Žurnāla rubrika: Kultūra

Neitralitāte — skaistā un nāvējošā

Posted on novembris 9, 2011 by - Teātris

No 15.novembra Dailes teātris izrāda Raimonda Staprāna lugu Gūsteknis pilī – stāstu par Kārļa Ulmaņa pēdējām dienām prezidenta amatā

Visa centrālā Eiropa pēc saules rieta grimst tumsā, turpretī Rīgā nakts uguņi mirdz kā agrāk. Cik neitralitāte var būt skaista! Spilgti izgaismotajā un bagātīgi puķēm rotātajā Universitātes aulā pulcējas latvju inteliģences zieds, lai noklausītos prezidenta Saimniecības un kultūras padomes sēdei veltīto runu, raksta Raimonds Staprāns. Dokumentāldrāma, kā viņš dēvē savu lugu Gūsteknis pilī, sākas 1939.gada oktobrī – laikā, kad Poliju jau ir okupējusi hitleriskā Vācija, bet Latvijai Staļins uzspiež līgumu par padomju militārajām bāzēm tās teritorij

Staprāna teksts veido spilgtas vizuālas asociācijas. Amerikā – atzīts gleznotājs, Latvijā viņš vairāk pazīstams kā dramaturgs, jau otrajā savā darbā – Kārļa Ulmaņa personības interprets. Tāpat kā Dailes teātrī 1989.gadā iestudētā luga Četras dienas jūnijā, tā arī Gūsteknis pilī ir vēstījums par pirmskara Latvijas Republikas prezidenta fenomenu, pēc autora teiktā, jaunā luga pat uzskatāma par iepriekšējās otro daļu.

Ulmanis – pučists?
«Nevarētu teikt, ka Ulmaņa tēma būtu mani aizkustinājusi – drīzāk intriģējusi. Jo galu galā laika posmā starp 1934.gadu un Latvijas okupāciju viņš bija vienīgā persona, kura noteica Latvijas likteņus,» man e-pastā no Kalifornijas raksta 85 gadus vecais Raimonds Staprāns, pirmās Latvijas Republikas neatkarības aculiecinieks. Četras dienas jūnijā – stāsts par 1940.gada vasaru, kad «Staļina ieceltā viltus Saeima nolēma lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā» – tapa pagājušā gadsimta 80.gados, bet materiāls Gūsteknim pilī pie Staprāna atnācis 90.gadu sākumā. «Rakājoties pa savu vecāku atstātiem, sadzeltējušiem trimdas žurnāliem, nejauši uzgāju pils komandanta Oskara Neimaņa atmiņas par viņa pēdējām dienām pilī un kontaktiem ar Ulmani līdz pat prezidenta aizbraukšanai uz Krieviju,» atceras Staprāns. «Tūlīt nojautu, ka tur varētu iznākt luga. Sāku rakstīt, izvēloties Neimaņa atmiņas par lugas struktūru. (..) Situācijas un dialogi atbilst vēsturiskiem faktiem. Šinī ziņā luga ir tuvāk īstai dokumentāldrāmai nekā Četras dienas. Neimaņa sarunas ar Ulmani atkārtotas gandrīz vārdu pa vārdam.» 

Dramaturgs, 1940.gadā – pusaudzis – nav tiešs pirmskara Prezidenta pils pēdējo dienu notikumu liecinieks, toties viņa ģimenē tāds ir. Lugā citētās dramatiskās Ulmaņa sarunas ar padomju režīma ministru prezidentu Augustu Kirhenšteinu un PSRS vēstnieku Vladimiru Derevjanski pats Kirhenšteins atstāstījis Staprāna tēvam, savam draugam studentu biedrībā Zemgalija. Ņujorkā Staprāns ticies ar Oskara Neimaņa dēlu Viktoru. Ar trimdas vēsturnieka Edgara Andersona starpniecību ievācis ļoti privātas liecības par Ulmaņa veselību. 

«Es droši vien dziļi maldos, bet man šķiet, ka prezidents vēl nav aptvēris visā asumā sava paša stāvokļa nopietnību,» Oskars Neimanis lugas sākumā saka pulkvedim Miervaldim Lūkinam. «Vai es jums to neteicu? Katru rītu viņš astoņos nosēžas pie sava darba galda, kā to darījis gadiem ilgi, un paraksta tam priekšā noliktos papīrus. (..) Vadonis pieprasa jaunās [padomju] valdības sēžu protokolus, pat piedāvājas palīdzēt ar jauno likumu noformēšanu, bet tie viņu apkaunojošā kārtā pilnīgi ignorē, ja neskaita piesūtītos dekrētus atkal par kādas organizācijas likvidāciju.» Kad pienāca okupācijas brīdis, Vadonis, kura parakstītie rīkojumi noārdīja visu, kas bija ticis būvēts, stāvēja viens. Viņš, cilvēks, kuram nebija draugu un ģimenes, bija Latvijas esence -, saka Staprāns. Dramaturgs šāsvasaras «mierīgo, likuma kārtībā notikušo Saeimas atlaišanu» uzskata par demokrātijas paraugu, salīdzinājumā ar Ulmaņa 1934.gada apvērsumu. «Pēc Satversmes, kas ir par pamatu mūsu likumdošanai arī šodien, viņam, pučistam toreiz būtu pienācies no 15 līdz 18 gadiem spaidu darbos. Bet pirmā lieta, ko pučists izdarīja, bija atcelt esošo Latvijas satversmi, atvietojot to ar «Vadoņa gribu.» Kā 1947.gadā Vašingtonā, man klātesot, uzsvēra sūtnis Augusts Bīlmanis: «Latvija ar to brīdi vairs nebija tiesiski juridiska (de jure) valsts un bija pagrābjama katram, kas to vien vēlētos.» Lai tas nenotiktu, pirms plānotā puča Ulmanis slepeni izprasījās Staļina akceptu, ko tas arī viņam apsolīja.» 

Staprāns, dramaturgs ar vēsturnieka ambīcijām, kas jau zēna gados no papes veidojis skatuves maketus, ASV līdztekus glezniecībai studējis drāmu. Darbojies universitātes teātros, sarakstījis piecas lugas angļu valodā. Bet tā nekad nav bijusi tik gluda kā Amerikā dzimušajiem. «Izklausās jocīgi,» atzinis kāds amerikāņu literāts. Latviski rakstīt Staprānu mudinājis Sanfrancisko Mazā teātra režisors Laimonis Siliņš. «Vai mākslinieka pieredze tur arī noder? Neder!» par lugu rakstīšanu atbild Amerikas izcilāko mūsdienu gleznotāju plejādē atrodamais Staprāns. «Tēlotāja māksla balstās uz vārdos neizteicamām izjūtām, smadzeņu aizmugurējām, primitīvajām daļām. Glezniecībai jāpieiet, kā to dara bērns – jāspēlējas. Dramaturģija turpretim prasa organizāciju. (..) Vismazākā novirzīšanās no tēmas ir nāvējoša. Tas ir citāds process, tādēļ es rakstu lugas, lai, diendienā gleznojot, nepazaudētu prātu.»

Latvijā ļauts interpretēt
Latviskās Staprāna lugas nav ne funny, ne tikai autora prāta vingrinājums. Tas izrādījies pietiekami nopietns dramaturģisks materiāls, lai to iestudētu uz Dailes skatuves. «Viss jau ir tur. Kad tu spēlē kādu mūzikas gabalu, viss jau ir partitūrā,» saka izrādes Gūsteknis pilī  režisors Kārlis Auškāps, kurš, darbu iestudējot, ar emigrācijas latvieti sazinājies pa e-pastu un «veco, labo» vēstuļu veidā. 

«Režisors deva pietiekami lielu vaļu, interpretācijas iespējas, un tas bija ar Staprāna akceptu. Viņš kā radošs un liels cilvēks ir pietiekami brīvs šajā lietās,» piebilst galvenās – Ulmaņa – lomas tēlotājs aktieris Juris Kalniņš. Viņš piemin: Auškāps bibliotēkās un muzejos šovasar ir savācis milzīgu materiālu gūzmu par pretrunīgo pirmskara prezidenta personību. «Mums katram ir savs stereotips par Ulmani,» atzīst Kalniņš. «Priekš manis nāca šis tas klāt, kas Ulmani cilvēciskoja, nobīdīja no pjedestāla. Katram ir sava attieksme pret vēsturiskiem faktiem – pat mana tēva attieksme ir pilnīgi citādāka nekā man.» 

Lugas iestudētāji tomēr centīšoties Ulmani netiesāt. Pēc Auškāpa domām, tik grūtas situācijas kā bijušajam prezidentam var nākt mums priekšā atkal un atkal – gan katram cilvēkam, gan valstij. «Viņš mīlēja Latviju. Un pats izvēlējās savu mocekļa ceļu.» 

«Mani tikai moka viena un tā pati doma: kā varēja tāds izcils politiķis un neatkarīgās valsts galva tik viegli pakļauties komunistu aģentiem (..) un tā vienkārši aiziet?» Gūsteknī pilī prāto komandants Neimanis. «To mēs laikam nekad neuzzināsim… Nē, nav gluži taisnība. Šad tad, nakts tumsā pamostoties, man liekas, ka es zinu atbildi, bet tā ir tik sāpīga, ka es to tūlīt norakstu aizmirstībai,» ar pulkveža Lūkina muti viņam atbild Staprāns.

