Laikrakstā The Times rakstniece Sofi Oksanena (34) tika nodēvēta par somu Stīgu Lārsonu, Igaunijas laikraksts Postimees viņai piešķīra gada cilvēka titulu. Tagad viņas pati pazīstamākā grāmata iznākusi arī Latvijā
Ir deviņdesmito gadu sākums. Pensionāre Alīde Trū Igaunijas laukos savā pagalmā atrod samaņu zaudējušu jaunu sievieti. Pārvarējusi aizdomīgumu un bailes no zagļiem, viņa meiteni uzņem pie sevis, neapjaušot, ka tas ir tikai sākums īstam ceļojumam tumsas sirdī jeb 50 gadu senā pagātnē, laikā, kad Igaunijas mežos vēl aizvien slēpās un amerikāņus bezcerīgi gaidīja mežabrāļi, bet par iemeslu nodevībai varēja kļūt nenovīdība vai greizsirdība.
Somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns Attīrīšanās ir spraigi blīvs vēstījums par mums, Baltijas valstu iedzīvotājiem, labi zināmām tēmām, un tas piedāvā paraudzīties uz tām no nedaudz atšķirīga skatpunkta. Sofi māte ir igauniete, tēvs soms, viņa ir dzimusi un uzaugusi Somijā, bet padomju laikā bieži viesojusies pie vecmāmiņas Igaunijā.
Romāns Attīrīšanās, kas tagad Maimas Grīnbergas tulkojumā iznācis arī latviešu valodā, ir radies no tāda paša nosaukuma lugas, kas tika iestudēta Somijas Nacionālajā teātrī, bet šāgada februārī piedzīvoja pirmizrādi Ņujorkā. Par romānu Attīrīšanās Oksanena saņēma Ziemeļvalstu padomes literatūras balvu, Finlandia balvu, Rūneberga prēmiju, Francijas Fnac balvu un citas godalgas. Grāmata jau izdota 40 valodās.
Oksanena ir aktīva sabiedrisku un politisku norišu dalībniece un komentētāja. Viņa ir atklājusi, ka ir biseksuāla un 2009.gadā saņēmusi Helsinku praida organizētāju balvu par atbalstu Baltijas valstu un Krievijas lesbiešu, geju un biseksuāļu kopienai.
Vēl togad iznāca kopīgi ar Imbi Paju veidots dažādu autoru rakstu krājums Visa pamatā bija bailes. Kā Igaunija pazaudēja savu vēsturi, un kā to atgūt, kas bija veltīts Igaunijas pieredzei padomju laikā. Pret rakstu krājuma iznākšanu, kas notika vienlaikus ar Igaunijas marta deportāciju 60 gadu atceres pasākumiem Helsinkos, protestēt bija ieradušies gan Kremļa jauniešu organizācijas Naši, gan Igaunijas promaskaviskās Nakts sardzes dalībnieki – aptuveni 300 protestētāju. «Neviens no viņiem grāmatu tobrīd nevarēja vēl būt lasījis,» norādīja Oksanena.
Rīgā Oksanena bija ieradusies uz savas grāmatas iznākšanai veltītiem pasākumiem Baltijas grāmatu svētkos. Paredzētajā laikā viņa gan neatbrauca – pēdējā brīdī bija nokavējusi lidmašīnu, un šī ziņa šķietami apstiprināja aizdomas, ka te būs darīšana ar zvaigzni. Esot tikuši doti norādījumi arī par siltu pienu viesnīcas numuriņā un tādā garā. Tomēr klātienē Sofi nebūt neuzvedās kā cimperlīga zvaigzne, un vienīgais, kas atbilda fotogrāfiju radītajam priekšstatam, bija viņas frizūra ar iepītām rozā un violetām cirtām un gotiskais meikaps – bieza rozā pūdera kārta un tumšās krāsās apgleznoti plaksti. «Kaut ko ēst, vienalga – kaut ko,» viņa teica un izvēlējās siera kūku.
Nesen iznāca mūsu žurnāla numurs, kas bija veltīts Igaunijai. Uzmanība tika pievērsta gan dažādiem stereotipiem, kas par Igauniju valda Latvijā, gan centieniem latviešiem salīdzināt sevi ar igauņiem. Tā kā jūs esat pa pusei somiete, pa pusei igauniete, varbūt varat pastāstīt, ar ko atšķiras abas šīs jūsu puses?
