistēmā dzīvo un strādā. Arī  Kovjazina lieta nav tikai disidenta vai revolucionāra lieta, bet tajā ir uzvarējis cilvēks. Man ir svarīgi, ka uzvar cilvēciskais.

Pazīstamais baletdejotājs Mihails Barišņikovs un Latvijas režisors Alvis Hermanis pateikuši, ka nebrauks uz Krieviju, kamēr pie varas būs Putins. Kā to vērtējat?
Protams, tas ir sarežģīti. Pats sliktākais, kas tagad var notikt, ir kultūras izolācija vai jauna dzelzs priekškara veidošanās. Es ļoti pārdzīvoju par konfliktu, kas tagad veidojas starp Krieviju un ASV. Man šī situācija ļoti sāp, jo esmu pieradis pie atvērtas pasaules. Daudz nodarbojos ar teātra pedagoģiju, pēdējos gados esmu daudz braukājis – ASV, Skandināvija, Vācija. Kad sastopi citu kultūras kodu, stāsti par saviem principiem un tevi novērtē sakot: «O, mums tas prātā nebija ienācis!» Tas ir ļoti svarīgi. Ja tagad būs jānolaiž dzelzs priekškars un nevarēsim sadarboties… man šī doma ir neizturama. Tāpēc es kā vienu no saviem uzdevumiem tagad redzu iesaistīt Krievijas kultūru pasaules kultūrā. 

Patlaban gatavojam Sanktpēterburgas tautu kultūras forumu, kas notiks decembrī. Es veidoju diskusiju par sociālo teātri. Aicinām tajā piedalīties cilvēkus no daudzām valstīm, un man ir svarīgi, lai viņi atbrauktu un šī saruna notiktu. Kad vācu materiālus, lai rakstītu runu šim notikumam, ar prieku konstatēju, ka daudzas lietas, kas pasaulē attīstījušās, dzimušas Krievijā. Piemēram, ideja par psiholoģisko drāmu lielā mērā sasaucas ar sudraba laikmeta režisora Nikolaja Jevreinova ideju par teātri kā terapijas veidu. Viņš šo ideju attīstīja vēl tad, kad Šveices psihiatrs Jungs pat nebija sācis rakstīt savus darbus. Nav jau runa par to, ka pasaulē visi no viņa ir mācījušies. Iespējams, šie cilvēki viens par otra eksistenci pat nezināja. Svarīgi tas, ka tolaik Krievijas kultūra eksistēja plašā kontekstā, un es vēlos, lai tas turpinātos arī tagad.

Piemēram, šogad Avinjonas festivālā Francijā rādīja Krievijas režisoru izrādes, Kirila Serebreņņikova iestudēto Idiotu un citas. Svarīgi, ka pēc padomju dzelzs priekškara atvēršanās pasaule ieraudzīja krievu teātri, krievu kultūra iegāja šajā [pasaules] telpā. Serebreņņikovs tāpat kā Brodskis ir krievu kultūra. Tas ir traģiski, ka viņš Krievijā nevarēja dzīvot un būt pats, vēl vairāk – pat nevarēja atgriezties pēc Padomju Savienības gala. Mēs nedrīk-stam pieļaut, ka cilvēki aizbrauc vai vēlētos aizbraukt.

Jūs arī no Kirovas pirms diviem gadiem aizbraucāt un pat nonācāt konfliktā ar vietējo varu, kā sapratu no intervijām.
Klausieties, es biju gubernatora ārštata padomnieks kultūras jautājumos! (Pavlovičs izveidoja mākslinieciski augsti vērtētu trupu Kirovas Teatr na Spasskoi, taču nespēja pārliecināt apgabala vadību, ka aktieriem un teātrim nepieciešams atbalsts, tāpēc atstāja darbu – red.). Bet, turpinot par Hermani un Barišņikovu, – skaidrs, ka es būtu ļoti laimīgs redzēt izrādi Brodskis/Barišņikovs kādā Krievijas festivālā. Taču es saprotu viņu lēmumu, lai gan es ieņemtu citu pozīciju. Manuprāt, ir jārunā par to, ka kultūra nav valsts izlikta izkārtne. Un Krievija nav Putins, bet Krievija ir Žeņa, es un Ļoņa. Man gribētos, lai Krievija jums asociētos ar mums, nevis varas deklarācijām.