Tikai sērkociņš

Posted on novembris 9, 2011 by - Intervija

Režisors Viesturs Kairišs (40) Latvijas Nacionālajā operā iestudē Riharda Vāgnera Dievu mijkrēsli. Šī ir jau trešā reize, kad Kairišs ķeras klāt operai no Vāgnera tetraloģijas Nībelungu gredzens, viņa iepriekšējie iestudējumi piedzīvoja veiksmi 

Kairiša pirmā satikšanās ar Vāgnera operu notika 2007.gadā, kad viņš Latvijas Nacionālajā operā kopā ar scenogrāfu Ilmāru Blumbergu iestudēja tetraloģijas Nībelungu gredzens otro daļu – Valkīru. Vēl pēc gada kopā ar sievu scenogrāfi Ievu Jurjāni tapa Zigfrīds. Pēc nedēļas, 19.novembrī, gaidāma tetraloģijas pēdējās daļas – Dievu mijkrēšļa – pirmizrāde. Režisors ir pietiekami drosmīgs, lai atzītos, ka labprāt iestudētu Baireitā, kur katru gadu kopš 19.gadsimta nogales notiek Vāgnera mūzikas festivāls, ko slavenais vācu komponists pats reiz izveidojis. Festivāls piesaista novatoriskus režisorus un pulcē ar Vāgnera mūziku pārņemtu publiku. «Ja mani pēc 10-20 gadiem uzaicinātu strādāt Baireitā, man būtu interesanti veidot vienotu Nībelungu gredzena ciklu,» saka Kairišs. 

Iespējams, darbs pie Vāgnera operu iestudējumiem, vāgneriskā gara suģestija režisorā nostiprinājusi pārliecību turpmāk teātrī un kino strādāt tikai ar lielām idejām, daudzslāņainiem darbiem. Kairišs laika gaitā cer Latvijas teātros iestudēt, kā pats formulējis, Raiņa «gredzenu»: traģēdiju Iļja Muromietis, Uguns un nakts, Spēlēju, dancoju, Zelta zirgs un dzejas krājumu Gals un sākums. Vērienīgas idejas Kairišam ir arī kino, bet «tās prasīs daudzus gadus». Ir iecere filmai par Sibīrijā izsūtītajiem pavisam citādā tvērumā, par 80.gadu Rīgu, par trīs pasaules vietām dažādos laika posmos. «Megalieli projekti, bet es tos realizēšu.» 

Kāds metafizisks nemiers, spriegums ir Kairišā, kad viņš staigā pa Operas gaiteņiem un skaidrodams cilā Dievu mijkrēšļa skices – to laikmetīgums un simboliskais blīvums šķiet patiešām interesants. 

Vāgners teicis, ka salīdzinājumā ar tēlotājmākslām mūzika ir vērtējama pēc atšķirīgiem kritērijiem un nekādā gadījumā – skaistuma kategorijās. Taču skatītājam, nākot uz operu, droši vien ir kādas estētiska, garīga rakstura trīsas un gaidas. Vai esi domājis par skaisto, iestudējot Vāgneru?
Par skaisto sengrieķu izpratnē man daudz jādomā strādājot. Vāgners nav tikai mūzika, tas ir kaut kas vairāk. Tas ir varbūt vistuvāk sajūtai, ko varētu nozīmēt reliģija. Garīga atkarība. Lielas lietas ir gan skaistas, gan traģiskas vienlaikus. Tāda ir arī Vāgnera mūzika. 

Vai sajūti mūziku principiāli atšķirīgu no citām mākslām? Vāgnera tuvs draugs Nīče teicis, mūzikai vienīgajai no mākslām nav vajadzīgs attēlošanas pastarpinājums.
Mūzika ir vistīrākā māksla. To zinu arī bez Vāgnera. Bieži eju uz koncertiem, jo tas ir kā skatīties dabā. Tie, kam ir izpratne par Dieva klātbūtni pasaulē jebkādā formā (es gan nezinu, ko tā nozīmē), tie arī sajūt ko līdzīgu. Bet es Operā nenodarbojos ar mūziku. Es veidoju režiju. Te ir vēl viens aspekts: esmu daudz domājis, kas ir tā Vāgnera Ge-samtwerk Kunst, par ko viņš runā. Pārsvarā to saprot kā dažādu mākslas veidu apvienojumu. Viņš ir tos apvienojis savos darbos, bet tas ir absolūti nesvarīgs apvienojums. Viņš apvieno nevis mākslas veidus, bet domāšanas kategorijas, un tas ir būtiskākais. 

Gesamtwerk Kunst Vāgneram – dažādu absolūti nesavienojamu domāšanas kombināciju apvienojums: politiskā, filozofiskā, eksistenciālā, melodramatiskā. 

Kas tevi Vāgnera darbos visvairāk uzrunā?
Mani uzrunā lielas formas, dziļš saturs. Vāgners ir mērogs, kurā es vislabāk jūtos. Tāpēc man nekad nesanāk latviešiem visraksturīgākais žanrs, par ko visi parasti priecājas mākslā: mazas attiecības, smalki izspēlētas, kurām skatītāji var izsekot. Es nekritizēju, bet man nesanāk. Man vajag lielo mērogu: dievus, cilvēkus, nāvi, dzīvību. Tad es jūtos labi. Un Vāgners ir tas, kurš man pasaka, kāda līmeņa darbi man jātaisa. 

Kāpēc tev neizdodas mazās formas, kā pietrūkst?
Es nevaru dzīvot bez horizonta. Taisot Vāgneru, visu laiku tā kā skatos uz horizontu. Man jau nav jābrauc uz jūru, es tepat varu sēdēt, savā apziņā skatīties. Vai nu mākslas darbā ir ietverts horizonta skatīšanās jēdziens, vai nav. Man liekas, tā ir principiāla atšķirība. 

Vai strādājot tev nav gadījies sajust, ka tēli mūzikā ir lieki?
Bet kas ir tēls? 

Tas, kā tu mēģini ieraudzīt mūziku.
Nu, jā, es interpretēju. Ilgstoši pārdomāju, veidojot savus stāstus. Man ir svarīgi, lai tie ir precīzi balstīti mūzikā, tekstā, lomā. 

Nībelungu gredzena ciklā ar tēliem sarežģīti, to apdzīvo ģermāņu un skandināvu mītiskie varoņi. Mūsdienu skatītājam šajā svešajā «jēgas mežā» viegli apmaldīties. Kā tu domā?
Es ar seno nenodarbojos. Es to caur mūsdienīgo rādu. Kas tad ir Dievu mijkrēslis? Mums Latvijas sabiedrībā tas ir! Mums vajag iznīcināt mūsu dievus, ko esam nosaukuši par oligarhiem. Mēs gribam viņu asinis. Es pilnīgi jūtu, ka arī gribu viņu asinis. 

Noslaucīt to mūsu «Panteonu»?
Jā, tas ir svarīgi. Cilvēki to izdara un nesaprot, ko tālāk. Pirms pāris gadiem viņi krita ceļos šo dievu priekšā un tagad nogalina. Dievu nogalināšana ik pa laikam ir ļoti svarīga. Mēs uztaisām to dievu mijkrēsli, un tad ir apmulsums. Tas ir tas skaistais un arī traģiskais. Paši būvē dievus, un paši nogalina. Skaidrs, ka izrādē es nelietoju Šleseru vai Lembergu, bet skaidri rādu, ko no mūsu laika esmu sapratis, kā tas arhetipiskais izpaužas. 

Ko tu savā Dievu mijkrēšļa lasījumā kā tēlus esi izmantojis?
Man interesē atslēgt Vāgnera ideju, lai katrs mans risinājums būtu pamatots. Piemēram, medības. Svarīga aina. Ja es domāju par medībām, man, pirmkārt, ir asociācija ar medībām, kas notika Vosa laikā. Iet medībās nozīmē, ka vīrieši pulcējas pirtī, dzer, bīda lietas. Pirts, tā ir arī ūdens pasaule, ar Reinas meitām tā var būt saistīta. Protams, es nevaru medību vietā pirti taisīt, tas būtu muļķīgi, bet tādā veidā es varu saprast un virzīties. Tā man dzimst risinājumi. Visam jābūt kaut kādai jēgai. Lai tas, kas beigās izrādē ir, būtu atpazīstams, bet jau ar kādu filozofisku dimensiju. Lai nebūtu abstraktu dievu, par kuriem neviens neko nezina un tie neskar. Protams, jādomā par universālo skatītāju, bet vienlaikus gribu būt tāds, kāds esmu, prezentēt vidi, kas mani ir barojusi un, gala beigās, man ir gan bezgala mīļa, gan rada lielas sāpes. 

Ko tu saki par skatītāja spēju koncentrēties operai septiņu stundu garumā?
Mums ir sačakarēta laika izjūta, mēs to nenovērtējam. Mums liekas, ka laiks, tā ir šausmīgā skriešana. Es uzskatu, ka Vāgners ir moderns, viņš laika izjūtu izstiepj. Uzskatu, ka izrāde būs septiņu minūšu garš ceļojums, kurš fiziski ilgst septiņas stundas. Laika jēdziens, kā to izprot mūsdienu pasaulē, man liekas nevajadzīgs. Ko cilvēki dara? Viņi nedzīvo dzīvi. Viņi skrien. Man ir svarīgi dzīvot manu dzīvi pēc cita laika. Ja cilvēkam ir problēmas septiņas stundas noskatīties klasisku operu, tad viņam jāiet pie ārsta. Nu, sēdiet savu dzīvi pie televizora, skatieties OKartes akadēmiju! Ko es varu tur padarīt? Ja cilvēks sevi grib tā garīgi ierobežot, viņam uz to ir visas tiesības. 