Somija allaž Igauniju uzlūkojusi kā mazāko brāli, kas īsti nejēdz, kā lietas būtu pareizi darāmas. Pirms kāda laika to vēl papildināja stereotips, ka visi igauņu vīrieši ir noziedznieki, bet sievietes – prostitūtas, taču šis priekšstats ir sācis mainīties. Somijas attieksmi pret Igauniju, protams, nosaka tas, ka pati Somija ir maza un samērā jauna valsts. Salīdzinot sevi ar citām ziemeļvalstīm, somiem šķiet, ka tajās viss notiek pareizāk un labāk. Tad nu vismaz ir viena valsts, Igaunija, ar kuru var salīdzināties arī pretējā nozīmē.
Vai šo salīdzināšanu jūs sajutāt arī bērnībā ģimenē?
Visu manu bērnības laiku vēl arvien varena bija Padomju Savienība, tādēļ mana vecuma bērniem tāda Igaunija vienkārši nemaz nepastāvēja. Tādas valsts nebija nevienā kartē. Lielākā daļa manu klasesbiedru Somijā pirmoreiz par Igauniju padzirdēja tikai somu valodas stundās – jo igauņu valoda ir radniecīga somu valodai. Taču viņiem tik un tā nebija ne jausmas par šādu zemi. Tajā laikā vairākumam somu igauņi vienkārši bija krievi. Tomēr tā ir tikai viena medaļas puse. Bija diezgan daudz somu, kuri sevi uzskatīja un kuri tika uzskatīti par estofiliem. Tie bija cilvēki, kuri bija ārkārtīgi aizrāvušies ar it visu, kas saistīts ar Igauniju, – valodu, kultūru, zemi un tās ļaudīm. Tādi kā visa igauniskā fani. Tas bija sācies nacionālā romantisma laikā Somijā un Igaunijā līdz ar savas identitātes, valodas un savstarpējās radniecības apzināšanos. Ja paskatās tālaika laikrakstus, līdzības un sakritības ir pārsteidzošas. Droši vien šo saliedēšanos papildus veicināja fakts, ka šīs divas somugru valodas atradās tādā kā nekurienes vidū – nekur kaimiņos radniecīgu valodu nebija. Tie bija laiki, kad ļaudis prātoja par vienotas Baltoskandijas dibināšanu, diskutēja, vai mums būtu jābūt vienai vai vairākām nācijām un tādā garā.
Lai gan šādi estofili bija arī padomju periodā, man kā bērnam, protams, ar viņiem neiznāca saskarties, jo mēs dzīvojām iekšzemē, bet estofili vairāk koncentrējās gar piekrasti. Tad vēl jāpiemin Somijas zviedru sabiedrība, kurā arī igauņi vienmēr jutās labāk un tika labāk ieredzēti nekā Somijas somu sabiedrībā – iespējams, tāpēc, ka arī paši Somijas zviedri jutās nedaudz kā svešinieki.
Tomēr jūsu pirmie kontakti ar Igauniju bija ļoti agrā vecumā.
Jā, dažu mēnešu vecumā. Es piedzimu 1977.gada janvārī, un vasarā mēs aizbraucām uz Igauniju, bet no tā es neko neatceros. (Smejas.) Toties pat ļoti skaidri es atceros 1980.gadu, jo to mūsu ģimene pavadīja Igaunijā.
Ar ko jūsu tēvs nodarbojās?
Viņš bija elektriķis. Tajā laikā bija diezgan rosīga ekonomiskā sadarbība starp Somiju un PSRS, un viņš daudz braukāja apkārt pa Padomju Savienību. 80.gadā notika Maskavas olimpiskās spēles, Igaunijā notika olimpiskās burāšanas sacīkstes, un šā iemesla dēļ Tallinas vecpilsētai bija jāveic pamatīga kosmētiskā operācija. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc šīs atmiņas man ir tik dzīvas, ir tas, ka pēc atgriešanās izrādījās, ka es Somiju esmu aizmirsusi. Tas bija ļoti dīvaini.
Vai triju četru gadu vecumā valstu atšķirība bija tik sajūtama?
