Žurnāla rubrika: Kultūra

Kinojaunumi

Posted on decembris 2, 2015 by - Kino

 

oooo Auni / Hrútar. Lieliska islandiešu drāma ar paskarbu humoru un autentisku vides atainojumu, kas uzsver cilvēku nošķirtību – gan ģeogrāfisku, gan emocionālu. Stāsts par diviem brāļiem aitkopjiem, kuri, plecu pie pleca dzīvojot, savā starpā ne tikai nesarunājas, bet arī ģimenisko tuvību ir reducējuši līdz minimumam: vienam reibumā aizmiegot sniega čupā, otrs «izpalīdzīgi» viņu aizved uz slimnīcu… iekraudams ekskavatora kausā. Islandes kandidāte Oskara nominācijai, kurai jānovēl panākumi – filmai ir meistarīga dramaturģija, ziemeļniecisks temperaments un operatora darbs. Kino Bize un KSuns no 4.decembra.

ooo Jūras sirdī / In the Heart of Sea. Lai arī uzņemta uz zilā ekrāna fona un vēlāk vizuālo krāšņumu ieguvusi no datorgrafikas, Jūras sirdī ir izdzīvošanas drāma ar vērienu, kaut stāstnieciski nedaudz liesa. Rona Hovarda (Apollo 13 un Brīnišķīgais prāts) režisēta, tā ir paskarbs vēstījums par 19.gadsimta vaļu zvejas kuģi, kas aizgājis zudībā sadursmē ar vienu no milzīgajiem dzīvniekiem. No 4.decembra.

ooo Zosāda / Goosebumps. Piedzīvojumu fantāzijas drāma, balstīta «bērnu literatūras Stīvena Kinga», rakstnieka Roberta Lorensa Staina romānos. Ar minimāliem šausmu elementiem Zosāda ir skatāmviela ģimenes kinoapmeklējumā. Tā atsauc atmiņā pirms 20 gadiem iznākušo hitu Džumandži – šoreiz mošķi tiek izlaisti no grāmatām (1995.gada lentē – no spēles). Izklaidējoša, bezrūpīga un tematiski piederīga 80. vai 90.gadu ģimenes piedzīvojumu filmu žanram. No 4.decembra.

Jaunākās grāmatas

Posted on decembris 2, 2015 by - Grāmata

 


VĒSTURE. JĀNIS KRĒSLIŅŠ – LATVIEŠU TRADICIONĀLO VĒRTĪBU IZZINĀTĀJS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Apkopots Nacionālā Vēstures muzejā esošais Jāņa Krēsliņa (1865-?) mantojums – akvareļi un eļļas gleznojumi, kas attēlo latviešu zemnieku dzīvi, fotogrāfijās – lauku iedzīvotāji ikdienas un svētku apģērbā. Apgāda cena 25 €.

STĀSTI. INGA ŽOLUDE. STĀSTI. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Septiņu garstāstu krājums ir rakstnieces Ingas Žoludes piektā prozas grāmata. Rakstniece par grāmatu: «Vēlējos uzrakstīt par stāstiem, ko mēs nesam sevī un par kuriem neviens, iespējams, nenojauš.» Apgāda cena 7 €.

PAVĀRGRĀMATA. SIGNE MEIRĀNE. LAIKS GATAVOT. IZDEVĒJS ČETRAS SEZONAS. Žurnāla Četras Sezonas veidotājas Signes Meirānes jaunā pavārgrāmata ir bagāta ar receptēm un izzinošajiem pieredzes stāstiem, skaistām fotogrāfijām un divu profesionālu vīnziņu viedokļiem. Grāmatas cena Jāņa Rozes grāmatnīcā 21,80 €.

Kapitāla uzvaras gājiens

Posted on decembris 2, 2015 by - Grāmata

Viena no pēdējo gadu svarīgākajām grāmatām par ekonomiku un nevienlīdzību

Finanšu krīze un tās skumjās sekas saasinājušas Rietumu sabiedrības interesi par ekonomiku un padarījušas dažus no šīs drūmās zinātnes pētniekiem par starptautiskām slavenībām. Piemēram, pirms desmit gadiem Pols Krugmans (Paul Krugman) bija Prinstonas Universitātes profesors, kurš cita starpā divreiz nedēļā rakstīja sleju laikrakstam The New York Times. Tagad viņa vārds gan Eiropā, gan Amerikā ir gandrīz vai simbols visiem tiem, kas kritizē pēc krīzes piekopto taupības politiku, un tviterī viņam ir pusotra miljona sekotāju.

Pērn ekonomikas zvaigžņu plejādei pievienojās francūzis Tomass Piketī (Thomas Piketty), kura grāmata Kapitāls 21.gadsimtā pievērsa viņam lielu uzmanību ne tikai akadēmiskajās, bet arī krietni plašākās aprindās. 2014.gada maijā grāmata ieņēma pirmo vietu New York Times «dižpārdokļu» sarakstā, pasaulē dažādās valodās pārdots vairāk nekā pusotra miljona eksemplāru, un pērn Financial Times to nosauca par gada grāmatu. Šogad novembrī Piketī Kapitāls iznācis arī latviešu valodā.

Kā daudz kas dzīvē, grāmatas sekmes daļēji skaidrojamas ar atrašanos īstajā laikā un īstajā vietā. Kopš finanšu krīzes jautājums par augošo nevienlīdzību izvirzījies politisko un ekonomisko debašu centrā. Piketī grāmata piedāvā šai parādībai skaidrojumu, kas ir vienlaikus teorētiski elegants un apjomīgos vēstures un statistikas datos balstīts, līdzīgi kā 19.gadsimtā to darīja cits darbs, ko sauca vienkārši Kapitāls. Kārlis Markss sabiedrības sadalīšanos šķirās izskaidroja ar ražošanas attiecību dialektisko attīstību. Kā jau moderns ekonomists Piketī savu skaidrojumu ietērpj matemātiskā formulā: r>g.

Šo domu nav grūti izskaidrot. Ja atdeves no kapitāla «r», tas ir, ienākumu no ieguldījumiem vērtspapīros, nekustamajā īpašumā vai uzņēmumos, izaugsmes temps ir straujāks nekā kopējās tautsaimniecības izaugsme «g», tad kapitāla īpašniekiem – sabiedrības mazākajai daļai – turība arī augs straujāk nekā tiem, kuri saņem tikai algas. Rezultātā nevienlīdzība pieaugs.

Kopš Otrā pasaules kara vairākums ekonomistu un politiķu uzskatījuši, ka tautsaimniecības izaugsme gandrīz automātiski mazina nevienlīdzību. Piketī ir dziļi analizējis ekonomiskos datus par Rietumeiropu un Ameriku pēdējos 300 gados un secinājis, ka šāda tendence neeksistē. Tiesa, ļoti strauja izaugsme var mazināt uzkrātā kapitāla nozīmi un radīt iespējas daudziem tikt pie lielākas labklājības, kā tas notika 19.gadsimtā Amerikā, taču Piketī uzskata, ka tādi izrāvieni ir drīzāk izņēmums, nevis norma. Arī nevienlīdzības kritums divās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara attīstītajās Rietumu valstīs nebija kāds tirgus «neredzamās rokas» vadīts process. Līdzās straujai izaugsmei nevienlīdzību mazināja fakts, ka divu milzīgu karu rezultātā tika iznīcināta liela daļa mantoto bagātību, kā arī tas, ka pēc 1945.gada daudzas valstis nolēma plaši izmantot progresīvo ienākuma nodokli. Kopš 70.gadiem mazinājusies gan izaugsme, gan nodokļu likmes, un nevienlīdzība visā Rietumu pasaulē ir atkal sākusi pieaugt.

