Taisnīguma un spējas upurēties kopējam labumam ļoti pietrūkst mūsdienu Latvijā, tāpēc Vita Matīsa atgādina – valsts pirmsākumu paaudze savu ideālu dēļ riskēja ar dzīvību
Politoloģe Vita Matīsa nav «runājošo galvu» vidū, kas ikdienā komentē aktuālās norises Latvijā, taču viņas šerpais viedoklis allaž izraisa viļņošanos – gan oponentos, gan piekritējios. ASV dzimusī un Šveicē doktora grādu ieguvusī Matīsa joprojām dala savu laiku starp šīm divām valstīm, bet Latvijā lasa lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā un Kultūras akadēmijā. Mūsu saruna Ir redakcijā notika valsts svētku gaidās, taču pēc divām dienām Parīzi satricināja terorakti. Kad lūdzu dalīties pārdomās, kā šī asinspirts ietekmēs Eiropas nākotni, Vita Matīsa atbildēja jau no Kastaņolas, kur nupat tautā palaists Raiņa grāmatas Kastaņola tulkotais izdevums ar viņas ievadvārdiem. Vieta, kas savulaik iedvesmoja pārmaiņām Raini, arī Matīsai liek cerēt, ka šis uzbrukums liks mums atmosties un atjaunot spēkus, lai novērstu draudus Eiropas dzīvesveidam.
No Raiņa jubilejas gada mans spilgtākais iespaids ir Viestura Kairiša Uguns un nakts iestudējumā – Laimdota ledusskapī, provokatīvs simbols labklājības valstij bez ideāliem. Ar kādu metaforu jūs raksturotu šodienu?
Izrādi vēl neesmu redzējusi, bet, ja Kairiša mērķis bija pateikt, ka mēs tikai ejam uz labklājības valsti un aizmirstam visu pārējo, es domāju, realitātē ir daudz trakāk. Katrs meklē personīgo izdevīgumu. Reflekss, ka varētu izdarīt izvēli, kas personīgi nav tev izdevīga, bet tas ir valsts labumam vai kādai lielākai idejai, Latvijā gandrīz neeksistē. Tas ir pazaudēts, toties mana tēva un mātes paaudzei, kas auga kopā ar Latvijas valsti, tas bija atliku likām. Mūsdienu Latvijā tā nav – to saku, pati sevi ieskaitot. Jo daudzi refleksi, kas man bija automātiski 90.gadu sākumā, tādi vairs nav.
Kaut vai tepat, Barona ielā, pretī mūsu darbam deviņdesmitajos bija kasešu kiosks, kur visu laiku spēlēja šausmīgi skaļu mūziku. Neviens no darbiniekiem neuzdrīkstējās iebilst – ko mēs iesim, tur noteikti ir reketieri, vēl nošaus. Es teicu: nē, ja neviens neko nedara, nekas arī nemainīsies! Un es katru reizi skrēju pāri ielai, līdz beidzot viņi apklusa. Bet es nezinu, vai šodien tā darītu.
Tāpēc oponēšu Kairišam – tas vēl būtu labi, ja labklājības valsts būtu Latvijas kopīgais mērķis, diemžēl mērķis ir individuālā labklājība. Svarīgi būt starp vinnētājiem, bet izmantotie līdzekļi nav no svara. Tas ir ļoti bīstami valsts ilgtermiņa pastāvēšanai.
Vai, tiekoties ar jauniem cilvēkiem, tomēr redzat iespēju šo kopējā labuma refleksu veicināt?
Jaunie cilvēki ir izglītoti, ļoti gaiši pilsoņi, bet man ir šaubas, cik viņi būs spējīgi un vēlēsies palikt Latvijā un cīnīties ar sistēmu. Jau no deviņdesmitajiem nepārtraukti runājam, ka notiks paaudžu maiņa, bet jaunie – ar dažiem izņēmumiem – ļoti ātri pielāgojas. Ja gribi kāpt pa karjeras kāpnēm, ja gribi ierakstu «ministrs» savā CV, tad tev drīzāk ir jātur mute, nekā jāatver mute.