Pilnīgi noteikti. Protams, tas bija laiks, kad es vēl nepratu lasīt. Tādēļ atšķirība bija tajā, kā lietas smaržo, garšo un izskatās. Taču atšķirīga bija arī valoda, un es biju paguvusi somu valodu aizmirst.
Romāns Attīrīšanās aptver visām Baltijas valstīm kopēju un traģisku laika posmu no Otrā pasaules kara līdz 90.gadu sākumam. Vai karš, represijas skāra arī jūsu ģimeni?
Jāpatur prātā, ka tas tomēr ir romāns. Taču tādā ziņā, ka arī mana ģimene ir no laukiem, var teikt, ka romānā ir vairāk vai mazāk tieši ar ģimeni saistīta pieredze. Tas nekas, ka es varbūt tagad šķietami esmu ārkārtīgi pilsētnieciska, taču es šo to saprotu arī no lauku dzīves. Un arī no kolhoziem. Represijas tiešā veidā neskāra nedz manu vecvecāku ģimeni, nedz vecākus, tomēr šie notikumi, saprotams, iespaidoja arī viņu dzīvi. Bērnībā es dzirdēju daudz nostāstu par mežabrāļiem. Mans vectēvs arī bija mežabrālis. Tad, kad es rakstīju grāmatu un lasīju VDK arhīvu dokumentos rakstīto, tas bija satriecoši, jo es šos stāstus biju dzirdējusi, taču oficiālajos ziņojumos rak-stītajam ar tiem nebija itin nekā kopēja. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu dažus ziņojumus iekļaut grāmatā. Mani sa-trieca šo dokumentu valoda – cilvēki tajos tiek aprakstīti kā kaut kādi objekti vai fiziski elementi, nevis cilvēcīgas būtnes.
Jā, par grāmatas noslēgumā pievienotajiem ziņojumiem es tieši grasījos jums vaicāt.
Šo dokumentu valoda, forma arī bija galvenais iemesls, kāpēc es vēlējos, lai tie grāmatā parādītos kā veselums, nevis tikai kā dažas rindiņas.
Kurā brīdī jūs sapratāt, ka gribētu kļūt par rakstnieci?
Sešu gadu vecumā. Bija kāda bērnu avīze, un es atceros, ka aptuveni septiņu gadu vecumā tajā izlasīju par profesijām, kas, pēc bērnu ieskatiem, ir pašas populārākās. Pārsteidzošā kārtā vispopulārākā bija rakstnieka profesija. Es nodomāju – ko?! Es nepazinu nevienu pašu bērnu, kas sapņotu kļūt par rakstnieku. Liela daļa no viņiem pat grāmatas nelasīja. Tas nevarēja būt tiesa!
Un ko lasījāt jūs?
No kādu astoņu gadu vecuma mani iemīļotākie autori bija Anna un Seržs Goloni ar romānu sēriju par Anželikas piedzīvojumiem. Šī aizraušanās gan sākās no filmas – es redzēju to televīzijā, tad devos uz bibliotēku un izlasīju visas grāmatas pēc kārtas. Tajā laikā Anželika bija mana varone.
Tā ir tāda meiteņu literatūra.
Es neuzskatu, ka rakstniecībai ir dzimums. Protams, var sacīt, ka noteiktas tēmas ir vairāk vai mazāk tuvas vienam vai otram dzimumam, taču jāņem vērā, ka, piemēram, Somijā aptuveni 50% rakstnieku ir sievietes. Es nezinu, kā tas ir Latvijā.
Mums ir vairāk.
Tas gan ir interesanti! Kā tas tā gadījies? Vai jums šķiet, ka viņas raksta no savas dzimtes skatpunkta?
Ne visas.
Pirms gadiem 30-40 sievietēm rakstniecēm Somijā bija ierasts rakstīt pārsvarā par ģimenes, par ikdienas dzīvi. Manuprāt, tas gan nebija viņu dzimuma jautājums, bet gan jautājums par to, kādā pasaulē autores dzīvo. Tas ir arī jautājums par laiku. Ja tev nav laika sēdēt bibliotēkā vai kaut kur iet un tev mājās ir desmit bērnu, visticamāk, ir likumsakarīgi, ka tu sāc rakstīt par ģimenes dzīvi mājās.