Grāmata nav plāna – Piketī savas domas izklāsta apmēram 700 lappusēs, tomēr tā nav arī tāda lasāmviela, kuru varētu saprast tikai cilvēks ar augstāko izglītību ekonomikā. Drīzāk tā ir vēstures grāmata par kapitālisma attīstību Rietumeiropā un Amerikā, kurai beigās pievienotas vairākas nodaļas ar ieteikumiem, ko darīt, lai mazinātu augošo nevienlīdzības plaisu.

Neviena grāmata, kas izpelnījusies tādu ievērību, nevar izvairīties no kritikas. Hārvarda Universitātes profesors Lerijs Sammerss (Larry Summers) norāda, ka citi rādītāji neliecina par bagātības pakāpenisko koncentrēšanos kapitāla turētāju rokās – Amerikā aizvien lielāku daļu pašu augstāko ienākumu veido algas, nevis ienākumi no kapitāla. MIT profesors Darons Adžemoglu (Daron Acemoglu) un Hārvarda Universitātes profesors Džeimss Vilsons (James Wilson) kritizē Piketī par uzsvaru, kuru viņš liek uz abstraktu ekonomisku mehānismu, ignorējot katras valsts institūciju izšķirošo ietekmi uz nevienlīdzību sabiedrībā.

Droši vien ar r>g nepietiek, lai izskaidrotu tik sarežģītu parādību kā nevienlīdzība. Tomēr, pat ja Piketī tikai daļēji ir taisnība, viņa grāmata ir svarīgs atgādinājums, ka nevienlīdzība neizgaisīs pati no sevis. Tieši otrādi – atstājot ekonomiskos procesus pašplūsmā, tai drīzāk būs tendence pieaugt.

Spīlberga nostalģija

Posted on decembris 2, 2015 by - Recenzija

Filma Spiegu tilts – atgriešanās aukstajā karā

Kinematogrāfs uz pasaules politiskajām pārmaiņām un spēka svārstībām reaģē operatīvi. ASV un Krievijas kārtējā atrašanās politiskā «spēļu laukuma» pretējās pusēs ir laba izdevība atgriezties pie spiegu kino ziedu laikos aktuālās tēmas – kā ir «viņpus» un «šaipus» dzelzs priekškaram. 

Aukstajam karam atbilstošos akcentus par ASV kā cilvēciskuma citadeli, savukārt PSRS – kā ienaidnieku jaunākajā filmā ir salicis arī Holivudas klasiķis Stīvens Spīlbergs. Viņa režisētā Spiegu tilts ir laikmeta drāma, balstīta vēstures liecībās par 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā notikušajām spiegu prāvām un apmaiņu pēc tam, kad Ņujorkā tika sagūstīts krievu aģents Rūdolfs Ābels (īstajā vārdā Viljams Fišers), bet Sverdlovskā tika notriekta amerikāņu spiegu lidmašīna U-2.

Bez glamūra

Spīlberga filma, kas nodēvēta pēc slavenā spiegu apmaiņas punkta – Glīnikes tilta –  iesaukas, ir nostalģisks veltījums klasiskajam ASV spiegu kino. Tajā ir neparedzami sižeta līkloči, «zirga deva» spriedzes un spēcīga intriga. 

Lai arī Spīlbergs netaupa sev tik raksturīgos, manipulatīvos režijas paņēmienus un patosa notis, Spiegu tilts ir gruntīga laikmeta drāma, ko atsvaidzina brāļu Koenu scenārija smalkumi un Toma Henksa aktierspēle. Šī, starp citu, ir otrā reize pēc filmas Īstena drošsirdība (True Grit), kad Koeni sadarbojas ar Spīlbergu. Viņš 2010.gada Koenu lentē bija līdzproducents. 

Savukārt Toms Henkss (59) jaunajā filmā spēlē 41 gadu veco advokātu Džeimsu Donovanu, kuram tika uzticēts gan pārstāvēt Ābelu ASV paraugprāvā, gan vēlāk kaulēties ar padomju varas pārstāvjiem par viņa apmaiņu pret notriektās amerikāņu lidmašīnas pilotu. 

Henkss, kurš ar Spīlbergu sastrādājas jau ceturto reizi, līdz vīlītei skrupulozajā 50./60.gadu atveidojumā jūtas kā zivs ūdenī. Viņš, arī pārējie filmas personāži (spiegi, ierēdņi vai armijnieki), sākotnēji ir vecišķs un garlaicīgi ikdienišķs – gluži vai atbilstošs laikmeta konservatīvismam. 

Pretēji spiegu kino atraktīvākajam piemēram – bondiānai – Spīlberga un Koenu drāma vairāk līdzinās kādam Džona Lekarē romāna ekranizējumam. Proti, te spiegošanai nav ne mazākā glamūra, tā drīzāk atgādina nepievilcīgu birokrātisku procesu virknējumu, turētu lielā slepenībā. 

Tomēr Henkss ar katru brīdi kļūst arvien tīkamāks: no specdienestu nepārtraukti stumdīta bandinieka viņš pāraug principiālā godavīrā, kurš KGB un CIP pārvaldītajā paralēlajā pasaulē iemanās pārtrumpot dažu labu aģentu. Henksam, tāpat kā Ābelu atveidojošajam britu aktierim Markam Railensam, tiek filmas humoristiskākie teksti, kuru uzkrītošais sausums brīžam gan vedina domāt, ka Ītena un Džoela Koenu allaž izcilais komisms apvienojumā ar Spīlberga patosu zaudē lauvastiesu spēka un oriģinalitātes.

Spīlbergs savā elementā

Spiegu tilts ir viena no pēdējās desmitgades jēdzīgākajām, arī interesantākajām un dinamiskākajām Spīlberga filmām. Daudzslāņains un smalki stilizēts paranojas caurstrāvota laikmeta atainojums ar interesantiem personāžiem (tiesa, to motivācijas bieži paliek neziņā tītas) un cienīgiem aktierdarbiem. 

Ņemot vērā filmas amerikāniski patriotisko tematiku, it īpaši Henksa veikumu, aktierdarbus vēl dzirdēsim piesauktus Oskaru kontekstā. Te gan der uzslavēt arī Marku Railensu – viņa spēlētais aģents Ābels, lai gan filmā parādās reti, ir izteiksmīga ekrāna personība – nebūt ne klasisks ļaundaris, drīzāk noslēpumains un tikpat principiāls kā Henksa spēlētais advokāts. 