Minējāt jēdzienu «sociālais teātris». Ko tas nozīmē?
Runājot vienkāršoti, tas ir teātris, kuram bez estētiskā ir arī praktisks labums. Ko mēs darām? Strādājam ar pusaudžiem, taisām īstu izrādi. Taisām arī kino, rak-stām lugas. Šiem mākslas darbiem ir arī pragmatiski uzdevumi – jaunieši paplašina savus priekšstatus par kultūras mehānismiem, par pieaugušajiem, bet pieaugušie par to, kā dzīvo pusaudži.

Es ar to darbojos arī kā režisors un Lielā dramatiskā teātra nodaļas vadītājs, izglītojošo projektu kurators. Ir teātra mākslinieciskā vadītāja Andreja Mogučija projekts – iestudējums pēc Nikolaja Černiševska darba Ko darīt?. Šajā izrādē otrais cēliens ir dialogi ar skatītājiem. 

Cilvēki skatās izrādi, tad no zāles dodas uz teātra bufeti, pietiekami lielu telpu, kur izvietoti mikrofoni. Mēs vienmēr uzaicinām interesantus runātājus un lugā apskatītās tēmas apspriežam sarunā ar skatītājiem. Nevis lugu, bet tās tēmas. Šim projektam līdzās mākslinieciskajai vērtībai ir praktisks uzdevums – veidot savu skatītāju loku.

Vēl mums ir projekts, kurā veidojam izrādi ar autiskiem cilvēkiem. Šajā iestudējumā viņi socializējas, kļūst par svarīgu sabiedrības un tās kultūras un dzīves daļu, no kuras sabiedrība viņus bija izslēgusi. Mēs dodam arī signālu sabiedrībai – ir svarīgi paplašināt robežas un priekšstatu par to, kas ir «normāls cilvēks».

Kāpēc jūsu teātris iestudējis Černiševska Ko darīt?? No skolas atceros, ka arī Ļeņinam šis jautājums bija svarīgs.
Šis jautājums bija svarīgs visai Krievijas sabiedrībai 19.gadsimtā. Dostojevskis neieredzēja Černiševski, jo uzskatīja, ka viņš mulsina un musina prātus. Černiševskis gan nezināja tādu terminu kā «sociālā modelēšana», taču piedāvāja alternatīvu modeli cilvēku dzīvei [Krievijā] 19.gadsimtā – kā var dzīvot, iekārtot mājokli, ieguldīt sava biznesa attīstībā. Protams, šis modelis bija utopisks, nekas neīstenojās. Taču tika palaists mehānisms – izrādās, es varu kaut ko mainīt. Un šī doma «es varu kaut ko mainīt»  neprasa, lai tiktu gāzta visa pastāvošā iekārta. 

Černiševskis runā nevis par lielo revolūciju, bet mikrorevolūciju, kad [romāna galvenā varone] Vera Pavlovna, kura dzīvo šausmīgā sabiedrībā un ģimenē, satiek labu cilvēku, un viņi izveido savu mikropasauli, kurai sāk pievienoties citi cilvēki. Sākas mikrorevolūcija, kad šie cilvēki izveido pavisam citu sabiedrību. Jo patiesībā jautājums «Ko darīt?» ir ļoti konkrēts. Ko darīt rīt? Ja tev nepatīk teātris, kurā esi, ņem un uztaisi savējo! Un šis vēstījums – ja nepatīk, izdari pats – Černiševska darbā ir satriecošs. Kustība, kas sākās, Krievijai bija absolūti nepieciešama.

Joprojām domāju, ka sociālā revolūcija bija ļoti nepieciešama Krievijas impērijā, bet problēma – tā netika īstenota. Jo Ļeņins radīja nevis sociālo reformu, bet terora revolūciju. Un staļiniskajai sistēmai nebija nekāda sakara ar sociālistisko iekārtu. Tas, ko redzam Skandināvijā, ir daudz tuvāk sociālistiskai iekārtai, nekā PSRS plānveida ekonomika.