Elektroniskajām grāmatām kļūstot arvien populārākām – taču arī vēl pirms tam -, ir sākušās diskusijas par lasīšanas ieradumu un literatūras nākotni. Pēc dažu autoru ieskatiem, internets, rakstīšana un lasīšana elektroniskā vidē ne vien neatgriezeniski izmaina mūsu ieradumus, bet arī varētu kļūt liktenīgi atsevišķām rakstītā teksta formām, piemēram, gariem romāniem.
Es tajā visā nekādas briesmas nesaskatu. Jebkurā gadījumā tā ir rakstīšana un lasīšana – vienalga, vai cilvēks to dara, izmantodams īsziņas vai Facebook. Rakstīšana ir kļuvusi demokrātiskāka, taču tas nenozīmē, ka tam varētu būt tieša ietekme arī ar literatūru – lai kāds labprātīgi lasītu 1000 lappušu garu tekstu, tam tomēr ir jābūt labam. Arī arguments par uzmanības saīsināšanos īsti nav patiess – pat bērni lasīja Harija Potera romānus, un tie taču bija pamatīgi biezi. Cita lieta, kā tas ir ietekmējis presi. Es pirms kāda laika rakstīju dažādiem izdevumiem kā ārštata autore, un pārmaiņas, kas notika 3-4 gados, bija milzīgas. Tā pati avīze lūdza uzrakstīt tai pašai rubrikai un lappusei šķietami tāda paša veida rakstiņu, taču rakstu zīmju skaits bija ievērojami mazāks! Pie jums nav tāpat? Bildes vienkārši kļūst arvien lielākas un lielākas, teksta kļūst mazāk un mazāk. Tu taču vairs nevari uzrakstīt grāmatas recenziju 200 rakstu zīmēs. Un tas droši vien ir saistīts ar to, ka internetā cilvēki pierod lasīt īsus tekstus. Baidos, ka tieši žurnālistikas nākotne mani satrauc krietni vien vairāk nekā literatūras liktenis. Tā vien šķiet, ka avīzēm nav ne jausmas, kā pelnīt naudu internetā. Un, ja nav žurnālistu, kam tiek maksāta mēneša alga, mēs tiekam pamesti ārštatnieku un interneta žēlastībā. Rakstīšana ir nodarbe, kas prasa laiku. Tas nav tas pats, kas rakstīt blogu.
Pirmīt jūsu teiktais par sadzīves aprakstīšanu atsauca atmiņā dažu kritiķu, piemēram, Džeimsa Vuda, pārmetumus tādiem autoriem kā amerikāņu rakstnieks Džonatans Franzens, kurš, pēc viņu domām, nodarbojas ar skrupulozu mums šeit un tagad visapkārt esošā un tādējādi nevienu īpaši neinteresējošā aprakstīšanu.
No otras puses, to var uzlūkot kā laikmeta dokumentu, lai gan, protams, tas var būt arī tāds ziepju operas piegājiens – centieni izdabāt ļaužu vēlmei ieraudzīt «visu, kā ir», vēlmei noticēt, ka tas ir «pa īstam». Mēs visi zinām, ka tā dēvētā realitātes televīzija nav pa īstam, taču esam gatavi tai realitātei noticēt. Es kā rakstniece gan šaubos, vai tas ir kaut kas, pēc kā būtu vērts tiekties. Interesants šāds «realitātes TV tipa romāns» varētu kļūt vienīgi brīdī, ja starp mani kā lasītāju un aprakstītajiem notikumiem būtu kaut jelkāda laika distance, teiksim, ja es varētu lasīt par ikdienas norisēm XIV gadsimtā Marokā. Taču man literatūrā absolūti nav vajadzīgs detalizēts caffè latte apraksts.
Romānā Attīrīšanās ir diezgan daudz vardarbības, un tas ir pašsaprotami, jo runa ir par vēstures brīžiem, kad vardarbība dažādās izpausmēs bija daļa no ikdienas. Tomēr lasot rodas iespaids, ka jūs pastiprinātu vērību esat veltījusi tieši seksuālajai vardarbībai, citus kara laikā un politisko represiju laikā izplatītos vardarbības veidus atstājot novārtā. Vai tas darīts apzināti?