Tagad šī sistēma jau ir iesakņojusies. Deviņdesmitajos to bija vieglāk lauzt, bet Latvijas ceļš to nedarīja, turpināja nomenklatūras paražas. Igaunija to mainīja, depolitizēja ierēdniecību, iedibināja meritokrātiju, stingru atlasi ar konkursiem. Latvijā nebija tādas politiskās gribas, sakari pātrumpoja visu pārējo. Šīs tradīcijas joprojām eksistē politiskajā kultūrā.
Tomēr notiek arī labas pārmaiņas. Konkurences padome ar jauno vadību uzrāda reālus rezultātus, nupat izvēlētais Valsts kancelejas vadītājs kā mērķi formulējis pārvaldi, ar kuru var lepoties.
Es viņam novēlo to labāko. Taču tie ir atsevišķi gadījumi. Kad cilvēku labie nodomi saduras ar priekšniecību, kas tomēr grib savu draugu kaut kur iebīdīt, tad [izrādās], ka cilvēki tomēr ir iebiedēti kaut ko teikt pretī. Jo tas jau ir tas labums būt partijās Latvijā – savējo sistēma dod visas privilēģijas, kad esi beidzot nonācis varas spicē. Tas ir vienīgais moments, kad vari šo sistēmu lauzt, bet tieši tad sistēma vispilnīgāk darbojas tavā labā. Te ir tā pretruna. Tāpēc man jau 2010.gadā bija šaubas par Vienotību – viņi tiks ievēlēti, lai lauztu [šo sistēmu], bet tā izrādīsies pārāk izdevīga pašiem.
Ar kontroles kāri saistīti arī «tikumības grozījumi» Izglītības likumā. Ko Rainis kā izglītības ministrs teiktu par to?
Rainim un Aspazijai šie tikumības sludinātāji bija ļoti pretīgi, jo kopš Jaunās strāvas laikiem tie asociējās ar izteiktu dubultmorāli. Aspazija lugā Zaudētās tiesības runā par morālo klimatu valdošajās baltvācu aprindās, sevišķi attieksmē pret sievietēm. Nabaga latviešu meitene spiesta pārdoties varas nesējam, jo sabiedrības dubultmorāle to spiež darīt. Personāži novecojuši, bet jautājumi joprojām ļoti aktuāli. Brīnos, ka lielās jubilejas gadā neviena no šīm reālistiskajām lugām netiek pieminēta. Ļoti žēl, ka no Raiņa un Aspazijas vēstulēm un dienasgrāmatām nav izceltas paralēles ar mūsdienām.
Ko jūs izceltu?
To, ka Rainis jau 20.gados ļoti intensīvi rakstīja par korupciju Latvijā, kura kā kaitēkļi «noēd tēvijas zaļo koku». Par latviešu tendenci ķēmoties pēc aristokrātisma. Skaidri redzēja aprēķinu, kas valda partijās. Uz āru gan bija saudzīgs pret paša partiju, bet dienasgrāmatās un vēstulēs ļoti kritizēja sociāldemokrātus. Rainis ļāvās būt partijas izkārtne, bija deputāts, gribēja būt prezidents. Tā bija lielākā kļūda – viņš varēja pretendēt vēlēšanās, kad atgriezās Latvijā kā tautas varonis, bet, kad zaudēja, vajadzēja atkāpties. Viņš to nespēja, 20.gadu vidū bija ceturtajā vietā Rīgas pašvaldības vēlēšanās – tāds kritiens!
Šveices gados viņš nemitīgi raksta, ka politika padara garu maziņu, salīdzina radošo cilvēku ar politisko cilvēku, kuru stāda daudz zemāk. Bet Latvijā viņam bija grūti to saiti nogriezt. Latvijā tas ir ļoti grūti arī mūsdienās. Politika šeit apēd gandrīz visu. Telpa, kur vari būt brīvs, neatkarīgs cilvēks, absolūti bez sakariem un aizmugures, diemžēl ir ļoti maza. Attīstītās Rietumu demokrātijās tā ir plašāka. Domāju, ļoti daudzi cilvēki to jūt.
Šobrīd strādājat pie grāmatas par Raini un Aspaziju Eiropas kontekstā.