Filmas pieklusinātās toņkārtas un mērķtiecīgā fokusēšanās uz gudriem, psiholoģiski niansētiem dialogiem, nevis spraigu sižetu, diez vai padarīs šo par populārāko Holivudas klasiķa filmu. Taču tā stabili ir viena no viņa cienījamākajām kinolentēm. Laikmeta atainojums un «retro» žanram uzticīgs kino, kas saturīgu un jēgpilni izstāstītu stāstu spēj pasniegt arī izklaidējoši – Spīlbergs savos nepilnos 70 vēl aizvien ir labā formā.

oooo

Spiegu tilts / Bridge of Spies. Rež. Stīvens Spīlbergs. Kino no 27.novembra.

Skarbais mirāžu labirints

Posted on decembris 2, 2015 by - Recenzija

Liepājas teātra izrāde Portreti. Vilki un avis – mānīga, lamatām pilna pasaule 

Režisora Viestura Meikšāna izrāde Portreti. Vilki un avis sākas lēni. Uz priekškara projicēts Martina Haidegera izteikums: «…kā lai dzīvo attiecībās ar cilvēkiem, ja cilvēks šajā pasaulē ir neizbēgami viens.» Tad priekškars lēni ceļas, atklājot skatam no visām pusēm ierāmētu, ar treknu sleju vizuāli uz pusēm pārdalītu paaugstinājumu, uz kura gandrīz nekustīgi sēž iestudējuma varoņi. Aina ir monohrona – melni tērpi, pelēkas sienas, cigarešu dūmi vijas gaisā (visi smēķē). Fonā īd mūzika, varoņi klusē. Ja nebūtu uzsvērti lēno kustību, gleznas ilūzija būtu pilnīga.

Sprādziens uztverē nenotiek uzreiz, enerģija, līdzīgi kā statiskā, uzkrājas pakāpeniski. Interese pamostas otrajā ainā. Palēnām tā aug. Pēc izrādes sajūsma ir gandrīz neapvaldīta. Tā ir plēsoniska sajūsma. Izrāde ir medības – gan tēliem, kuri cenšas pārspēt cits citu viltībā, gan skatītājam, kuram iestudējuma šķietamajā vienkāršībā sasprindzinātā uzmanībā jāseko vissīkākajiem žestiem un niansēm, lai no izrādes aizietu kā uzvarētājs. 

Krievu 19.gadsimta rakstnieka Aleksandra Ostrovska luga Vilki un avis ir populārs darbs. Tā centrā ir izputējusi muižniece Meropa Murzavecka, kura ar intrigu palīdzību cenšas sagrābt kaimiņos dzīvojošas jaunas pulkveža atraitnes īpašumu. Ap viņu spieto gan dažādu mērogu vilki, cerot izraut laupījumam kādu sulīgu gabalu, gan aitas – skarbajai realitātei acīmredzami nepiemērotie, kas šķiet radīti, lai uz viņu rēķina iedzīvotos.

Meikšāns lugu interpretē asi – avju iestudējumā nav, ir tikai vilki. Varbūt pat ne vilki. (Vilks tomēr ir attāls suņa radinieks, pārlieku pūkains pasaulei, kādu Liepājā uzbūris režisors.) Meikšāna varoņi drīzāk ir krokodili – spējīgi nekustīgi, sastinguma koncentrācijā sagaidīt īsto uzbrukuma brīdi un tad lēcienā norīt savu upuri. Tā, ka upuris pat nesapratīs, no kurienes pēkšņais sitiens, tikai – ka viss pazaudēts, mirklī un neatgriezeniski.

Izrādē luga no viena notikuma atstāsta pārtapusi noveļu sērijā. Ne velti tās nosaukums ir Portreti. Vilki un avis, un tā veidota kā atsevišķu ainu – portretu – albums. Katrai ainai ir dots varoņa vārds, un nosacīti centrā ir kāda tēla raksturs. Katra sākas un beidzas ar priekškara pacelšanu un nolaišanu. Visas kopā veido ļoti sarežģītu pasaules ainu, mānīgu, lamatām pilnu. Tādu, kurā neapmaldīties nav iespējams.

Dažādās ainās varoņi skatāmi atšķirīgi. Brīžam viņus redzam kā statistus kāda cita varoņa stāstā – pelēkus, neizteiksmīgus, palēninātus uztverē un kustībās. Citviet viņi kļūst par savas dzīves varoņiem, acis iegailas, muskuļi saspringst, sākas klusa cīņa, kas, rūpīgāk ieskatoties, tomēr ris uz dzīvību un nāvi. Aktierspēle ir gandrīz vai depersonalizēta. Varoņi cenšas nevis atklāties, bet noslēpties – no citiem tēliem, no skatītājiem. Viņi ne mirkli neaizmirst, ka arī dzīve ir skatuve.

Iestudējumā nav galveno un fona tēlotāju. Ir saliedēts, sajūsminošā virtuozitātē spēlējošs ansamblis. Murzaveckas lomā iejūtas Inese Kučinska, viņas izpalīgs Čugunovs ir Kaspars Gods, pārējās lomās – gados jaunie teātra aktieri. Īsā recenzijā nav vietas plašākai aktierdarba analīzei, tāpēc apmierināšos ar žurnālistiku – lie-li-ski! Edgars Ozoliņš (Apolons Murzaveckis), Anete Berķe (Glafira), Everita Pjata (Jevlampija Kupavina), Ilze Trukšāne (Anfusa), Kaspars Kārkliņš (Liņajevs), Mārtiņš Kalita (Berkutovs), Rolands Beķeris (Saveļjičs) un Gatis Maliks (Goreckis) – eseju gribētos uzrakstīt par katru. Smalki, precīzi, ļoti asprātīgi un reizē līdz kaulam šausminoši. 

Cits izrādes aspekts, kam arī gribētos veltīt atsevišķu rakstu, ir Reiņa Dzudzilo scenogrāfija un Kristas Dzudzilo tērpi. Gan kā skaista pašvērtība, gan – apvienojumā ar Meikšāna režijas darbu, jo iestudējuma vizualitāte no darbības nav nošķiramas. Šķietami monumentālā, vienmuļā skatuves uzbūve izrādās brīnumu lādīte, kas no ainas uz ainu absolūti mainās, veidojot noslēpumainas, mirāžām līdzīgas sajūtu gleznas. Tāpat mainās arī varoņu tērpi, uzsverot, ka dažādos stāstos redzam dažādas tēlu šķautnes – to, ko viņi tēlo, un to, kas viņi patiesībā ir. Izmaiņas reizēm šokē, citviet – ir gandrīz netveramas. Tas ir fantāzijas labirints, kurā skatītājs maldās līdzi izrādes varoņiem. Skaista un apbrīnojami smalka izrāde, kas sajūsmina gan vizuāli, gan psiholoģiski, gan filozofiski. Viss ir pavisam vienkārši: jāredz!

ooooo

Portreti. Vilki un avis. Nākamās izrādes 5. un 29.decembrī. 6-15 eiro

Tik kaitinoši, ka mudina domāt

Posted on decembris 2, 2015 by - Intervija

Skolotājs uzdod jautājumus, bet skolēni atbild. Viens no pasaulē pazīstamākajiem izglītības ekspertiem Džonatans Osborns to uzskata par dīvainu praksi – viņaprāt, skolās jābūt otrādi

Kad Džonatans Osborns (Jonathan Osborne), Stenforda Universitātes profesors un viens no pasaulē pazīstamākajiem izglītības ekspertiem, stāstīja Latvijas skolotājiem par dabaszinātņu mācību skolās, viņš rādīja atoma kodola modeli un mudināja pārrunāt, kas tajā ir nepareizs. Skaistajā modelī, kurā cits ap citu valsē protoni, neitroni un elektroni, parasti ir nepareizi gan izmēri, gan proporcijas un attālumi. Tomēr skolotājiem patīk to izmantot, lai izskaidrotu atoma kodola uzbūvi. Modeļi atvieglo izpratni. «Taču ļaujiet skolēniem saskatīt kļūdas!» mudināja Osborns, aicinot skolotājus mācīt stundās tā, lai skolēni būtu spiesti šaubīties un uzdot kritiskus jautājumus, tādējādi noformulējot problēmas. «Jāparāda, ka zinātne nozīmē jaunu ideju radīšanu!» 