Jā, tāds bija mans mērķis. Līdz pat 2008.gadam izvarošana Eiropas Savienībā nebija definēta kā kara noziegums. Ir neskaitāmas filmas, grāmatas un pētījumi par kariem un kara laikā notiekošo vardarbību, taču dzimumvardarbība vēl vienmēr tiek uzlūkota kā zemsvītras piezīme. Tai netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Ja mēs dzīvojam Eiropā un vēl 90.gadu sākumā tepat mums līdzās (bijušās Dienvidslāvijas teritorijā – red.) varēja būt koncentrācijas nometnes, kurās faktiski tika realizēts gendercide [saliktenis no vārdiem «gender» – dzimums jeb dzimte un «genocīds»], kaut kas ar pasauli absolūti nav kārtībā. Pēc Otrā pasaules kara beigām sekoja brīnišķīgas runas par to, ka tas nekad nedrīkst atkārtoties. Protams, noteiktas pasaules daļas tā arī palika okupētas arī pēc tam – tas nu tā -, bet bija apņemšanās neko tādu vairs nepieļaut. Bet paiet daži gadu desmiti, un mums Eiropā atkal ir koncentrācijas nometnes! Tas nozīmēja tikai to, ka pēc Otrā pasaules kara acīmredzot nebija ticis paveikts pietiekami daudz.
Interesanti, ka izvairīšanās runāt par seksuālo vardarbību mūsu sabiedrībā itin labi sadzīvo ar gatavību dažādas seksualitātes izpausmes pieņemt bezmaz vai visās dzīves jomās.
It visam dažādos laikos mainās definīcijas. Daudz kas no tā, kas tagad tiktu uzskatīts par vardarbību, dažus gadsimtus agrāk droši vien tāds nešķistu. Lietas, kas tagad šķiet seksuālas, pirms kāda laika varbūt nevienam tādas nelikās. Turklāt jāņem vērā, ka allaž ir balsis, kas tā arī paliek nesadzirdētas. Teiksim, sievas sišana ne vienmēr ir bijusi noziegums un dažviet par tādu netiek uzskatīta arī tagad. Kādreiz sieva tika uzskatīta par vīra īpašumu, un tas savukārt paredzēja, ka arī sodi par sveša īpašuma aizskaršanu ir atbilstoši smagi. Dīvainā kārtā līdz ar šādu īpašumtiesību atcelšanu arī sodi, piemēram, par izvarošanu, ir kļuvuši ievērojami mīkstāki. Es nezinu, kā tas ir pie jums Latvijā, bet Somijā pilnīgi noteikti.
Vēl spilgtāka ilustrācija mūsu spējai sadzīvot ar pašu radītām pretrunām ir mūsu attieksme pret nāvi. Mūsu fotoalbumos vēl arvien ir bildes no vecvecāku bērēm ar vaļējiem zārkiem, bet ar saviem mobilajiem telefoniem un digitālajām kamerām mēs tādas vairs neuzņemam – toties par izklaidi tiek uzskatītas tādas filmas kā Zāģis.
Tas ir labs piemērs. Somijā gan neviens vaļēju zārku bērēs nav redzējis jau kur tas laiks. Pavisam citādi tas, protams, ir Igaunijā. Tā nu es esmu redzējusi savus igauņu vecvecākus zārkā, bet somu ne, lai gan biju klāt visās bērēs. Somijā ir daudz pansionātu un tamlīdzīgu vietu, kur izmitināt vecus vai neglābjami slimus cilvēkus. Igaunijā lielākoties par veciem cilvēkiem rūpējas radinieki mājās, un man šķiet, ka tas ir saistīts ar to, vai cilvēki vēlas un ir gatavi redzēt mirstošus cilvēkus savā tuvumā.
Vai jūs vēl aizvien sevi saistāt ar gotu kultūru? Un vai šai kultūrai ir kāda saistība ar jūsu rakstīto?
Jā. Tā ir bijusi nozīmīga manas dzīves daļa jau ilgu laiku. Viena no šīs kultūras definīcijām, kas man patīk, ir tāda, ka gotu kustības pamatā ir ilgas pēc laikiem, kas nekad nav bijuši.
Tāda dzīvošana utopijā?