Lai «uzliktu Vāgneru uz skatuves», tev mūsdienu profānās dzīves zīmes jāpazīst. Bet tu nicini.
Nenicinu! Identificējos ar šo vidi, lai gan neskatos OKartes akadēmiju. Neskatos televizoru vispār. Nav tā, ka cilvēks, kurš nelieto medijus, nezina, kas notiek. Viss, kas man vajadzīgs, pie manis pats atnāk. Kad dzīvo ar cilvēkiem vienā sabiedrībā, nevari svarīgajam paiet garām. Kad bija vēlēšanas un valdības sastādīšanas laiks, es katru dienu skatījos ziņas. Man bija interese, kas notiek, tā mijās ar vilšanos par visu to šļuru. Dzīvot mediju vidē ir tas pats, kas dzīvot Centrāltirgū. Vai es varu atļauties katru dienu trīs stundas dzīvot Centrāltirgū? Man tas nav vajadzīgs. Godīgi sakot, kad lasu medijus, es nelasu grāmatas. Tāda mistiska sakarība. Tāpēc es izvēlos lasīt grāmatas. Nejūtos pārāks, bet jūtu, ka tādā veidā varu dzīvot ar citu laika izpratni. Daudz kas no nožēlojamā man paiet garām, un man tas arī nav vitāli vajadzīgs. Tomēr esmu azartisks cilvēks, kad Zatlers atlaida Saeimu, es visā tajā biju ar interesi iekšā. 

… tajā kolektīvajā dievu nogalināšanas aktā.
Nu, kā, Zatlers ir pilnīgs Zigfrīds! Cilvēks, kurš nerīkojas pārdomāti. Tāds Iļja Muromietis, kurš guļ trīssimt gadus, neko nedara, bet tad pēkšņi mostas un izdara. Un visi ir šokā. Tie, kas Zatleru analizē intelektuāli, sniedz nožēlojamas interpretācijas. Ja viņi būtu dziļāk sapratuši Raini un Vāgneru, Zatlera fenomens viņiem būtu perfekti saprotams. Tas parāda, cik kultūra ir daudzkārt dziļāka par racionālo sapratni, ieskaitot varoņa neizbēgamo nonāvēšanu un labā un ļaunā nebeidzamo cīņu. Zatlera fenomens pēkšņi iezagās tik ļoti racionālajā politikas vidē un nostrādāja. Īsti rainisks tēls ir Zatlers! Tas ir tik nožēlojami, ka mūsu teātros taisa komēdijas citu pēc citas, bet nevar Raini uztaisīt. Jātaisa Rainis, Šekspīra Hamlets! Būt vai nebūt – tas ir jautājums, kas man sev jāuzdod katru dienu. Katram cilvēkam būtu jāuzdod sev šis jautājums. 

Tu esi kritizējis valsts kultūrpolitiku par mērķu trūkumu, bezjēdzīgu naudas šķiešanu. Aizvien tā uzskati?
Es tagad nebļaušu: nē, kultūrai negrieziet naudu! Tā ir lēta spēlīte. Es bļaušu: ko jūs uzskatāt par kultūru, kādai kultūrai valsts naudu dodat? Ir jābūt atbildībai par savu tautu. Visi runā teorijās, bet es konkrēti pasaku: šogad tas būtu viens Raiņa iestudējums un viens Hamlets. Tas no manas puses. Arī tad, ja man neizdotos, šie iestudējumi bagātinātu vairāk nekā kaut kādas Ostrovska komēdijas. Kultūras jomā jāmaina paši pamati, kad tiek atbalstīti mehānismi, kā piesūkties valsts naudai un tērēt to bez kādas jēgas sabiedrībai. Es pateikšu piemēru: Dailes teātris gadiem tiek attīstīts par rēvijas tipa teātri, kur obligāti jābūt aktrisēm ar garām kājām augstpapēžu kurpēs – man tas nav pieņemami, bet es gribēju, nelaužot šī teātra stilu, taisīt Meistaru un Margaritu. Man bija koncepcija, viss izdomāts. Stāstīju vairākas reizes [teātra vadībai]. Man atbildēja – forši!, bet tā vietā piedāvāja taisīt Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. 

Mēs Latvijā purvā velkamies, velkamies. Fasādīti piefrišinām, nopērkam kādu ārzemju režisoru. Bet tas būtībā nemaina neko. Skatītājs pie lētā tiek pieradināts. Nevar visu laiku upcacāt, upcacāt un pēkšņi nosviest priekšā Hamletu. Jābūt kultūrpolitikas stratēģijai, skaidri jāpasaka, ko gaidām no Nacionālā, Dailes, Jaunā Rīgas teātra. Nevis jādod katram mazliet naudas un jāsaka: kaut kā izpeldiet! Gribu tagad iet pie jaunās kultūras ministres, teikt, ka man ir plāns. Nodokļu maksātāju nauda kultūrā jādod tam, kas cilvēkus bagātina, nevis tam, kas atvieglina. Izklaide nav jādotē. 

Kas ir mūsdienu cilvēka lielākā traģēdija?
Tas, ka nesaprot traģēdijas jēdzienu. Neredz, ka cilvēka dzīve ir traģēdija. Cilvēks, kurš apzinās savu eksistenciālo traģēdiju, ir spēcīgs. Mūsdienās cilvēki strādā labu, bet viņus ne īpaši interesējošu darbu, izklaidējas, kā izdomājuši citi. Dzīvo nevis savu, bet citu radītu dzīvi. Un nesaprot, cik tas ir traģiski. Vienīgais, kam būtu jāpiešķir nozīme – savai dzīvei. Dzīvo tieši tā, kā vēlies, realizē savas idejas un neklausies viduvējību ieteikumus. Ļaujies saviem instinktiem, saproti, ka tu par pasauli zini vairāk. 

Ir tēmas, ko teātrī un kino vairs netaisīsi?
Esmu sapratis, ka nevaru taisīt mazo kino par attiecībām. Mēs, latvieši, tās nemākam uztaisīt. Nav dots, man jau vismazāk. Tas ir kaut kāds Eiropas «meinstrīms», ka jātaisa par bomžiem, par vienkāršiem cilvēkiem, ar peripetijām. Teātrī arī tas ir un jau apnīk. Es gribu taisīt «operas» kino – lielus, arhetipiskus sižetus. Man vajadzēja piecus gadus, lai to saprastu. 

Ko tad es esmu zaudējis, neesot neviena teātra štata režisors? Teātra sapulcēs agrāk man bieži teica: Viestur, nolaidies uz zemes! Vai tas, ka man tā vairs nesaka, ir zaudējums? Man ir rainiskais iekšā. Tādēļ mani nevar uzvarēt. Operā jau arī tagad – liesmiņu man neļauj uz skatuves dedzināt, jo tādas ir drošības prasības. Bet es nemāku padoties, apstāties, es katru dienu urķējos, kā to varētu. Ir cilvēki, kuri spējīgi visu laiku no jauna piedzimt, kuriem ir idejas, un es neesmu vainīgs, ka man tās ir. 

Vai esi piedzīvojis, ka ķermenis cilvēku «nodod», idejām un gribai saduroties ar tīri fiziskiem ierobežojumiem? Vaicāju tāpēc, ka Dievu mijkrēslis rit septiņas stundas, tas ir arī jautājums par mākslinieku fizisko spēju robežām.
Vecums, tāpat kā laiks, ir kaut kāda mistifikācija. Ir cilvēki, kuri nesaprot dzīves jēgu, un tad viņiem traucē vecums, laiks. Man netraucē. Nīče teicis: kļūsti par to, kas tu esi! Tas ir garš un grūts ceļš, bet vienīgā vērtība, pēc kuras tiekties. Kas jāpārvar pa vidu, nav svarīgi. Protams, kaut kādi fiziskie ierobežojumi ir. Cilvēks nogurst arī guļot. Dibens notirpst. Pārmaiņas cilvēkam vajag. Es jau arī nevarētu tikai Vāgneru taisīt, arī «dibens notirpst». 

Vācu diriģents Korneliuss Meisters, ar kuru kopā tu strādā pie izrādes, tiek uzskatīts par izcilu Vāgnera mūzikas interpretu. Jūsu sarunas par Dievu mijkrēsli – kādas tās ir?
Man vispār ļoti veicies ar diriģentiem. Korneliuss īpaši tuvs, jo viņš skatās konceptuāli, daudzplākšņaini. Viņš tāds zēniņš, tik šausmīgi maigs. Vienlaikus viņā ir liela gara stingrība. Es diriģentus ļoti labi jūtu. Mūziku labi saprotu. Esmu muzikāli neizglītots, man nav dzirdes, bet aklie reizēm saskata labāk kā redzīgie. Reizēm man liekas, ka mūziku vairāk saprotu nekā cilvēki, kas tajā dziļi iekšā. Ja runājam par horizontu, opera vistiešākajā nozīmē to iemieso. Jo operā zem horizonta līmeņa ir orķestris. Pasaules struktūra ir operas žanrā. Vienmēr izrādi jūtu pēc orķestra: kā tas sabango, ja nenoturam ideju. Pa orķestri nevaru kā pa bļodu šļakstīties iestudējot. Jūras sajūtai jābūt. 