Vai Krievijā tagad ir vajadzīga un varētu notikt revolūcija?
Manā rīcībā vispār nav nekāda politiska instrumentārija, lai veiktu pārmaiņas, kā dziedāja Viktors Cojs. Tāpēc nevaru teikt, ka skaidri zinu, kas jādara makrolīmenī. Zinu, kas jādara kultūras līmenī, ar ko neesmu apmierināts mūsdienu teātrī. Tieši Kirovā daudz darīju, lai teātri institucionāli virzītu turp, kur to saredzēju. Savukārt Pēterburgā šīs lietas, kas saistītas ar diskusijām un pusaudžu iesaistīšanu, ar laboratorijām, stažieru darbu un aktieru trupas rotāciju, ienesot svaigumu teātrī , – tās ir ļoti svarīgas lietas, ar kurām reāli var panākt pārmaiņas.

Vai opozīcija Krievijā ir stipra vai vāja?
Cīņa jau nenotiek tikai šajā politiskajā frontē. Visi, arī jūs, vēlas mums uzspiest šo fronti. Cīņa notiek starp angažētību un spēju analizēt faktus, pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tādā nozīmē [prezidenta Vladimira] Putina vai [pazīstamā opozicionāra Alekseja] Navaļnija angažēti cilvēki ir pilnīgi vienādi un ir mani oponenti. Jo man dzīves teātrī ir svarīgi, ka tu neiesaisties manipulatīvā teātrī kā pasīvs personāžs. 

Manuprāt, Navaļnijs un Putins ir vienādi šajā manipulatīvajā teātrī – varbūt kādā brīdī viņi bija tā veidotāji, dramaturgi, bet tagad abi ir jau šā teātra personāži. Sistēma pati sevi kontrolē, tās galvenais uzdevums – nedot brīvību nevienam, kas tajā iekļauts, vai viņš atrastos augšā vai apakšā. Man ir svarīgas cilvēka un sistēmas attiecības, nevis tas, vai tu atrodies sistēmā pa labi vai pa kreisi. Skaidrs, ka tu nevari no sistēmas iziet, tā ir utopija. Bet tu vari šajā sistēmā saglabāt savu iekšējo autonomiju.

Kāda tad jēga no Krievijas politiskās opozīcijas?
Ka tā ir opozīcija. Ja nebūs pretspiediena vispār, sistēma momentā sagrābs pilnīgi visas jomas. Piemēram, Krievijas kultūras, teātra, mākslas darbinieki un Kultūras ministrija atrodas pastāvīgā saspringtā dialogā. Ministrija mēģina ieviest totālu kontroli, bet Teātra darbinieku savienība, atsevišķi teātri, piemēram, Serebreņņikovs, neļauj to darīt. Viņš ar savām izrādēm Maskavā ir svarīgs spēlētājs. Nevar teikt, ka opozīcija atrodas pagrabā. Nē. Protams, ir disbalanss, bet aiz Serebreņņikova stāv daudz gudru un saprātīgu cilvēku, pateicoties viņam, mēs vēl esam uz kājām.

Es neticu partiju cīņai, jo tā jau sen ir pāraugusi informācijas karā. Partijas Krievijā nestrādā kā partijas – nav tādas partijas Vienotā Krievija, tā ir valsts mašinērijas struktūrvienība. Funkcionāla cilvēku apvienība, kas atbalsta valdību.

Kā jūs raksturotu Krievijas tautu tagad? Rakstnieks Viktors Jerofejevs teicis, ka ir pamodies pirmatnējais cilvēks.
Kas kurā gulēja, to arī pamodināja. Tā ir retorikas lieta. Jūs gribat runāt politisko jēdzienu līmenī, bet es cenšos šo sarunu virzīt kutūras līmenī – manuprāt, šajā ziņā notiek ļoti vēsturisks pagrieziens. Virspusē uzpeld arī sārņi, taču parādās varonīgas lietas, kādu iepriekš nebija. 

Boriss Pavlovičs

Dzimis 1980.gadā
2004 – pabeidzis Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmiju
2003-2005 – Puškina teātra centra režisors Sanktpēterburgā
2006-2013 – Kirovas Teatr na Spasskoi mākslinieciskais vadītājs
Patlaban Tovstonogova Sanktpēterburgas Lielā dramatiskā teātra aktieris un režisors, sociāli izglītojošo projektu nodaļas vadītājs