Smaidot viņš atgādināja, ka daudzas zinātnes idejas sākotnēji tika uztvertas kā trakas. Osborns, kurš ASV ir piedalījies jaunu izglītības standartu The Next Generation Science Standards izstrādē, ir pārliecināts – viens no galvenajiem dabaszinātņu uzdevumiem ir iemācīt jaunajiem cilvēkiem domāt. Analītiski un kritiski spriest, it īpaši tādēļ, ka mūsdienās zināšanas ir viena datora klikšķa attālumā, turklāt tīmeklī ir daudz kļūdainu faktu un maldinošas informācijas.

Jūs esat pavadījis Latvijā vienu nedēļu, ticies gan ar skolotājiem, gan ar studentiem. Kāds iespaids radies, vai esam nobrieduši pārmaiņām izglītībā?
Izglītības standartu maiņa ir liels izaicinājums skolotājiem ne tikai Latvijā, tā ir daudzās zemēs, jo skolu struktūra ir veidota kā kultūras un informācijas nodošanas sistēma. Diemžēl tas vairs nestrādā, jo skola bērniem vairs nav vienīgā informācijas un zināšanu ieguves vieta, daudz informācijas var atrast internetā. Tādēļ nepieciešams skolēnos attīstīt kritiskās domāšanas un spriešanas iemaņas. Dažiem skolotājiem ir grūti mainīt mācību metodes, bet domāju, ka Latvijas skolotājiem tas nav lielāks izaicinājums kā, piemēram, amerikāņu skolotājiem. Izglītības sistēmās neredzu būtiskas atšķirības, ir daudz līdzīgā gan mācību grāmatās, gan saturā. Mācību procesa pārmaiņas notiek visā Rietumu kultūrā.

Ir teorija, ka skolēnos atraisās interese par dabaszinātnēm, ja skolā parāda to saikni ar reālo dzīvi. Kā jūs domājat, vai Latvijas skolās to ir izdevies panākt?
Patiesībā tas ir ļoti grūti – atrast reālajai dzīvei saikni ar zinātni. Zinātne ir abstrakta, kad mācās par atomiem un molekulām, var tikai nobrīnīties, kāds tām sakars ar reālo dzīvi.

Nav gatavas atbildes uz jautājumu, kā ieinteresēt skolēnus. Jādara dažādas lietas, nopietni jāpārvērtē, kā mācīt zinātni. Laba zinātne liek mums domāt. Piemēram, kādēļ mums vajadzētu ticēt, ka nakts nomaina dienu, Zemei griežoties? Acīmredzami taču ir tas, ka pārvietojas Saule, nevis zeme zem kājām. Kā gan mēs nonācām līdz tik dīvainam pieņēmumam, ka Zeme griežas ap savu asi? Kāpēc noticēt jocīgajai idejai, ka kontinenti kustas? Mums ir grūti iedomāties, ka ēkas ir pārvietojamas, kur nu vēl kontinenti! 

Jebkurai koncepcijai, kuru māca, jābūt kaitinošai, tai jāmudina domāt. Skolēniem patīk brīnumaini fakti, kuri jāizprot. Mūsu mutes ir pilnas ar mazām baktērijām, bet… kā mēs varam zināt, ka tās tur ir? Slimības pārnēsā mazi mikroorganismi, un gaisā to ir daudz, bet kas to pierāda? Materiālajā pasaulē ir visādi brīnumi, un, lai tos izprastu, ir ļoti svarīgi uzdot pareizi noformulētus jautājumus. Lai iemācītu skolēnus uzdot šādus jautājumus, dodiet viņiem lasīt nevis vienu, bet vairākas grāmatas, kurās atšķirīgi izskaidrota viena teorija! Dabaszinātņu mācīšanā vajadzētu atkāpties no nekritiski pieņemtiem un neapspriežamiem faktiem.

Ir viens slazds, kurā iekrīt daudzas skolas, – skolotāji domā, ka viņiem jāsniedz zināšanu pamati. Bet šie pamati kļūst aizvien plašāki un lielāki, bet laiks, kas skolēniem atvēlēts to apguvei, nemainās. Tāpēc uzskatu, ka dabaszinātņu apguvē vajag mazāk dziļuma, vairāk elpas. Es vakar paskatījos vienu fizikas mācību grāmatu [latviešu valodā], un tur bija tēmas, ko es pat maģistrantūrā vēl nemācījos.

Skolēniem mācībās vajag sabiedrības atbalstu. Piemēram, lai viņiem būtu iespēja zinātni saistīt ar hobiju un darboties zinātņu pulciņos, klubos. Jāizvērtē, kādas atbalsta struktūras pastāv ārpus formālās izglītības.

Ja jūs jautātu skolēniem, kas viņiem patīk dabaszinātņu stundās, dzirdētu atbildi – praktiskie, laboratorijas darbi. Bet jūs apgalvojat, ka tā ir tikai maza mācību daļa, daudz nopietnāk jāpievēršas argumentācijai un diskusijai. Kā to ienest dabaszinātņu stundās?
Saprotu, ka skolēnus ļoti interesē praktiskais darbs, jo tas palīdz saprast dažādus fenomenus. Bet zinātnes pamatā ir ideju kopums par materiālo pasauli, un tās nav vienkāršas idejas. Daudzas ir trakas idejas. Piemēram, ideja, ka gāzēm ir svars. Vai tas, ka bērni izskatās līdzīgi vecākiem. Vai reprodukcija ir atkarīga no ķīmiskiem savienojumiem mūsu ķermeņos. Tās ir idejas, kuras var saprast, tās pārrunājot. Ir teorija, ka smagākas lietas vienmēr nokrīt ātrāk nekā vieglākās. Vai tas vienmēr tā ir? Nē, ne vienmēr. Skolotājam jāmudina skolēni izpētīt, varbūt ir kāda alternatīva ideja! Jādod iespēja visu pārrunāt, lai skolēni saprastu jēgu. Vajag rakstīt, lasīt, domāt. Lai nonāktu pie idejas saprašanas, ļoti daudz patstāvīgi jādomā. Nepietiek ar eksperimentiem, lai saprastu idejas.