Operas zvaigznes intervijās atzīst, ka bieži tiek doti augstākās sarežģītības pakāpes uzdevumi, gandrīz neizpildāmi. Tu esi nežēlīgs vai delikāts pret solistiem?
Es vienmēr skatos uz dzīvu cilvēku. Ja arī esmu iepriekš kaut ko izgudrojis, ieraugot solistu, sāku visu no nulles. Man patīk uztaustīt individuālo aktierī un lai mani saprastu. Ja nesaprot, bet izpilda, nav gandarījuma. Es jau esmu tikai sērkociņš. Talantīga cilvēka rokās tas ar liesmu aizies, bet ar netalantīgu mocīšos. Neesmu režisors, kurš var strādāt ar Buratino tipa aktieriem – «pacel vienu roku, pacel otru». Man apnīk. Es sapīkstu. Negūstu baudu. Ja man nav kaisles darbā, es nevaru strādāt. 

Cik daudz laika esi pavadījis domās pie Dievu mijkrēšļa?
Pat nezinu… Man liekas, ir režisori, kuri degradē šo jēdzienu – režisors. Es reti strādāju, un gribu saņemt par to labu naudu, lai varu veltīt laiku darbam. Ja strādā par pasniedzēju, strādā teātrī, vienlaikus taisa piecas izrādes un par katru saņem mazu naudu, tas nav pareizi. Es tā nevaru. Kad domāju par izrādi, es nevaru strādāt vēl kaut kur. Vasarā trīs mēnešus nodzīvoju laukos. Skatījos uz upi katru dienu. Smējos – vasara pie manas Voldenas upes. Es nevienu brīdi neraku zemi, nenodarbojos ar zemniecību, bet strādāju domās pie izrādes. Mani draugi brauca aiz Polārā loka makšķerēt, man tur šausmīgi patīk, bet sapratu, ka nevaru braukt viņiem līdzi. Nav man tās brīvās nedēļas. 

Vai personīgā līmenī tas ir labi, vai slikti, ka tava dzīvesbiedre Ieva Jurjāne ir Dievu mijkrēšļa scenogrāfe?
Darbam tas ir labi, ka strādājam kopā, bet dzīvei – nekā forša tur nav. Es tā strādāju, ka iedziļinos materiālā un katru dienu atnāku mājās kā Mālers no pastaigas pa kalniem ar blociņu, ar idejām, uzreiz lieku priekšā, ar Ievu ķidājam, ārdāmies, lamājamies. Es tiešām uzskatu, nebaidos šo vārdu, – Ieva ir izcilākā latviešu scenogrāfe. Man uz skatuves vajag arhitektūru, mērogu, intimitāti. Telpas konceptu, un viņai tas ir. 

Kas Dievu mijkrēslī beigās iet bojā, esi sapratis līdz galam?
Vecajam cilvēkam jāiet bojā. Jaunajam jāpiedzimst. Katram skatītājam. Un man pašam arī. Ja cilvēks puslīdz regulāri nenomirst un nepārdzimst, dzīvot nav jēgas. Atdzimšana ir jāpārvērš par ikdienu.

Mīļākās operas
Viss Rihards Vāgners no Parsifāla uz leju. Tāpēc, ka tas ir pārāk labi.
Viss Rihards Štrauss no Salomes un Elektras uz augšu. Orķestris, kaislības, māksliniecisks vēriens. Doma un pozīcija.
Bendžamins Britens Pīters Greims un Billijs Bads. Svjatoslavs Rihters teica, ja es būtu komponists, es rakstītu tādas operas kā Britens. Es domāju līdzīgi.
Leošs Janāčeks Katja Kabanova, Makropolusa lieta. Labākais operu komponists no Austrumeiropas. Ja neskaita Karolu Šimanovski un Bēlu Bartoku.
Modests Musorgskis Boriss Godunovs. Krievu operas man ļoti patīk. Bet šī kopā ar Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbeti ir vienkārši vislabākās.

Viesturs Kairišs
Dzimis 1971.gadā
1997.gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas kino un dramatiskā teātra režijas nodaļu
Veidojis izrādes Jaunava Kristīna, Skroderdienas Silmačos, Idiots, Čūska, Margarēta, Tumšie brieži
2001.gadā uzņem pilnmetrāžas spēlfilmu Pa ceļam aizejot, kas ieguvusi Lielā Kristapa balvu. Veidojis arī dokumentālo mūziklu Romeo un Džuljeta, spēlfilmu Tumšie brieži, kā arī dokumentālo filmu par sportistu Mārtiņu Rubeni Loengrīns no Varka Kur
Operā debitē 1999.gadā ar Čaikovska Jevgēņiju Oņeginu. Iestudējis arī Mocarta Burvju flautu, Vāgnera Valkīru un Zigfrīdu, kā arī Pučīni Triptihu
Precējies ar scenogrāfi Ievu Jurjāni, divu bērnu tēvs

Kalendārs

Posted on novembris 2, 2011 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi

NO 5.NOV. PADEGA IZSTĀDES. Ar divām 20.gadsimta 30.gadu ekstravagantākā Rīgas mākslinieka, vienlaikus dendija un autsaidera Kārļa Padega simtgadei veltītām izstādēm Nacionālais mākslas muzejs uz trim gadiem atvadīsies no muzeja ēkas K.Valdemāra ielā, kas pēc rekonstrukcijas durvis vērs 2014.gadā. Izstādē Trauslais izaicinājums apskatāmi darbi no muzeja un privātām kolekcijām, bet ekspozīcijas Padegs un pilsoniskā madāma pamatā ir pārsteidzošs atradums: aptuveni 30 zīmējumi, kas līdz 70.gadu beigām bija glabājušies kāda Rīgas dzīvokļa virtuves skapī līdzās kartupeļu grozam. Lnmm.lv

6.NOV. PASTAIGA PA VĀGNERA VIETĀM. Svētdien (satikšanās plkst.13 pie LNO Jaunās zāles) ikviens kopā ar muzikologu Miku Čezi varēs iepazīt izcilā komponista Riharda Vāgnera Rīgu – vietas, kur viņš savulaik dzīvojis, strādājis un viesojies. Šī pastaiga ir daļa no programmas, kas veltīta Vāgnera operas Dievu mijkrēslis iestudējumam LNO, kura pirmizrāde paredzēta 19.novembrī. Biļetes cena Ls 3. Opera.lv, Bilesuparadize.lv

7.NOV. DŽEZA TROMPETISTs HJŪ MASEKELA. Festivāla Winterfest atklāšanā Nacionālajā operā leģendārais džeza trompetists un dziedātājs Hjū Masekela. Viņš ir vairākkārtējs Grammy un Womex 2011 balvas ieguvējs. Biļetes Ls 5-50. Bilesuserviss.lv, Hbf.lv

TĪrā prāta kritika

Posted on novembris 2, 2011 by - Grāmata

Imanuels Kants

Pēc daudzu gadu darba un pamatīgas ažiotāžas beidzot grāmatā iznācis Riharda Kūļa veiktais Kanta tulkojums. Par uvertīru kļuva tā dēvētais plaģiātisma skandāls – tika apšaubīts vairāku citu Kūļa tulkojumu autentiskums. LU iesniegtā prasība tiesā par profesora vietas uzteikumu vēl arvien nav izskatīta. Tikmēr ikviens interesents var ķerties pie Kūļa jaunākā darba izpētes.

Pompozais trieciens

Posted on novembris 2, 2011 by - Albums

Florence and the Machine – Ceremonials

Ja savā ierakstu plauktā vēlies ielaist popmūziku, šis ir kvalitatīvākais un aktuālākais britu piedāvājums. Zemās un stingrās balss īpašnieces Florences Velšas un viņas «mašīnu» otrais albums seko hitiem bagātajam Lungs, kas 2010.gadā atnesa britu mūzikas balvu un slavu. Inteliģenti stīgu, sintezatoru un lēni kratošu ritmu pavadīti lipekļi ir vajadzīgajā kvantitātē.

Jaunākās filmas

Posted on novembris 2, 2011 by - Kino

 

oooo Pusnakts Parīzē / Midnight in Paris. Nemeklējiet šajā filmā to Vudiju Allenu, kurš ar leģendārām aktrisēm diskutējot smalki klīda pa Manhetenu! Šis Vudijs aktiera Ouvena Vilsona izskatā ir kļuvis par tūristu apburošajā Parīzē, kas iemūžināta gluži vai pastkaršu kolāžas manierē. Dzirkstoša un pozitīva komēdija, kas turklāt ved skatītāju ekskursijā pa pilsētas 20.gadsimta sākuma bohēmisko kultūrvēsturi un lepni uzskaita, kādi tik dižgari tur ir dzīvojuši! Turklāt Allens vēl aizvien prot ļoti filigrāni pasmieties gan par mākslas imūniem patērētājiem, gan uzspēlētiem intelektuāļiem. Kino no 4.novembra.

ooo Dusošā skaistule / Sleeping Beauty. Erotiski piesātināts stāsts par jauniņo Lūsiju, kas dreifē pa dzīvi, mēģinot atrast tās garšu. Fonā – savādas iekāres formas un nāves elpa pakausī. Sajūtas ar savu sniegumu pastiprina titullomā esošā Emīlija Brauninga. Savukārt baudījumu acīm sniedz gaumīga vizuālā estētika. Kino no 4.novembra.

oooo Aizliegtās mākslas tuksnesis / The Desert of Forbidden Art. Burvīga dokumentālā filma par «krievu mākslas Šindleru» Igoru Savicki, kurš padomju represīvā režīma laikā paglāba tūkstošiem aizliegtu un neatzītu mākslas darbu. Unikāls ieskats neredzētā kolekcijā! Pirmizrāde 7.novembrī plkst.19 kinoteātrī Splendid Palace.