Šis projekts iegājis citā gultnē, patlaban par to vēl labprāt nerunātu. Taču Raiņa un Aspazijas stāsts ir brīnišķīgs stāsts par visas Latvijas tapšanu. Viņi bija absolūti Latvijas patrioti un ideālisti, cieta un upurējās par savu pārliecību. Neaizmirsīsim – bija izsūtījums, cietums. Izveidoja literāro latviešu valodu un sapņoja par Latviju kā Eiropas sastāvdaļu. Viņi bija dižgari. Kad dzirdu – «eh, Raiņa garlaicīgās lugas, neviens jaunietis mūsdienās to vairs nesaprot» -, es vienmēr saku: sāciet ar dienasgrāmatām, ar Raiņa un Aspazijas saraksti, kad viņi bija iemīlējušies, tas būs interesanti.
Domāju, Rainis nebūtu sevišķi laimīgs, uzzinot, ka viņa visvairāk tulkotais darbs ir Kastaņola, kuru nupat ar šveiciešu atbalstu pārtulkojām četrās valodās – angļu, franču, vācu, itāļu. Agrāk tas izdots krieviski. Tas nav viņa labākais darbs, jo bija ļoti ātri jāuzraksta. Ļoti interesanti – Rainis 1927.gada vasarā juta nepārvaramu vēlmi mukt no Latvijas uz Kastaņolu. Dabūja ceļanaudu no izdevēja Gulbja un kādas trīs nedēļas atvaļinājuma no izglītības ministra posteņa, ļoti sasteigti uzrakstīja šo grāmatu.
1927.gadā Čakste ir pēkšņi miris, Rainis diemžēl atkal ir pretendējis [cerējis uz prezidenta amatu] un raksta dienasgrāmatā, ka ir rūgtums pēc Zemgala ievēlēšanas, bet galvenais – nav noslēguma sajūtas. Rainis juta, ka dzīvei vajadzīgs noslēgums – vai nu Nobela prēmija, vai prezidenta amats, un nav… Viņš saprata, ka jāmeklē jauns posms dzīvē. Rainis ir apmāts ar atjaunošanās tēmu – ka pašam un valstij ir nemitīgi jāatjaunojas. Un Kastaņola viņam ir atjaunošanās simbols, avots. Jo, kad tur nonāca 1906.gadā, viņš nebija lielais dzejnieks Rainis, bet avīžu redaktors, revolucionārs, cietumnieks. Kastaņolā Rainis kļuva par Raini. Tāpēc 1927.gadā, saņēmis sitienu, viņš atkal muka uz Kastaņolu.
Grāmatā parādās vairākas pasāžas, kur viņš ļoti šerpi izsakās par Latviju, korupciju. Daži, [gatavojot tulkoto izdevumu], teica – varbūt to nevajag… Bet es ļoti uzstāju – nē, mēs necenzēsim. Tieši tās ir stipras valstis, kuras atļauj runāt par savām vājībām, nevis mēģina retušēt.
Pašlaik Eiropa piedzīvo šoku no bēgļu krīzes. Kā tā mainīs Eiropu?
Bēgļu jautājums nav viegli risināms. Bet es vēlētos, lai latvieši aizdomātos, kādi cilvēki dibināja Latvijas valsti. Rainis arī bija bēglis. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Fēlikss Cielēns, ārlietu ministrs. Miķelis Valters, pirmais, kurš izteica Latvijas neatkarības ideju reālā veidā. Paskatieties uz 18.novembra valsts dibināšanas bildi, ņemiet vienu cilvēku pēc otra, daļa bija bēgļi Krievijā, daļa – Rietumos. Un, ja šis patvērums nebūtu dots, mums tāda Raiņa nebūtu, un to var teikt par citiem ļoti drosmīgiem 1905.gada varoņiem. Paaudze, kura izsapņoja un izveidoja Latvijas valsti, bija bēgļi.
Bēgļu jautājums ir milzīgs izaicinājums, Eiropa tam nav gatava. ES oficiālais sauklis ir «vienotība dažādībā», bet varbūt tā dažādība ir par lielu, lai varētu vienotību panākt. Neesmu pārliecināta, vai tas būs reāli.