Kāpēc jūs mudināt skolēnus jautāt? Ko cilvēks iegūst jautājot?
Viens no vispārpieņemtiem uzskatiem – skolotājs stundās uzdod jautājumus, bet skolēni atbild. Tas ir ļoti dīvaini. Skolēniem jāuzdod jautājumi, jo tā viņi iemācās definēt problēmas un domāt par iespējamajiem risinājumiem! Lai labi mācītu zinātni, skolotājam jādod pēc iespējas vairāk iespēju skolēniem uzdot jautājumus. Kā to panākt? Lai skolotājs mudina domāt, kādēļ viens izskaidrojums ir labāks par otru. Dažreiz var piedāvāt izlemt, ar kādu eksperimentu pierādīt konkrētu ideju. Kurš no skolēnu izvēlētajiem eksperimentiem ir vislabākais un kāpēc – par to lai diskutē skolēni! 

Bet skolotājiem pagaidām ir grūti pārkārtoties šāda veida darbam. Zinātnē ir pierādījumi, un ir daudzi skolotāji, kuri nespēj pieņemt, ka pastāv pretargumenti. Tas ir acīmredzami, jo pamatskolā zinātnes teorijas iemāca kā faktus, kas nav apspriežami. Daudz labāks priekšstats par šīm pašām teorijām skolēniem izveidotos, ja tās apspriestu, izmantojot pretargumentus.

Jūs lekcijā skolotājiem teicāt, ka zinātnes vēsture ir kļūdu vēsture, un iedrošinājāt viņus kopā ar skolēniem meklēt kļūdas. Kā kļūdas var palīdzēt nonākt līdz patiesībai?
Zinātne likvidē sliktas idejas. Mēs, izstrādājot jaunus izglītības standartus, nepiedāvājam mācīt skolēniem kļūdainos priekšstatus. Bet mēs gribam, lai skolēni mācās kritiski izvērtēt sliktās zinātnes idejas. 

Daudzi, arī jūs, apgalvo, ka skolā jāmāca kritiskā domāšana. Ko tas īsti nozīmē?
Tas nozīmē, ka zinātniskām idejām jāiztur kritika. Jāliek skolēniem domāt, kāpēc teorijas varētu būt kļūdainas. Likvidējot kļūdas teorijās un meklējot izskaidrojumu, veidojas zināšanas. Bet, lai šādi domātu, skolēniem ir jāizmanto pašiem savas idejas.

Mēs gribam, lai skolēns saprot, kā tiek konstruēta zinātniskā doma. Dzimtās valodas skolotājs dod lasīt labu literatūru, lai radītu izpratni par labu tekstu. Tieši tā mums pietrūkst zinātnē – par maz veltām laiku, lai skolēns saprastu, kā veidojas zinātniskā doma un kāda veida argumentiem cilvēkam jāiet cauri, lai nonāktu pie idejas.

Pirmo reizi, kad Alfrēds Vēgeners izteica ideju, ka kontinenti pārvietojas, cilvēki domāja, ka tā ir traka. Kādi bija viņa argumenti, lai nostiprinātu šo pārliecību? Kāpēc cilvēki mainīja domas un pieņēma Vēgenera ideju? Ko zinātnieki dara, lai paplašinātu zināšanas? Skolēniem vajag intelektuālus rīkus, lai viņi sāktu veidot spriedumus. Lai uzdotu jautājumus, jābūt ļoti radošiem. 

Ja dodat skolēniem iespēju piedalīties argumentācijas veidošanā, tas viņiem ar katru reizi izdodas aizvien labāk. Kritiskā domāšana palīdz uzkrāt zināšanas. Mani pētījumi atklāj: jo vairāk skolēniem zināšanu, jo labāk padodas argumentācija diskusijās. Pastāv viedoklis, ka zinātnē nav, par ko strīdēties, ir tikai vispārpieņemti fakti. Bet, ja tā māca, skolēniem ir grūti saprast svarīgāko.

Kāds labums no tā, ka skolā apgūta kritiskā domāšana? Vai jums ir bijušas situācijas, kurās esat nodomājis – tā nebūtu noticis, ja bērniem skolā būtu mācīta kritiskā domāšana?
Par kritiskās domāšanas trūkumu liecina tas, cik daudz cilvēku bez analītiskas pieejas uztver milzīgo daudzumu kļūdainās informācijas, kas pieejama mūsdienās. Viens acīmredzams piemērs – daudzi vecāki domā, ka bērnu vakcinēšana rada riskus viņu veselībai. Nav zinātnisku pierādījumu, ka šādām šaubām būtu iemesls, un argumentos pret vakcināciju ir atsauces uz anekdotiskiem pierādījumiem. Cilvēki izgāžas, neuzdodot kritiskus jautājumus par pierādījumu būtību.

Izstrādājot jaunus izglītības standartus, piedāvājat arī jaunus vērtēšanas kritērijus. Kādi ir galvenie?
Mēs vēl izstrādājam jaunu vērtēšanas sistēmu ASV skolās, pielāgojot to jaunajiem izglītības standartiem, kurus sauc Nākamā paaudze. Ir liela atšķirība starp veco un jauno vērtēšanas sistēmu. Tādēļ jaunie standarti pēc būtības ir starpdisciplināra mācību programma. Tajā ir trīs aspekti: [mācību grāmatu] saturs, praktiskā zinātne [laboratorijas darbi, projekti utt.] un diskusijas māksla. Runājot par vērtēšanu, tagad jāvērtē visi trīs aspekti. Tas ir diezgan grūti, jo pamatā mums diezgan labi padodas novērtēt zināšanas par saturu, varam arī novērtēt skolēnu praktiskos darbus, analizējot datus, bet mums ir grūti novērtēt skolēnu spēju argumentēt. No skolēniem vairāk tiks pieprasīta domāšana. Šis projekts ir ļoti nozīmīgs, jo mēs radām jaunu vērtēšanas sistēmu. Kalifornijā šo jauno vērtēšanas sistēmu ieviesīs 2019.gadā. 

Nesen TV diskusijā par Latvijas izglītības sistēmu pavīdēja doma, ka daudzi skolotāji gatavo skolēnus eksāmeniem, nevis dzīvei. Tādēļ izglītības eksperte Zane Oliņa pat ierosināja uz laiku atcelt eksāmenus. Kā jūs domājat – vai tas palīdzētu uzlabot mācību procesu?
Ja cilvēki ir mācījušies dažādās skolās, vajag tomēr vienotu vērtēšanas sistēmu. Kā mēs varam zināt, ka skolas strādā pēc vieniem un tiem pašiem standartiem, ja nav eksāmenu? Tādēļ uzskatu, ka vērtēšanai jāpiešķir daudz lielāka loma. Pirmkārt, gribētu, lai skolās vairāk izmanto formatīvo vērtējumu, proti, vērtējumu pēc katras nodarbības, kas ļauj skolotājam uzreiz redzēt, vai skolēni ir sapratuši mācīto. Var izmantot plašākus novērtējumus, piemēram, veidot projektus Kritiskā lasīšana, kas ir interesanti pašiem skolēniem. Parasti eksāmeni nesasniedz šos mērķus. Tomēr tie ir vajadzīgi, lai novērtētu skolotāja un skolas darbu.