Ciklā Pirmā filma uz ekrāniem Francijas jauno režisoru veikumi. Īpašu uzmanību vērts pievērst filmām Septiņi gadi un Viss ir piedots. No 4. līdz 9.novembrim KSuns.

Nav tā, ka jūtos viens. Es esmu viens

Posted on novembris 2, 2011 by - Teātris

Divas jaunas stāvizrādes jeb stand-up komēdijas: Skutelim Paranoja, ka viņu vēro, Daudziņai un Siliņam buksē laulība Puse no sirds 

Kāda skatītāja pirms izrādes bija iestiprinājusies tā pavairāk. Kad aktrise Zane Daudziņa uzrunāja publiku, lēdija atbildēja uzreiz. Viņa novērtēja, ka teātra izrādē ņem vērā arī publikas viedokli. Dāma ne tikai atbildēja, bet arī taujāja. Piemēram: «Zanīt, cik tev gadu?» Daudziņa skatītāju neignorēja – iesaistīja, cik varēja. Viegli tas nenācās, jo uz izrādi Tāda es esmu kinoteātrī Rīga bija ieradušies ap 650 cilvēku. Starpbrīdī nācās izsaukt dāmai taksometru. Dažs domāja, ka saruna iestudēta, taču tā nebija. Kontakts ar publiku piederas pie stand-up žanra formas. Zane stāsta, ka izrādes laikā aiz rokas nevienu nerauj – saspēlējas ar tiem, kuri izrāda vēlmi. Lielākoties tādu cilvēku ir maz, jo raduši par izrādi domāt, mājup ejot, nevis jau tās laikā noformulēt atbildi: «Bet ko es darītu, ja nonāktu šādā situācijā?» «Kad pirmoreiz prasu, vai zālē ir vīrieši, atskan smiekli. Prasu otrreiz – noskan pāris «jā-a». Tad saku: «Oo, trīsarpus vīriešu ir!»» 

Bruncīši svečturim
Šosezon Zane Daudziņa redzama jaunā tēlā, jo šonedēļ pirmizrādi piedzīvoja dramaturģes Aivas Birbeles un režisora Jura Rijnieka Puse no sirds. Kad Rijnieks rosināja veidot jaunu izrādi, Daudziņa par partneri izvēlējās Dailes teātra aktieri Aldi Siliņu. Bija saspēlējušies seriālā UgunsGrēks. Arī Pusē no sirds viņi ir pāris. Pēc desmit gadu laulības nonāk emocionālā un finansiālā bezcerībā, tāpēc grasās doties uz ārzemēm. Izrādes mēģinājumi notiek Iļģuciema kultūras namā, kā arī pie režisora Rijnieka mājās, jo producentu kompānijai Panna sava teātra nav. Ir divas izrādes, kas labi apmeklētas visā Latvijā: stand-up komēdija Tētis, kur dublējas aktieri Ainārs Ančevskis un Jānis Jarāns. Tētim bijis ap 80 izrāžu. Otra izrāde Tāda es esmu rādīta aptuveni 60 reižu. Producente Antra Rijniece uzskata, ka stāvkomēdijas ir veids, kā padarīt teātri pieejamu plašākai publikai. Piemēram, vīrieši, kuri ir kūtrāki teātrī gājēji, pēc Tēta noskatīšanās esot teikuši, ka atpazina sevi. Savukārt Zane Daudziņa stāvizrāžu apmeklētību saista ar noskaņojumu sabiedrībā – cilvēki vēlas ko pozitīvu un par saprātīgu cenu. Lielas teātra izrādes aizvest uz mazpilsētu ir dārgi. «Skatītājiem patīk, ka izrādē viņi ļoti tieši redz to, kas attiecas uz viņu dzīvi. Pateicas, var atlaist sirdi un nosmiet nost problēmas. Atpūsties.» 

Stand-up izrāžu skatītāji ir draudzīgi. Pēc izrādēm Zani bučo un apdāvina: medus burciņas, āboli, bumbieri, pašadītas grāmatzīmes, svečturu bruncīši. Pat no kartona darināta somiņa ar ziediem. Bijuši gadījumi, kad, jau uz skatuves uznākot, skatītāji applaudē. Viņi zina, uz ko nāk. Jo īpaši laukos, kur cilvēki nevar atļauties pirkt kaķi maisā par diviem latiem. 

Uz norādi, ka daudziem skatītājiem ar Pusi no sirds būs asociācija, ka ciemos atbraucis UgunsGrēks, Aldis atbild: «Ja tas ir vienīgais, kas no manis redzēts, tad būs iespēja apskatīt ko citu. Man nevajag tagad stāstīt, ka teātrī es spēlēju citādas lomas, eksistenciālākas un ka Dailē ir arī Kamerzāle, ne tikai Lielā zāle. Kāds mans tēls paliek skatītāja prātā, tāds tas arī ir. Mērķis jau viens – emocijas.» 

Pats vainīgs
Stand-up komēdijas top arī Karaliskajā improvizācijas teātrī (KIT). Aktierim Jānim Skutelim iepriekš tās bijušas divas: Love un Mhmmm, katra no tām spēlēta gandrīz 100 reižu. KIT mājo kinoteātrī KSuns un muzikālajā klubā Artelis. Pagājušajā nedēļā bija Paranojas pirmizrāde, kurā aktierim ir sajūta, ka viņu vēro. Skutelis pats ir arī izrādes autors un režisors. Visu pats, viens pats. Uz jautājumu, vai nejūtas viens kā tenisists kortā, uz kuru likta visa spēle, Skutelis atbild: «Nav tā, ka jūtos viens, es esmu viens. To es parasti zinu jau no paša uznāciena sākuma, tāpēc liels pārsteigums man tas nav.» Sajūta «būt vienam» neietilpst «tikai ne to» sajūtu kopumā. Skutelis labi apzinās, ka Paranoju pats gan uzrakstījis, gan iestudējis, gan nospēlējis un, ja kaut kas nav sanācis, pats pie tā vainīgs. Tas disciplinē. «Man jābūt pašpārliecinātam, to es tagad zinu. Jābūt gatavam uz neskaitāmām neveiksmēm, līdz sasniedzu vēlamo rezultātu, «biezai ādai» un, ja runa ir par Latviju, tad jāmāk gan latviešu, gan krievu valoda.» 

Salīdzinot ar klasisko teātra izrādi, stand-up aktieris ir pieejamāks izrādes laikā, kontaktējas ar publiku. Ja Skutelis pasaka ko tādu, kam cilvēki zālē nepiekrīt vai arī, pēc publikas domām, joks bijis pārāk «melns», ir jāreaģē. Skutelis norāda, ka stand-up comedy īsti nav teātris, kurā aktieris iejūtas kādā tēlā un kopā ar skatītāju izdzīvo priekus un bēdas. «Tas ir konkrētā cilvēka dialogs ar skatītāju, kas pasniegts monologa formā, lai nebūtu iespējas iebilst,» definē Skutelis. Ja kādam sakārojoties atnākt uz kādu no viņa izrādēm, taču nav skaidrs, kas tas ir, – «ieejiet «jūtubē» un ierakstiet kādu no šiem vārdiem: Dilans Morans (Dylan Moran), Edijs Izards (Eddie Izzard), Vils Ferels (Will Ferrell), Rikijs Džervaiss (Ricky Gervais). Monoizrāžu žanrā Latvijā priekšroku dodu Aināram Ančevskim, Jānim Vimbam un Daudziņu Vilim.»

Dubultā dzīve

Posted on novembris 2, 2011 by - Intervija

Herbjorga Vasmu ir viena no ievērojamākajām mūsdienu norvēģu rakstniecēm, vairāki viņas darbi izdoti arī Latvijā. Rakstniece bija ieradusies Rīgā, lai stāstītu par savu jauno grāmatu Simts gadi. Tā atklāj arī rakstnieces personisko drāmu –  šokējošu vardarbību, ko Vasmu bērnībā piedzīvojusi no sava tēva

Grāmatnieku reklāmas sauklis, kas iesēdies norvēģu apziņā, ir: Herbjorga Vasmu ir viena no mūsdienu norvēģu literatūras «lielā četrinieka». Pārējie trīs ir Dāgs Sūlstads, Anne Karīna Elstāde un Jāns Hjēštads. Populārāko vērtējumu un tulkojumu daudzās valodās, to skaitā latviski, ir izpelnījušās Vasmu vēsturiskās drāmas – mežonīgās Dinas un seksuāli izmantotās Toras triloģijas. 