Bet argumentam, ka mēs, austrumeiropieši, neesam šo problēmu Tuvajos Austrumos izraisījuši, es piekrītu tikai līdz zināmai robežai. Jo tā azartiskā bezierunu piekrišana Irākas karam… Nu, nebija viss tik melnbalts, kā šķita tiem, kuriem bija putas uz lūpām. 2003.gadā Dienā uzrakstīju [par politiķu izvairīšanos no diskusijām ar sabiedrību, kura oponēja karam]. Mani nokaitināja teikums Aivara Ozoliņa viedoklī, ka miera maršā Londonā visi maršē «kopsolī ar Sadamu». Tas man šķita tāds manihejisms! Nespēja pieņemt, ka šiem cilvēkiem Sadams nav mīļš, bet viņi tiešām karu uzskata par kļūdu. Vēsturē skaidras melnbaltas situācijas drīzāk ir izņēmums, nevis likums. Latvijā cilvēkiem ir reflekss redzēt visu melnbaltās krāsās.
Sīrijas krīzē mums tomēr ir daļēja atbildība, arī Latvijai. Un mums jābūt arī daļai no risinājuma. Nevaram bāzt galvu smiltīs, jo tas ir Eiropas izdzīvošanas jautājums. Vācijā jau skatās greizi – austrumeiropieši grib, lai mēs uzņemamies visu problēmas risināšanu. Jūs nekustināsit ne pirkstu, nu tad mēs arī nekustināsim ne pirkstu, kad jums pēkšņi vajadzēs palīdzību. Šāda nostāja psiholoģiskā līmenī jau ir notikusi. Tas Latvijai, visam reģionam ir ļoti bīstami.
Visu vēl sarežģī kaimiņvalsts Krievija, kas pēdējā laikā iesaistījusies jau divos karos. Kā vērtējat Latvijas reakciju uz drošības riskiem? No vienas puses, palielinām aizsardzības budžetu, uzskatām NATO par drošības garantu. No otras puses, stīvējamies bēgļu jautājumā, jo nedomājam, ka drošība ir saistīta ar vienotu Eiropu, kurā visi uzskata Baltiju par neatņemamu daļu.
Ir vēl trešais drošības aspekts līdzās NATO «cietajai varai» un ES kā institūcijai. Trešā fronte, kas ir ļoti būtiska, un tajā Latvija ir ļoti neaizsargāta. Tas ir viss, ko modīgi saucam par informatīvo karu jeb hibrīdkaru – ietekme uz prātiem. Latvija te ir nopietni nokavējusi. Ķīna ir iegāzusi publiskajā diplomātijā miljardus ar saviem Konfūcija centriem visā pasaulē! Telekanāls RT ir tīrs maigās varas ierocis, ar kuru Krievija profesionāli manipulē.
Deviņdesmitajos tiekšanās uz Rietumiem daudziem bija tāpēc, ka tie bija uzvarētāji un jāpieslejas stiprākajam. Bet ja stiprākais būs citā pusē? Ja eiropeiskās vērtības nav iekšēji svarīgs orientieris, tad ES fronte tiks sadrupināta pati par sevi.
Arī par tikumības likumu esmu pārliecināta – redzam, kā viena lielvalsts, kur ir šīs tradicionālās vērtības, atrod atbalstu partijās arī Eiropā. Ir tāds uzskats, ka Putins atrod atbalstītājus kreisajā flangā Eiropā, jo tie ir antiamerikāniski. Labējā – jo piekrīt viņa ģimenes vērtību uzstādījumam (starp citu, tas bija ļoti līdzīgs arī Hitleram: Kinder, Küche, Kirche). Un visus tos, kas ir pa vidu, var nopirkt.
90.gadu sākumā Rietumos bija maldīgais priekšstats, ka vēsture ir beigusies – Fukujamas tēze, ka liberālā demokrātija ir uzvarējusi. Vēlāk nāca 11.septembris, visi saprata – nē, neviens vēl nav uzvarējis, tikai frontes ir citas.
Likt visas cerības tikai uz dzelžiem, nesaprotot, ka musdienās ir svarīga tā sauktā «gudrā vara» jeb «cietās» un «maigās» varas laba kombinācija – tas ir riskanti Latvijai.