Kā iedrošināt skolotājus nepievērst visu uzmanību dabaszinātņu mācību programmas saturam, ja universitātes visu laiku pārmet, ka skolēniem ir vājas zināšanas?
Es to saucu par važām zinātnes izglītībai. Skolas parasti uztver kā vietu, kas sagatavo universitātēm. Tas nav godīgi, jo tikai neliela daļa jauniešu turpina studēt zinātni augstskolās. Kāpēc vajadzētu pielāgot izglītības mērķus tik mazai skolēnu daļai? Dabaszinātņu izglītībai vajadzētu sniegt priekšstatu, kāpēc skolēnam ir svarīgi zināt to, ko māca skolā. Šekspīru māca skolā nevis tāpēc, ka visi universitātēs vēlāk studēs Šekspīru, bet tādēļ, ka viņa dzejā var atrast idejas un vērtības, kas būs noderīgas dzīvē. Tas pats ir zinātnē. Skolā ir jāmāca zinātnes, jo tās ir nepieciešamas katra cilvēka dzīvei. 

Mēs nesen atklājām, ka Latvijas vidusskolu absolventiem ir grūtības iekļūt Kembridžas Universitātē, jo mūsu izglītības standarti neparedz apgūt matemātisko analīzi. Vai, jūsuprāt, mums jāsteidz iekļaut skolu programmā matemātisko analīzi?
Ir maz latviešu skolēnu, kas mēģina iestāties Kembridžas Universitātē, tādēļ es negribētu, ka izglītības standarti tiek pielāgoti tik mazai minoritātei. Baidos, ka arī Kembridžas Universitāte nav ieinteresēta tik mazā nācijā kā latvieši. 

Jūs vadījāt ekspertu grupu, kas izstrādāja dabaszinātņu vērtējuma ietvaru OECD PISA testā šogad. PISA testos atbildes tiek analizētas arī saistībā ar skolēnu sociālekonomisko situāciju. Kāpēc tas ir svarīgi? 
Jā, testos ir kognitīvie jautājumi par ģimeni un izcelsmi. Bērni nevar atbildēt uz jautājumiem par vecāku ienākumiem, taču pastāsta, vai viņiem ir piešķirtas brīvpusdienas un cik daudz grāmatu ir mājās. Tas ir labākais, kas pagaidām izdarīts, lai saprastu, kāda ir sociālekonomisko apstākļu ietekme uz mācīšanos.

Kāda ir šī ietekme? Spriežot pēc PISA rezultātiem, Latvijā palielinās plaisa starp mazās lauku skolās un pilsētās iegūstamo izglītību. Kā jūs domājat, kāpēc?
Uz šo jautājumu man nav atbildes. PISA funkcijās primāri ir radīt indikatorus, pēc kuriem saprast, kāda izglītības sistēma strādā labi, kāda – vāji. Lai saprastu, kādi ir atšķirību iemesli, vajadzīgi pētījumi. 

Jūs esat strādājis par skolotāju. Vai neilgojaties atgriezties skolā?
Labs jautājums. Man pietrūkst skolotāja darba, jo tajā redzēju atgriezenisko saiti. Ja ir izdevusies laba nodarbība, to uzreiz zini, redzot skolēnu atbildes. Strādājot pie pētījumiem, atgriezeniskā saite ir daudz retāk, ja vispār ir.

4 mediju telpas, kas palīdz atklāt, cik dabaszinātnes var būt interesantas

Youtube.com/user/funsciencedemos
YouTube kanāls, kas sākumskolas un pamatskolas skolēniem uzskatāmi izskaidro dabaszinātņu pamatlietas, piemēram, kas ir līdzsvars, skaņa, statiskā elektrība, akmeņi un minerāļi, kā veidojas upju tecējums. 

Exploratorium.edu
Sanfrancisko zinātnes muzeja mājaslapa un vienlaikus lieliska atbalsta vide dabaszinātņu skolotājiem, kas piedāvā daudz ideju – kā izskaidrot dažādas tēmas, kā veidot praktiskās nodarbības. 

Itv.com/citv/horrible-science/new-horrible-science-2015
Lielbritānijas TV kanāla CITV televīzijas raidījumu cikls bērniem, kas skaidro dažādas zinātnes tēmas, arī intervijas ar zinātniekiem. 

Zmescience.com/other/feature-post/10-quick-scientific-facts-will-blow-mind/
Zinātnes ziņu lapa, kas jaunpienācējus ieintriģē, vienkārši izskaidrojot desmit pārsteidzošus zinātniskus faktus un mudinot par zinātni interesēties vairāk un plašāk.

CV

Sācis karjeru 1973.gadā kā fizikas skolotājs Londonā
1985.gadā kļuva par skolotāju Londonas Karaļa koledžā (King’s College London), kur strādāja 23 gadus, kļuva par profesoru un vadīja arī izglītības un profesionālo pētījumu nodaļu
2003. un 2004.gadā saņēmis The Journal of Research in Science Teaching balvu par labākajām pētījumu publikācijām
Kopš 2009.gada profesors Stenforda Universitātes Izglītības zinātņu skolā
Kā viens no ekspertiem piedalījies ASV jauno izglītības standartu The Next Generation izstrādē
Vadījis ekspertu grupu, kas bija atbildīga par OECD PISA jaunu dabaszinātņu vērtējuma ietvara izstrādi

Ir iesaka

Posted on novembris 25, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

29.novembris. IZRĀDE. PORTRETI. VILKI UN AVIS LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Krievu literatūras klasiķa Aleksandra Ostrovska luga, režisors Viesturs Meikšāns. Izputējusī muižniece ir gatava izprecināt bagāto atraitni māsas dēlam, viltot dokumentus, iesaistīties negodīgos darījumos.  Viss notiek pēc viņas prāta līdz brīdim, kad ierodas kāds aprēķinātājs. Biļetes cena 6-15 €. Bilesuparadize.lv

29.novembris. IZRĀDE. AMERIKA JEB BEZ VĒSTS PAZUDUŠAIS DAILES TEĀTRĪ. Dž.Dž.Džilindžers iestudējis Franca Kafkas romānu, kurā viņš apraksta Ameriku. Jauns emigrants Ņujorkā iepazīstas ar visdažādākajiem tipiem – bezdarbniekiem, bagātu dāmīti, viesnīcas istabenēm. Katram ir nolūki, prasības un vajadzības. Galvenajā lomā Edijs Zalaks. Biļetes cena 5-22 €. Bilesuparadize.lv

3.decembris. KONCERTS. THE REAL GROUP LATGALES VĒSTNIECĪBĀ GORS. Pazīstamā a cappella grupa no Zviedrijas ir radījusi unikālu mūziku, kas balansē starp džezu, popmūziku un Ziemeļeiropas koru mūziku. Repertuāru veido pašu sacerētas kompozīcijas un populāru dziesmu interpretācijas. Grupā muzicē arī latviešu bass Jānis Strazdiņš. Biļetes cena 10-17 €. Bilesuparadize.lv