Ar pēdējiem diviem darbiem viņa ir gājusi jaunus ceļus – romāns Glāzi piena, lūdzu ir par lietuviešu meiteni Dorti, starptautiskās cilvēktirdzniecības upuri. Savukārt pēdējais romāns Simts gadi ir Vasmu atgriešanās pie savas dzimtas saknēm «pa sieviešu līniju», kurā viņa atklāj saikni ar savu agrīno romānu varoni Dinu, kā arī personiskās dzīves traumu – aizliegtās ciešanas no tēva rokas. Šis romāns apgādā Zvaigzne ABC drīz iznāks arī latviski. Rīgā Herbjorga Vasmu bija ieradusies pēc Norvēģijas vēstniecības uzaicinājuma. 

Jūsu dzimtas grāmata Simts gadi skar arī jūsu dzīvi, vai ne?
Grāmata radās no vēlmes rakstīt par savām priekštecēm. Mana vecvecmamma ir dzimusi 1842.gadā, bet es – 1942.gadā, tāpēc nolēmu, ka manuskripta nosaukums būs Simts gadi. Sākotnējo ideju par trīs savas dzimtas sievietēm paplašināju, ietverot arī savu stāstu. Un tas mainīja perspektīvu, jo viens ir rakstīt par savām priekšgājējām, bet pavisam kas cits – par sevi. Taču grāmata nav nekāda biogrāfija. Katra tās daļa ir veltīta vienai sievietei. Un katru nodaļu es sāku ar nodaļu par Herbjorgu. Es visu laiku esmu līdzās grāmatas varonēm kā sava veida komentārs, un stāsts par mani beidzas ar manu dzimšanu uz tantes virtuves sola. 

Jūs esat dzimusi tādos apstākļos? Uz labklājīgās Norvēģijas fona tas izklausās gandrīz noziedzīgi.
Līdz slimnīcai bija ļoti tālu, un Norvēģijā tobrīd bija karš. Šīs grāmatas aizmetņi bija vēlme izstāstīt Ziemeļnorvēģijas krasta sieviešu vēsturi. Kad tiek rakstīts par vēsturi, parasti tā tiek stāstīta caur vīriešu perspektīvu. Tas ir dabiski, jo vēsturi raksta vīrieši. Taču sievietēm šajā vēsturē bieži netiek iedalīta cita loma kā vien kārtot veļu un gatavot ēst. Ziemeļnorvēģijā tā nebija. Mājā valdīja sievietes, jo vīra gandrīz nekad nebija mājās – viņš bija zvejā vai citā darbā tālu prom. Sievietes rīkojās ar mājlopiem, bērniem un visu. Viņas bija matriarhi. Vēlējos pastāstīt arī par sociā-lajām atšķirībām starp dažādajām sabiedrības grupām – sievietēm no augstākās šķiras, kurām piederēja lielas saimniecības vai zivju pieņemšanas punkti, un sievietēm, kas bija no strādnieku un zvejnieku ģimenēm. 

Kurai šķirai piederēja jūsu ģimene?
Mana ģimene piederēja dažādiem slāņiem. Vecvecmammas laikos un pirms tam manā dzimtā bija diezgan daudzi mācītāji un pat viens pagastvecis, taču bija arī zvejnieki un mazu zemes pleķīšu īpašnieki. Piemēram, manas mātes tēvs bija no algādžiem. 

Mana vecāmamma apprecējās ar zemāka sociālā statusa puisi pretēji vecāku iebildumiem. Cik lielā mērā māte apprecējās mīlestības dēļ, to es nezinu. Man ir aizdomas, ka viņa nekad nebūtu apprecējusies ar tēvu, ja negaidītu mani. 

Jūsu tēvs bija zvejnieks?
Nē, viņš bija revidents, uzturējās birojā. Taču viņš nāca no amatnieku ģimenes. Norvēģijā ir notikusi sociāla un ekonomiska revolūcija, bet Ziemeļnorvēģijā pirms un uzreiz pēc kara bija ļoti daudz nabadzīgu cilvēku. Daļu Ziemeļnorvēģijas atkāpjoties bija nodedzinājuši vācieši. Visai sabiedrībai bija daudz jāstrādā, lai izlauztos no nabadzības. Es īsti neticu biogrāfiskā romāna žanram, es vispār neticu, ka ir iespējams uzrakstīt patiesu biogrāfiju – tā ir ilūzija. Smadzenes ir veidotas tā, ka tās manipulē ar saviem īpašniekiem. Ja aprakstu vēsturiskas epizodes, es nezinu, ko cilvēki domāja un juta. Un es neatceros, ko pati jutu un domāju. Tā ir tīra fikcija. Tomēr grāmatā tuvojoties manis pašas tēlam un traumām, materiāls kļūst autentiskāks. 

Pastāstīt lasītājiem par tēva pāridarījumiem ir diezgan radikāls solis, vai ne? Žurnālisti jums taču pēc tam jautā par notikušo.
Jā, man nācās, tā teikt, doties dažās «pastaigās» pašai ar sevi, pirms es uzdrošinājos to uzrakstīt. Kad nolēmu, ka arī mans stāsts būs grāmatas daļa, sapratu, ka ir nepieciešams vairāk laika, lai nesanāktu tikai raudulīgas sievas materiāls. Pirms šīs grāmatas es uzrakstīju romānu Glāzi piena, lūdzu par jaunu lietuviešu meiteni. Grāmata tapa, sekojot līdzi kādai tiesas prāvai. Veicot to drausmīgo izpēti, es sapratu, ka mans mazais stāsts nav nekas salīdzinājumā ar to, kas notika ar lietuviešu meiteni. Un tad man radās drosme. Lietuviete nevarēja atgriezties savā zemē un nodot savu stāstu atklātībai, baidoties no atriebības. Savukārt Norvēģijā viņai nebija uzturēšanās atļaujas, respektīvi, viņai nebija kur glābties. Mana situācija nekad nav bijusi tāda. Dienu pēc grāmatas Simts gadi prezentācijas es devos uz Ziemeļnorvēģiju. Kāpjot lidmašīnā, piezvanīja kāds žurnālists un sacīja, ka ir briesmīgi tā «izkarināt» tēvu, kurš tagad nespēj sevi aizstāvēt. Man nācās atbildēt, ka sabiedrība nekad nav aizstāvējusi mani un es joprojām esmu dzīva. 

Jūs nevarat teikt, ka sabiedrība par jums neiestājās, jo nekad taču nevienam neteicāt, ko izdarīja tēvs.
Nē. Taču – kas tā ir par sabiedrību, kurā man nav drosmes kaut ko tādu izstāstīt pat mātei vai citiem ģimenes locekļiem? Tēvs man sacīja – ja atklāšu šo noslēpumu, es tikšu aizsūtīta projām un mana māte padarīs sev galu. Nevar vainot bērnu par viņa likteni. Faktiski ģimenes un sabiedrības pienākums ir noskaidrot, kā bērnam klājas. 

Tātad attiecības ar tēvu līdz pat viņa dzīves beigām bija maskarāde?
Jā, tā bija. No vienas puses, man bija fantastiska ģimene, bija daudz kopības, prieka, dziesmu un deju. Taču bija viena lieta, ko nevarēju viņiem stāstīt, jo tad es iznīcinātu visu ģimeni. Es nodarītu lielu kaunu. 

Jūs tā domājāt pat pieaugušā vecumā?
Jā. 

Jūs nespējāt atklāt šo neērto patiesību, kamēr vecāki bija dzīvi?
Nevarēju tam pakļaut māti. Kad viņa nomira, es pārmetu tēvam par bērnībā notikušo. Viņa dzīves beigās es sarāvu mūsu attiecības. Par to uzzināja arī mani bērni. Tēva mūža nogalē tā vairs nebiju es, kas dzīvoja neirozē. Toties viņš bija visai nobijies no manis, domājot, ko es varētu uzrakstīt. Viņš savu vardarbību nekad neatzina un nelūdza piedošanu. Visai agrā vecumā es beidzu viņu uztvert kā cilvēku. Viņš bija sava veida dabas katastrofa. (Iesmejas.) Un kā lai izturas pret dabas katastrofu? Jāizvairās, jāmēģina sadzīvot. 

Savā literatūrā jūs fokusējaties uz sievietēm. Vai to var interpretēt kā vīriešu nīšanu, kas radusies tēva dēļ?
Nē, tāda man nepiemīt! Man pašai ir dēls, un viena no literārajām personām, ar ko man ir vistuvākās attiecības, ir Dinas [Dinas triloģijas galvenā varone] dēls Benjamins. Pirmais mans lasītājs ir mans vīrs. Nekas nenonāk līdz drukai, kamēr viņš to nav izlasījis. Es nevaru uzlūkot visus vīriešus caur savu tēvu. Tas būtu drausmīgi. 

Taču – vai attiecības ar tēvu nav bijušas izšķirošās jūsu literārajai interesei par vardarbību?
Jā, tā tas ir. Faktiski visi mani romāni grozās ap bērniem, kas izspiesti no sabiedrības un kas kaut kādā veidā ir ļoti vientuļi. Es tā izturos pret cilvēci, manuprāt, būtībā tā ir vientuļš bērns. Lielu daļu savas pieaugušās dzīves mēs izmantojam, lai slēptu šo bērnu – faktu, cik patiesībā apmaldījušies esam, mēģinot sevi padarīt lielāku, labāku un neievainojamāku. 