Pirmā, noteicošā frontes līnija tiešām ir galvā, bet, ja ar šādu ideju nācāt 90.gadu sākumā, bijāt absolūta minoritāte. Teicu – jāliek akcents uz izglītību un kultūru, jo tās palīdzēs veidot šo prāta frontes līniju. Ja nebūs tās, visas pārējās – NATO vai ES – neko daudz nelīdzēs. Šādai nostājai bija ļoti maz piekritēju. Visas cerības tika liktas uz institūcijām, likumiem – it kā pēkšņi ar režīma maiņu visi cilvēki arī būtu mainījušies kā uz burvja mājienu.
Patiesībā to turpinām. Aizsardzībai nauda ir, bet nav naudas vēl mazliet palielināt skolotāju algas, lai netiek izgāzta izglītības reforma.
Biju šokēta, uzzinot, ka daži skolotāji pelna divus tūkstošus, [kamēr daudzi dažus simtus eiro]. Vai tā nav kārtējā milzīgā plaisa un netaisnīgums, kas dzen cilvēkus izmisumā? Un par izglītības reformu atkal ir jautājums – kur man ir izdevīgums? Nevis visai sistēmai, bet man.
Minējāt Krievijas profesionālo darbošanos. Padomju laikā te bija aģentu tīkls. Jūsuprāt, cik aktīvi Latvijas politikā tagad ir Krievijas ietekmes aģenti?
Noteikti ir. Nevaru to nekādi pierādīt, bet man ir novērojums no dzīves, ko tagad redzu citādā gaismā. Mans kolēģis ASV lietuvietis, vēsturnieks Misjuns pēc neatkarības atjaunošanas Lietuvas VDK arhīvā veica pētījumus un atrada arī savu dosjē. Tur bija vēstule, kurā Rīgas čekisti rakstīja uz Viļņu – mūsu aģents ziņo, ka bijis Šveicē pie Vitas Matīsas un tur bijis arī vēsturnieks Misjuns, ko varat par viņu pateikt?
Tā es uzzināju, ka latvietis, kas pie manis 1989.gadā viesojās Šveicē, bija čekas ziņotājs ar segvārdu «Olivers». Sapratu, ka jādod viņam iespēja atzīties. Uzaicināju uz vakariņām viesnīcā Rīdzene, tas bija 1993.gads. Ņēmos kādu stundu visiem iespējamiem līdzekļiem, lai viņam būtu vieglāk atzīties. Bet viņš kā siena! Beigās izvilku to papīru un pirmo reizi dzīvē redzēju, kā cilvēks kļūst balts. Tajā brīdī nesapratu, kādēļ viņš neatzinās, jo nekādu seku jau nebūtu.
Tikai tagad esmu aizdomājusies, ka varbūt visi šie cilvēki neticēja Latvijas ilgtspējai – kas zina, es tagad atzīšos, bet pēc 10 vai 20 gadiem režīms mainīsies, tad man būs sūdi, es būšu slikts vieniem, jo strādāju čekai, un otriem, jo atzinos.
Šis psiholoģiskais moments paver veselu ainu, kāpēc lustrācija bija ļoti vajadzīga, bet nezinu, vai būtu iedarbojusies. Jo tās nebija bailes. Viņi neticēja… Tā ir iekšējā sajūta – pieslieties stiprākajam, nogaidīt, varbūt viss atkal mainīsies. 1990.gadā Latvijas neatkarības atjaunošanu es uzskatīju par neatgriezenisku, bet acīmredzot ne visi tā domāja.
Būtu interesanti pajautāt viņiem pašiem, bet cilvēki nerunā atklāti.
Neviens! Peteram bija jāsadarbojas ar čeku, varbūt arī ko labu izdarīja, bet viņš atsakās par to runāt. Vai kāds šaubās, ka Ziedonis runāja ar čeku? Nožēlojami ir ne tik daudz tas, ka sadarbojās vai runāja ar čeku toreiz, bet ka šodien atsakās runāt par šo faktu vai noliedz, ka tas vispār noticis. Latvijā ir divi geji, un tāpat mums ir viens vai divi čekisti.
It kā 18.novembra gaisotnē nevajadzētu par to runāt, bet tas ir vēzis Latvijas ķermenī, kas nav izārstēts. Man nav ne mazāko šaubu, ka ir aģenti, kas tiek izmantoti jo-projām, bet, kādos valdības koridoros viņi staigā, nemāku pateikt.