No 19.novembra. IZSTĀDE. 19112015 GALERIJĀ MĀKSLA XO. Mākslinieka Kristapa Ģelža darbi paša radītā autortehnikā – plēves gleznas. Izmantojot plastikāta līmlentes apvienojumā ar akrila pigmentu un «intarsijas» principu, Ģelzis cenšas panākt savas tehnikas vizuālo pilnību. Šogad viņa lielformāta plēves bija apskatāmas arī Venēcijas mākslas biennālē. Makslaxogalerija.lv

Kinojaunumi

Posted on novembris 25, 2015 by - Kino

 


oooo Baisās pasakas / Il raconto dei raconti. Itāļu režisora Mateo Garones fantāzija par pasakām ir absurda, tumša humora un dažbrīd brutalitātes piesātināta. Šī ir autora pirmā filma angļu valodā, un tajā spēlē plejāde zvaigžņu – Selma Hajeka, kuras varone naski notiesā pūķa sirdi, Vensāns Kasels miesaskāra «Kazanovas» lomā un Tobijs Džounss, kurš līdz gigantiskam izmēram nobaro blusu. Apzināti pārspīlēta un klaji muļķīga, apsēstības un ārišķības izsmejošā filma ir ciniska laimīgo pasaku parodija kinematogrāfiski krāšņā veidolā. Kino Citadele 26.novembrī plkst.19 festivāla Spektrs ietvaros.

oooc Sangailes vasara / Summer of Sangaile. Iztiekot bez pārspīlējumiem, šo jaunās Francijā dzīvojošās lietuviešu režisores Alantes Kavaites filmu skandalozajai drāmai Zils ir vissiltākā krāsa pielīdzināt nav pamata. Noskaņas ziņā daudz rotaļīgāka un gaisīgāka, filma ir juteklisks pieaugšanas stāsts. Ar pazīstamajiem franču režisoriem Gaspāru Noē un Sedriku Klapišu strādājušā operatora Domenika Kolāna darbs ir viens no filmas galvenajiem trumpjiem. Jauneklīga un vasarīga, brīžam arī skolnieciski neveikla, taču sirsnīga kinodēka. No 20.novembra.

oooo Radījums / The Thing. Action un sci-fi žanru kinomeistara, režisora Džona Kārpentera slavenā 1982.gada šausmu filma Radījums – skatāma uz lielā ekrāna. Dažos avotos minēta kā Kārpentera vismīļākā paša uzņemtā filma, Radījums ir lieliska, nepieradināta zinātniskās fantastikas šausmene ar visaptverošu klaustrofobijas sajūtu un vēl jaunu Kurtu Raselu galvenajā lomā. Kino Citadele 27.novembrī plkst.21.

Vīrs aiz ābolīša

Posted on novembris 25, 2015 by - Recenzija

Stīva Džobsa jaunākā kinobiogrāfija – lieliski dialogi un aktierdarbs

Atzīšos, pēc 2013.gada seklās un klaji oportūnistiskās drāmas Džobss ar Eštonu Kučeru titullomā šķita, ka ir jāpaiet vismaz desmitgadei, lai varētu saņemties skatīties jaunu ekrāna versiju par leģendām apvīto Apple vadītāju. Tomēr Denija Boila režisētā un Ārona Sorkina sarakstītā filma, par laimi, ir tālu no zemiskas vēlmes nopelnīt uz aizsaulē aizgājušas kulta personības rēķina. Boila (Vilcienvaktes, 127 stundu un citu vērtīgu kinodarbu veidotājs) vadībā izdodas noticēt, ka filma tiešām tapusi, lai cilvēciski palūkotos uz sarežģītu un noslēpumainu personību, nevis tikai atražotu klišejas.

Ne tā, kā iecerēts

Boila un Sorkina tandēms nebūt nav pašsaprotama lieta. Sākotnēji bijis iecerēts, ka filmu režisēs Deivids Finčers – autors, ar kuru Ārons Sorkins ražīgi strādāja pie Sociālā tīkla (2010). Taču studijas neesot spējušas ne piekāpties Finčera drakoniskajām honorāra prasībām (10 miljoni dolāru), nedz apsolīt režisora pieprasīto pilnīgo radošo kontroli pār jau tā 30 miljonus izmaksājušo filmu. 

Kā steidza ziņot ārvalstu mediji, arī Stīvu Džobsu spēlējošais aktieris Maikls Fasbenders nav bijusi veidotāju pirmā izvēle. Sākotnēji Apple ģēniju atveidot tika piedāvāts gan Leonardo di Kaprio, gan Kristianam Beilam. Šie slavenie «milži» ir labāk pazīstami, un līdz ar to būtu izdevīgāki filmas apritei ASV, kur Fasbenders pārsvarā zināms no mazākām lomām vai darbiem ārpus pamatplūsmas kino. Taču di Kaprio tā arī esot palicis «ieinteresēts piedalīties», nesniedzot konkrētu atbildi, savukārt Beils bijis skeptisks par savām spējām nospēlēt prasīgo lomu. 

Taču dažādo apstākļu sakritība, kas noveda pie Boila režisēta un Fasbendera spēlēta Džobsa, ir izrādījusies negaidīti veiksmīga. Boila filma ir baudāmu, saturīgu dialogu virknējums trijās daļās. Komiska, taču pārdomāta izvēle ir katras daļas notikumus risināt tieši pirms Džobsam nozīmīgām Apple ierīču prezentācijām – jau tā dramatiskās un emocionāli sakāpinātās sarunas iegūst vēl papildu spriedzi ierobežotā laika dēļ. 

Šajās aizkulišu sarunās enerģiski tiek kārtotas attiecības gan ar Džobsa jaunības dienu draudzeni Krisanu Brenanu un viņu kopīgo meitu, gan draugu un kolēģi pirmo Macintosh datoru izstrādē Stīvu Vozņaku. Autentiskuma piekritējus iepriecinošs fakts – viņš bijis arī filmas konsultants. 

Nav līdzību konkurss

Lai arī Boils, iedvesmojoties no Valtera Aizaksona sarakstītās biogrāfiskās grāmatas Stīvs Džobss, Apple vadītāju ir atļāvies atainot krietni raupjāku nekā Kučera un režisora Džošua Maikla Sterna «kino izstrādājumā», titulvaronis vēl aizvien ir «varonīgs» tēls – bez tā laikam neiztikt. Taču par mierinājumu jāsaka: filmā nav pārlieka patosa un samākslotības, un tajā liels nopelns ir Fasbenderam, kurš palēnītēm, ar katru jaunu ainu arvien vairāk tuvojas ikoniskajam Džobsa veidolam ar melno bītlenīti. 

Lai arī aktieris saglabā nosacītu distanci starp sevi un atveidojamo personību, viņam ir pa spēkam baudāmi vēstīt Džobsa stāstu. Tie, kas gaida grima kalnus un maksimālu vizuālo līdzību, būs vīlušies, bet, galu galā, šis nav nekāds līdzību konkurss. Fasbendera sniegumā ir sajūtama cilvēciska izpratne par sava personāža sarežģīto raksturu un arī nenoliedzamo ģenialitāti. 