Ironiskā kārtā jūs, iespējams, varat būt pateicīga tēvam, ka sākāt rakstīt?
Mans tēvs bija ļoti skarbs «rīks» manā dzīvē. (Iesmejas.) Taču es būtu sākusi rakstīt arī bez viņa, bet tad, iespējams, man būtu citas grāmatas un tēmas. Taču tā gan ir taisnība, ka literatūra, kas ir tapusi no psihiska ievainojuma, ir pavisam cita nekā tā, kas radusies no garīgas pārticības. Lai saprastu labo, ir jābūt izjutušam sāpes. 

Jūs sacījāt, ka jums bija priecīga ģimene. Izklausās diezgan šizofrēniski, ka šā labuma vidū ir tāds melnums jūsu bērnībā.
Varētu teikt, ka es no tā bēgu. Es dzīvoju savā īpašajā pasaulē. Mēs mitām laukos, un tur bija tukša kūts, kur bija dažas vistas. Tur es dzeltenās pierakstu burtnīcās mēdzu rakstīt dienasgrāmatu. Ar datumu un vietu, kur «lietas» notika. Ļoti lakoniski un sausi. Es pierakstīju katru reizi. Pēc tam dzeltenās lapas ieliku vaska lellē un fizkultūras maisiņā. Jūs zināt, kas bija vaska lelle? Tas bija vaska futlāris, kur glabāt mantas, lai tām nepiekļūst mitrums. Šo maisiņu es pakarināju zem kūts grīdas, blakus renei, kur tecēja lopu mēsli. 

Kas notika ar šiem pierakstiem?
Es zināju – ja kāds tos atradīs, būs katastrofa. Taču tajā pašā laikā es vēlējos, lai kāds to lelli atrod – ne jau tēvs, bet citi. Neviens neatrada. Katru reizi, kad pierakstīju notikušo, es varēju atkal iet laukā un dzīvot savu dzīvi ar maniem reālajiem un iedomātajiem draugiem. Man piemita spēja «izrakstīties» no tām traumām. Spēja dzīvot divas dzīves paglāba manu veselo saprātu. 

Jūs sacījāt, ka nekad neesat sevi uzskatījusi par upuri, drīzāk par cīnītāju. Vai tad nespējāt cīnīties ar savu tēvu?
Ne fiziski. Es izmantoju citus paņēmienus. Es attīstīju smalkus veidus, kā viņa dzīvi darīt nepatīkamu, draudēt viņam. Es nebiju saulstariņš viņa dzīvē. 

Jūs droši vien neticat jēdzienam «laime».
Es esmu diezgan bailīga, domājot par negaidītām katastrofām, un man nav pārspīlēts respekts pret autoritātēm un cilvēkiem. Taču es ticu mirklīgai labestībai – tam, ka ir iespējams šādus mirkļus izsaukt sevī un līdzcilvēkos. Bet laimei manās acīs nav nekādas vērtības. Cilvēks neko neiemācās no laimes. Cilvēks kļūst mantkārīgāks. Un laime jau faktiski neilgst ilgāk kā dažas sekundes. 

Vai norvēģu sabiedrību var raksturot kā laimīgu?
Norvēģijā mēs esam ārkārtīgi izlutināti. Esam tik izlutināti un pašapmierināti, ka mums liekas, ka varam atrisināt visas problēmas ar naudu un diplomātiju. Bet tas, protams, nav tik vienkārši. Mēs esam prasīgi – visam ir jābūt uzreiz. Piemēram studenti Oslo ir aizvainoti, ka nevar dzīvot pašā centrā, jo tas ir par dārgu. Izskatās, ka vecāki ir sākuši baidīties no saviem bērniem, jo viņi ir tik prasīgi un diriģē situāciju. Mūsu attiecības ar lietām, patēriņu un ārā mešanu ir trakas. Taču, iespējams, mani uzskati ir pārāk bargi. 

Jums ir ar ko salīdzināt – esat dzimusi un augusi laikā, kad cilvēki bija daudz trūcīgāki.
Jā, es biju studente laikā, kad par grāmatplauktu kalpoja tukša alus kaste un tajā bija vieta daudzām grāmatām. Ja dabūja vēl vienu alus kasti, tad grāmatām bija vēl vairāk vietas. Tie ir apstākļi, ko mūsdienu norvēģu studenti nepazīst. Šodien studentam ir ideāli, ja ir dzīvoklis – vēlams divistabu – Oslo centrā, kuru viņam ir nopircis tēvs. 

Norvēģi ar savu bagātību gan ir rīkojušies prātīgi un bez pārmērībām atšķirībā no citām ar naftu bagātām valstīm.
Jā, jo, var teikt, visi norvēģi instinktīvi ir sociāldemokrāti, pat labējie. 

Kā jūs nolēmāt rakstīt romānu Glāzi piena, lūdzu?
Vispirms pie manis «ieradās» galvenās varones Dortes tēls. Ne viņas nelaime un trauma, bet inteliģentais un mirušais tēvs no Baltkrievijas. Viņš mani nodarbināja vairāk par visu. Viņš bija prototips labajam tēvam, un, iespējams, tāda izvēle nav nejauša man, kurai tik ļoti pietrūka tēva. Taču, kad viņš nomira, māte zaudēja ienākumus un ar meitām pārcēlās atpakaļ uz Lietuvas laukiem, lai būtu lētāk, taču arī tur vairs nespēja nomaksāt īri. Viss attīstījās nepareizā virzienā – vecākā meita sāka nodarboties ar prostitūciju. Jaunākā meita Dorta tajā nebija iesaistīta, bet viņai piedāvāja darbu kafejnīcā Zviedrijā, un viņa, mātei nesakot, tam piekrita, jo zināja, ka māte viņu nelaidīs projām vienu pašu. Darbs izrādījās cilvēktirdzniecības un prostitūcijas lamatas. Viņa tika ieslodzīta bez darba atļaujas un dokumentiem dzīvoklī, kur tika izmantota maksas seksuā-liem pakalpojumiem. Vēlāk meiteni pārdeva uz Norvēģiju. 

Romānu Glāzi piena, lūdzu bieži piesauc kā katalizatoru, kad tiek runāts par Norvēģijas likumdošanu, kas taču ir vērsta pret cilvēku tirdzniecību.
Es veicu pamatīgu pētījumu – ne tikai vēroju cilvēktirdzniecības tiesas procesu, bet arī kontaktējos ar lietā iesaistītajiem advokātiem un cietušās sievietes sociālā atbalsta grupas cilvēkiem, tikos arī ar tieslietu ministru. Es palīdzēju ministram prezentēt likumu, kurš paredz, ka cietušais var saņemt uzturēšanās atļauju un pilsonību Norvēģijā, ja liecina pret cilvēktirdzniecības organizatoriem. 

Kritiķi ir rakstījuši, ka grāmatā esat pārspīlējusi ar kontrastiem – Dorte ir naiva meitene, kuru viegli izmantot, bet tajā pašā laikā viņa pie sevis sarunājas ar mirušo tēvu par Dostojevski un citiem literatūras dižgariem.
Es nelasu kritiku, bet grāmata tika labi uzņemta, lai arī, protams, tā ir smaga. Dorte nāca no vides, kas varēja būt visai idilliska, bet politiskie un ekonomiskie apstākļi to pavērsa pavisam citā virzienā. Man interesē, ko nabadzība un pazemošana nodara cilvēkiem. Ko tā dara ar atraitnēm, meitām, dēliem. Man interesē kompleksie apstākļi, kas veido mūsu dzīves. Mīlestība, ko Dorte bērnībā piedzīvoja, un izglītība ļāva viņai izdzīvot. 

Protams, parasti mēs pieņemam, ka sievietes, kuras piemeklē prostitūtas liktenis, nāk no nelabvēlīgas vides. Bet reizēm varbūt tā ir klišeja?
Manas grāmatas varones pārcēlās uz laukiem nabadzības dēļ. Turklāt māte bija ļoti reliģioza. Viņa neļāva sev ieraudzīt realitāti, un arī meitas mēģināja māti no tās pasargāt. Bērni kļūst par savu vecāku sargiem. Dzīvē bieži ir tā, ka nepasargāti bērni kļūst par savu vecāku vecākiem. (Iesmejas.) 

Jūs sakāt, ka reliģiozitāte neļāva mātei ieraudzīt apkārt notiekošo. Acīmredzot jums kā rakstniecei svarīgākais ir saskatīt realitāti.
Jā, un konfrontēt cilvēkus ar to! 

Nevis aizsapņoties?
Tā gan nevarētu teikt, jo es esmu izdzīvojusi, pateicoties sapņošanai. Taču es arī spēju saskatīt realitāti. Bet es to paslēpu zem kūts grīdas, lai varētu būt cilvēks. 

Jums ir jājūtas gandarītai, ka ar šādu bērnībā piedzīvotu traumu esat sasniegusi daudz vairāk nekā cilvēki, kas bijuši līdzīgā situācijā.
Tam ir bijusi sava cena. Man līdzās bijuši cilvēki, kas visu laiku mani ir iedrošinājuši, ka esmu īpaša, – nezinot, ko biju spiesta piedzīvot. Mana vecāmāte allaž teica: Herbjorga, tu esi svētdienā dzimis bērns un vari sasniegt, ko gribi, tikai ir jāstrādā divtik daudz nekā citiem! (Iesmejas.) 

Vai literāri jūtaties drošāk vēsturiskā vai laikmetīgā romānā?
Es nekad nejūtos droši. Man visu laiku jācīnās, lai atrastu īstos vārdus. Es pavadu deviņus mēnešus, rediģējot sarakstīto, un nekad neesmu apmierināta ar rezultātu. Es gandrīz nekad nerakstu hronoloģiski, rakstu nekārtīgi, bez pieturzīmēm, nedalot tekstu nodaļās. 