Bet šis ir pārdomu laiks. Rainis kā Latvijas patriots arī nebija tāds pozitīvais. Varbūt tas ir vislielākais patriotisms – redzēt, norādīt uz sāpīgām vietām, jo tās ir vietas, kur esam ievainojami.
Biju Liepājā uz koncertzāles atklāšanu – ne uz prominenču vakaru, bet iepriekšējā vakarā, kur visiem bija jāmaksā. Mana mamma bija liepājniece, viņa nesen nomira ASV, nodibinājām piemiņas stipendiju. Pirmais žests – nopirkām 10 biļetes Liepājas audzēkņiem, kas ir nākamā koncertzāles publika. Ziniet, vidējā cena bija 50 eiro. Liepājā!
Bija ļoti jauks vakars, Bēthovens burvīgs, akustika vienreizēja. Nākamajā vakarā pa televīziju skatījos atklāšanu «prominencēm» un domāju par kādu pretrunu. Pirmo reizi biju braukusi Rīgas-Liepājas ceļu šādā laikā, novembrī. Draņķīgs, migla, vēl tīšām pamaldījos pa mazajiem, nolaistajiem celiņiem pie Džūkstes, Lestenes. Absolūts tukšums, izmisums, braucot cauri šiem Kurzemes katla laukiem gadalaikā, kad tur risinājās kaujas. Mans tēvs bija leģionārs un stāstīja, kā acu priekšā krita viņa draugs, 19 gadus vecs puisis no Latgales, kura miršanas mokas tēvs bija spiests klusināt, lai pretiniekam nenodotu pozīcijas. Tēvs bija skolas direktors Jaunpiebalgā, ienākot vāciešiem, viņu kāds skolotājs aiz greizsirdības denuncēja kā komunistu, kopā ar ebrejiem viņš gadu nosēdēja Daugavpilī cietumā, bet tāda ir Latvijas ironija – tūlīt pēc tam tika iesaukts leģionā. Es braucu un domāju – viņi te cīnījās par Latvijas ideju, nepazušanu. Vai šie un citi zēni zaudēja dzīvības tādēļ, lai Latvijā izveidotos šī nomenklatūras kasta, kas bez jebkādas samaksas var tikt ne tikai pie skaista koncerta, bet pie visādiem citiem labumiem? Vai nevajadzētu vienreiz beigt šos bezmaksas ielūgumus izredzētiem cilvēkiem, kas ir atlieka no padomju laikiem? Viņiem pašiem arī nav neērti? Tā taču ir tieši tā naudīgākā Latvijas daļa.
Īstenībā man arī bija aicinājums, bet personisku iemeslu dēļ netiku.
Jūs būtu braukusi? Citur pasaulē būtu tā, ka esat ielūgts, bet jums vismaz jāmaksā, tāpat kā parastajiem mirstīgajiem. Tāpēc arī veidojas netaisnības sajūta Latvijas sabiedrībā, ka ir tie, kuriem ir privilēģijas, un ir pārējie. Tas ir vesels komplekss – ja neesi izredzēto lokā, tev nekas nespīd šajā valstī. Tādēļ jau tik krampjaini turas šajā loka iekšpusē, jo dzīve ārpus tā ir smagāka.
Es domāju, šie zēni krita, lai būtu taisnīgums. Netaisnīgums Latvijā ir ļoti akūts. Drīzāk šī iemesla dēļ cilvēki brauc projām, nevis tikai tāpēc, ka nav pietiekami ienesīgs darbs.
Kā jūs ieteiktu nosvinēt Latvijas simtgadi?
Izcelt gatavību upurēties, kas bija pirmajām Latvijas paaudzēm. Viņi bija gatavi riskēt ar savu ādu, lai būtu vispārēja labklājība, būtu valsts. Daudzos dzīves stāstos redzams, ka tas nebija viegli, nenāca pats no sevis. Ārējās drošības izpausmes nav tās vissvarīgākās – īstā drošības fronte ir mūsos pašos, mūsu prātos. Uz Latvijas simtgadi varētu šo fronti nostiprināt – parādīt, kā citi rīkojušies. Francija savu valstsgribu stiprināja, izceļot pretošanās kustību. Jāpalīdz jauniešiem saprast, ka tā arī var. Jo mūsdienās viņi redz citus piemērus, redz to Laimdotu ledusskapī.