Spekulācijas labad jāpiebilst, ka Fasbenders, iespējams, ir fleksiblāks un labāk piemērots šai lomai nekā di Kaprio, kura vārds drīzāk saistāms ar citāda veida raksturlomām. Taču, pirms doties skatīties filmu, ir vērts sev kā mantru atkārtot: šī nav dokumentāla filma! Tā ir drāma – vēstījums autora subjektīvā izpratnē. Ja ar to varēsit sadzīvot, tad filmas skatīšanās, domājams, būs bauda, jo Ārons Sorkins patiesi ir viens no Holivdas talantīgākajiem scenāriju «burvjiem».

oooo

Stīvs Džobss / Steve Jobs. Kino no 27.novembra.

Trīs zaķi… trīs zaķi… trīs zaķi!

Posted on novembris 25, 2015 by - Recenzija

Ulda Tīrona JRT pasniegtais Mielasts tomēr ir filozofu cunftes jociņš

Šie vārdi pēkšņi ieskanējās galvā, un pēc brīža savā izpildījumā uzpazinu arī melodiju: «Tri karti, tri karti, tri karti» – tā taču neglābjami aizbraucošais jumts māj nabaga Hermanim, nu, Germanam, no Pīķa dāmas! Beidzot man atradās atslēga, ar kuru būtu vajadzējis tikt iekšā Mielastā un baudīt uz nebēdu. Vai tad operā ienāk prātā taujāt, kāpēc kāds stāv un vienā gabalā dzied? Vārdi nemaz nav jāsaprot, saturs vienkārši jāizlasa programmā, Loengrīns drīkst ierasties jāšus uz gulbja, un mora nožņaugtā Dezdemona dziedāt vēl krietnu brīdi. Opera taču!  

Nepieciešamība vērtēt Ulda Tīrona iestudējumu kā dramatisku skatuves darbu ir gaužām grūts uzdevums. To vieglāku nepadara arī apjomīgā programma ar notikumu īso pārstāstu (patiešām kā operā) un vēl arī tekstu kopumā, ieskaitot izrādes veidotāja norādes par kustībām vai izteiksmi, kā arī skaidrojumu atsevišķiem jēdzieniem. Tas viss ļoti izskatās pēc vācu romantisma laika Lesedrama – lasāmlugas, kuru arī bija paredzēts lasīt nevis vienatnē, bet draugu un domubiedru kompānijā. Visu pārējo pievienotu lasītāju un klausītāju iztēle.

Platona Dzīres, ko Uldis Tīrons pārveidojis par Mielastu un atdevis aktieriem lasīšanai, ir stāsts par aculiecinieka atstāstu – ar zināmām atmiņas kļūmēm – par reiz notikušām sarunām, kuru objekts ir Erots jeb mīlestība visdažādākajās izpausmēs. Tīrons, nepaļaujoties uz publikas fantāziju, publiskai lasīšanai pievienojis arī skatuves noformējumu, tajā skaitā lielisku gleznotu starppriekškaru ar skatu uz Atēnu Akropoli, kostīmus, parūkas, rekvizītus, mūziku un zināmu kustību partitūru. Kas šo lietu padara vēl sarežģītāku, jo atrauj no cītīgas teksta klausīšanās, bet Platons arī Tīrona pārstrādājumā nav nekāda trolejbusā uztverama lubene. 

Tas, ka aktieri tekstu ne tikai lasa, bet arī spēlē, neko nepadara vieglāku. Viņiem dots uzdevums veidot savu tēlu kā karikatūru, proti, nedaudzu raksturiezīmju saasinājumu un/vai deformāciju. Daži to dara spoži – Kaspars Znotiņš traģēdiju dzejnieka Agatona lomā kā Končita ir daiļš, sevī iemīlējies un noteikti interesatāks par oriģinālu. (Citiem tādas līdzības neatradu.) To, kāpēc kariķējumam nav izmantots kāds no pašmāju dramatiķiem, aptvēru, atcerējusies, ka sengrieķu traģēdiju autori valdīja pār dēmosa prātiem, tāpat kā šodien Eirovīzijas zvaigznes pār saviem faniem. Šādu līdzību ir krietni daudz: pārspriedumi par mīlestību vedina atcerēties mūsu simt gudrajo runas par tikumību, sirdsapziņas pilnā politiķa Alkibiada (Andris Keišs) parādīšanās izrādes otrajā cēlienā atsauc atmiņā veselu plejādi publisku personu, viņa atkailināšanās atgādina, ka sen latviešu teātrī nav redzēts tik daudz plikņu, bet dziednieka Eriksimaha (Varis Piņķis) vārdi, ka vienotība ir saskaņa, vispār izsauc sajūsmas vētru. (Un droši vien lielo pusi norāžu pamana tikai tie, kam filozofiski teksti ir ikdienas lasāmviela.) Godīgi sakot, tāda Žurka Kornēlija Jaunā Rīgas teātra izpildījumā – krietni intelektuālāka, toties bez Nacionālā teātra aktieru vokālās un horeogrāfiskās meistarības.

Tiesa, žurka galīgi nav īstā zīme. Zaķis, turklāt trijās dažādās izpausmēs, ir uzveduma varonis. Dziņu un vaislības simbols parādās sākumā kā diezgan naturāli izbāzeņi ar uzšķērstu vēderu, ko   upurē dieviem, precīzāk sakot, hermai – krūšutēlam uz četrstūru staba ar ģenitālijām. Tās parādās tikai kā gaismiņa. Katrs tai pieskaras, un atskan zvanu skaņas, kādam zvārgulīši, citam – kapu zvans. Vēlāk zaķa zīme pārvēršas bērnudārza cepurītēs ar austiņām, kas siluetā atgādina Playboy simbolu, bet tiek lietotas kā lauru vainagi. Un visbeidzot – izrādes finālā uz podestiem ir pavisam īsti trusīši, kas, aplausu un gaismu šokēti, pārbīlī sastingst. Vārdu sakot, upurē vai rotājies, galu galā runas, troksnis un pārlieka gaisma paralizēs pat dziņas. Nu, kaut kā tā man sanāk, un tas ir ļoti mulsinoši. Tik vien es spēju saklausīt no Platona priekšālasīšanas?…

Nav ne mazāko šaubu, ka Uldis Tīrons ir izstudējis Platona Dzīres līdz pamatiem un vēl dziļāk. Droši vien aiz katra īpašvārda viņš saredzējis cilvēku ar viņa uzskatiem, kuriem savukārt ir noteiktas saknes un avoti, un tā tālāk, un tā joprojām. Jādomā, ka JRT aktieriem mēģinājumu stundas bija vienkārši aizraujošas, Ulda Tīrona vadībā ieraugot zīmes un nozīmes, simbolus un līdzības, sakarības un paralēles, kas vieno Alkibiada un, pieņemsim, Zatlera laikus. Taču starp izrādes autora skatījumu un to, kas ieraugāms uz skatuves, eksistē noteikta pārvades sistēma, ko ļoti vienkāršoti var saukt par režiju kā amatu. Katrai profesijai ir savs darbarīku komplekts, bez kura visspilgtākais iekšējais redzējums turpat iekšā vien paliek, saprotams tikai «savējo» lokam. Un Mielasts Ulda Tīrona iestudējumā, man liekas, tomēr lielā mērā paliek tāds Filozofijas fakultātes absolventu vai Platona fanu iekšējais joks.

ooo

Mielasts. Nākamās izrādes 4. un 5.decembrī.