Ko jūs novēlētu topošam rakstniekam?
Es nezinu, kas citiem ir nepieciešams. Man pašai vajadzīgs darba spars un spītība. Man ir jāsēž un jāspiež sevi strādāt, pat ja es neesmu pārliecināta, vai tā ir literatūra, ko rakstu. Man ir jāraksta – tieši tāpat kā pianistam ir jāspēlē, lai saglabātu pirkstu veiklību, man ir jāraksta, lai saglabāta roku un prāta veiklību. Es arī nevaru iztikt bez ziņkārības. Tiklīdz uzduros kādam pavedienam, kas varētu kalpot jaunam romānam, tā sāku urķēties tālāk, no kurienes šis pavediens ir uzradies.

Herbjorga Vasmu
Dzimusi 1942.gadā Ziemeļnorvēģijā
Jau pamatskolā tēlaini, bet gramatiski kļūdaini rakstīja un labi zīmēja, sapņodama kļūt par gleznotāju, taču beigās izmācījās par skolotāju
Pirmais romāns Māja ar necaurskatāmo stikla verandu 39 gadu vecumā acumirklī izpelnījās ievērību
Saņēmusi vairākas literārās balvas, to skaitā Ziemeļu padomes Literatūras prēmiju

Personiska nepatika

Posted on oktobris 26, 2011 by - Vēstule

Kritiku un asas diskusijas allaž esmu uztvēris kā radoša procesa neatņemamu sastāvdaļu. Jo pretējāki viedokļi tiek pausti, jo gandarītāks esmu bijis, tas nozīmē, ka manis veiktais nav atstājis sabiedrību vienaldzīgu un padarītais bijis svētīgs

Diemžēl aizvien biežāk publiskajā telpā konstruktīvas un radošas kritikas vietā nonāk destruktīvi un pašus rakstītājus pazemojoši raksti, kas vairāk iederētos interneta portālu žultaino komentāru starpā, nekā cienījamā preses izdevumā. Vēl jo bēdīgāk, ka par šādu rakstu autoriem kļūst cienījami cilvēki, kas savulaik bijuši sabiedriskās domas virzītāji un iedvesmotāji. 

Daiņa Īvāna recenziju 20.oktobra žurnālā par dokumentālo realitātes šovu Lauku sēta grūti nosaukt par konstruktīvu un objektīvu. Tajā nav profesionālas vai emocionālas analīzes, argumentu, salīdzinājumu, pretnostatījumu, bet ik rindkopā izvirst personiska nepatika un apvainojumi pret šova veidotājiem, dalībniekiem, sponsoriem un dzīvi kopumā. Šī «kritika» ir paša autora portrets, attieksme pret laiku un cilvēkiem tajā. 

Jau ar pirmo rindkopu autors nonāk pretrunā – norādot, ka televīzijas spēle Ferma pārdota vairāk nekā 40 valstīs, bet šova skatītājiem «noteikti aizmirsusies pēc titru izdzišanas». Grūti iztēloties televīzijas produktu, kurš nemīlēts tiktu rādīts 40 valstīs! 

Rūpīgāk pievēršoties faktiem, Īvāna kungs būtu pamanījis, ka Fermai un Lauku sētai kopējā ir visai maz. Radikāli atšķiras darbības vide, mērķis un struktūra. Fermā dalībnieki nokļuva simt gadu senā pagātnē, muzeja viensētā, kur izdzīvošanas jēga slēpās senču gudrību un darba prasmes pārzināšanā. Lauku sēta notiek mūsdienās un dokumentālā vidē, darbus un toni saimniecībā nosaka dzīvi saimnieki. Lauku sētas mērķis ir dokumentālā vidē radīt 12 dalībnieku saasinātu un atklātu portretējumu, kas ikvienam skatītājam ļauj identificēties ar šodienas realitāti, salīdzināt un pretnostatīt savu viedokli par ikdienas norisēm, sākot no šķietami maznozīmīgiem darbiem līdz uzskatu sadursmēm un konfliktiem. Tieši no ikdienas mazuma veidojas kopums – ko mēs saucam par mērķi, un no ikdienas attiek-smes pret visniecīgāko darbu veidojas pasaules uzskats, un visbeidzot no personiska uzskata veidojas sabiedrības viedoklis. Šie 12 dalībnieki un saimnieki Lauku sētā ir šodienas sabiedrības spogulis. Un tā ir mana atbilde Īvāna kungam, kāpēc Lauku sētu pārraida valsts raidorganizācija. 

Šova dalībnieki recenzijā nodēvēti par «mirkļa slavas un mantas alkstošiem». Atļaušos nepiekrist, gluži otrādi – pateicoties šādiem cilvēkiem, Latvijas lauki vēl turas, un tiem ir nākotne. Valentīna viena sitas, stutējot pamatīgu jaunlopu fermu, piecu bērnu tēvam Jānim lauki ir ikdienišķā maizīte un dvēseles skaidruma avots, Kristīna ir krievu meitene, kas savu dzīvi pilsētā ir apņēmusies ziedot lauku labā. Valentīna un Artūrs bija vieni no pirmajiem protestos pie Zemkopības ministrijas, aizstāvot Latvijas lauku nākotni, bet jums, Īvāna kungs, tie ir «slavas un mantas alkstoši». Jā, viņi alkst savas zemes, un, lai to apstrādātu, ir vajadzīgs traktors. Viņi nav padevušies neprašīgu politiķu priekšā un necīnās par izdzīvošanu šampinjonu laukos, viņi cīnās Lauku sētā, lai tiktu pie traktora, ar ko dzīt vagas tēvu zemē. Bet jums viņu domas un pasaules redzējums ir «domu graudi, no kuriem viņi paši, protams, nekaunas». 

Arī es laikā, kad valsts mūs aicina attīstīt privāto biznesu un celt ekonomiku, esmu nodibinājis uzņēmumu – SIA Finger Film Production un daru to godam, ievērojot visas likumdošanā noteiktās saistības, bet jūs to neargumentēti salīdzināt ar «nagu un ragu kantori», novēlot tam bankrotu, un metat aizdomu ēnu tikai tāpēc, ka uzņēmums ir dibināts martā. It kā tur strādājošo cilvēku profesionalitāte būtu atkarīga no uzņēmuma vecuma. Atšķirībā no politiskās vides tikumiem man no saviem sponsoriem nav jākaunas, gluži otrādi – esmu lepns un pateicīgs, ka šajos ekonomiski saspringtajos laikos ir uzņēmumi, kas gatavi atbalstīt jaunas idejas. 

Savu personīgo nepatiku izgāžat arī pret šova vadītāju Māri Olti, nenorādot uz viņa lomu vai profesionālajām niansēm šova vadīšanā, bet nozākājat par «reklāmas seju» un «sagurušu reklāmas balsi». Atļaušos minēt, ka tam pamatā varētu būt personisks aizvainojums pret raidījumu Vides fakti, kas savulaik diezgan kritiski vērtēja Vides komitejas darbu, kuras vadītājs bijāt. Jūsu replika par dibena bučošanu naudas dēļ vairāk raksturīga tai videi, kurā pats esat veidojis savu politisko karjeru. 

Esmu pārliecināts, ka mums visiem kopā izdosies sagruvušo vērtību sistēmu pa gabaliņam salikt vienā veselumā un, paužot publisku vārdu, vairs nevajadzēs izgāzt pār līdzcilvēkiem ikdienā uzkrātās negācijas. Pirms viens otra darbu nosaucam par haltūru, izvērtēsim savējo. Lai mums izdodas!

Kalendārs

Posted on oktobris 26, 2011 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


31.OKTOBRIS. DŽO SAMPLA TRIO UN RENDIJA KRAUFORDE NACIONĀLAJĀ OPERĀ
Vienīgajā koncertā Rīgā muzicēs džeza klavierspēles virtuozs un komponists Džo Sampls, kurš sadarbojies ar daudziem izciliem pasaules mūziķiem, un «samtainās balss īpašniece» Rendija Krauforde. Pirms dažiem gadiem abi mākslinieki tika apbalvoti ar prestižo Edisona balvu par mūža ieguldījumu mūzikā. Biļetes cena Ls 20-80. Bilesuserviss.lv, Livemusicagency.lv

28.OKT.- 3.NOV. BERLINĀLES FILMAS kino SPLENDID PALACE
Notikums, ko nevajadzētu palaist garām, – teju nedēļas garumā būs iespēja redzēt šāgada Berlinālē izrādītas astoņas lieliskas filmas – gan spēlfilmas, gan dokumentālo kino. Vērts pievērst uzmanību dokumentālajai filmai Hodorkovskis. Vairāk informācijas Splendidpalace.lv 

30.OKT.-9.NOV. TEĀTRA FESTIVĀLS ZELTA MASKA
Rīgas Krievu teātrī, Dailē, Liepājas teātrī un Ventspils Jūras vārtos astoņi Krievijas teātru aizvadītās sezonas labākie iestudējumi. Pazīstami Maskavas teātri – O.Tabakova, Vahtangova, Dailes teātris, Krievijas Akadēmiskais jauniešu teātris un Permas teātris. Biļetes Ls 7-40. Bilesuparadize.lv, Goldenmask.lv