Jā, jā! Tumšākos toņos ieturēta fiktīva utopija, ja tā var teikt. Manā rakstniecībā tas atspoguļojas tādējādi, ka teksta virskārta jeb āriene pati par sevi ir skaista, taču tas nenozīmē, ka es rakstītu par skaistām tēmām, stāstītu brīnišķīgus stāstus. Taču es cenšos, lai tie skanētu skaisti, pat muzikāli. Mani ne visai interesē rakstīt tādus stāstus, kuru darbība norisinās tagadnē. Mani vienmēr interesējusi vēsture. Iespējams, tas viss kaut kā sasaistās kopā. Kļūstot vecākai un saprotot, ka gotu kultūra ir par šīm ilgām pēc laikiem, kas nekad nav bijuši, es vienlaikus esmu sapratusi, ka esmu uzaugusi vidē, kas bija pilna ar ilgošanos. Tā gan bija ilgošanās pēc neatkarīgas Igaunijas un laikiem, kas reiz bija bijuši, taču tajā laikā tie jau bija pārvērtušies arī par mītu. Protams, manu vecvecāku paaudzei tās bija brīnišķīgas atmiņas, taču mēs labi zinām, ka realitāte nekad nemēdz būt, tā teikt, bez neviena plankumiņa. Lai vai kā, arī tās bija ilgas pēc mītiskas vietas, pat ja šo ilgu un mīta pamatā bija reāli fakti. Līdzīgi jau mēdz notikt ar visām atmiņām. Ar šo ilgošanos, iespējams, saistīta arī mana interese par vecajām Igaunijas muižām. Manas vecāsmātes saimniecība bija netālu no vienas šādas muižas, un bērnībā es mēdzu spēlēties muižas parkā. Tajā laikā tur bija kaut kādas padomju kolhoza iestādes.
Jāņem vērā, ka Somijā arhitektūra pārsvarā ir ļoti jauna. Iespējams, pat kādi 90% celtņu ir uzceltas jau pēc Otrā pasaules kara. Citviet Eiropā tas ir pilnīgi citādi. Var teikt, ka Somijā laiks ir nemanāms. Jūs varat redzēt tikai pasauli, kāda tā ir tagadnē. Protams, nedaudz citādi tas ir Helsinkos un Turku, kur ir redzamas senākas celtnes, bet, salīdzinot ar Igauniju vai citām Eiropas valstīm, arī tās šķiet samērā jaunas. Igaunijā gandrīz katrā ciemā ir pa kādai viduslaiku baznīcai, gandrīz katrā ciemā ir muiža vai vismaz ceļš, kas acīmredzot ir bijis ceļš uz muižu, jo ir saglabājusies aleja. Ļoti iespējams, nonākšana šādā vidē jau agrā vecumā arī radīja manu interesi par laiku.
Vai gotu kultūras izplatībai ir kāda saistība ar ziemeļu klimatu? Tā ir ļoti populāra Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā…
Norvēģijā nav gotu, viņiem ir black metal kultūra, viņi dedzina baznīcas, somi ar to nenodarbojas. (Smejas.) Noteikti tas ir saistīts arī ar muzikālo gaumi. Teiksim, Somijā smagais metāls tiek uzskatīts par main-stream mūzikas žanru.
SOFI OKSANENAS PIECAS MŪZIKAS IZVĒLES
The Cure
Icon of Coil
Covenant (zviedru sintpopa grupa, nejaukt ar norvēģu melnā metāla grupu The Kovenant)
Johans Sebastiāns Bahs
Sergejs Rahmaņinovs
Sofi Oksanena
Dzimusi 1977.gadā somu elektriķa un igauņu inženieres ģimenē.
Studējusi literatūru Jiveskiles un Helsinku universitātēs, pēc tam dramaturģiju Somijas Teātra augstskolā.
2003.gadā iznāk viņas romāns Staļina govis.
2005.gadā iznāk romāns Baby Jane.
2007.gadā tiek iestudēta luga Attīrīšanās.
2008.gadā iznāk romāns Attīrīšanās. Tas tiek godalgots ar Finlandia balvu, Rūneberga prēmiju un Ziemeļvalstu padomes literatūras balvu.
2009.gadā Igaunijas laikraksts Postimees Sofi nosauc par gada cilvēku.
2010.gadā viņai tiek piešķirts Igaunijas Terra Mariana krusta IV pakāpes ordenis.
