Haralds Sīmanis – Es Esmu Rīts
Haraldu Sīmani retu reizi var dzirdēt uzstājamies koncertos. Vēl retāk latviešu bards klausītājiem dziesmas atdod taustāmā veidā. Jaunajā diskā Es esmu rīts viedā rūķa piesmakusī balss apdzied dabas un cilvēka iekšējo procesu kopsakarības. Pati par sevi vērtība ir arī jutekliskās strinkšķināmo instrumentu aranžērijas, kas ierakstu ļauj nosaukt par pagaidām labāko 2012.gada albumu latviešu valodā.
Edvards Vitmors
Edvarda Vitmora (1933-1995) romāns Sīnaja gobelēns Māras Poļakovas tulkojumā (apgāds Dienas Grāmata) man bija paslīdējis garām, tāpat kā droši vien lielākajai daļai pasaules. Grāmata ir pirmais darbs Jeruzalemes kvartāla ciklā, un tajā aprakstītie notikumi ir tikpat sazaroti un grūti noticami kā paša autora brīžiem noslēpumainā biogrāfija (viņš ir bijis CIP spiegs) un Jeruzalemes vēsture.
Dailes teātra jauniestudējums Trīnes grēki sola pavisam citādu Blaumaņa komēdijas versiju. Notikumi risinās mūsdienās un tirgū
Droši vien tas bija neparasts rīts Rīgas Centrāltirgus rosīgajā ikdienišķumā, kad garo koka galdu un plastmasas kastu priekšā pēkšņi iznira bariņš Dailes teātra aktieru. Lūk, aktrise Vita Vārpiņa, Lilita Ozoliņa, jauniņā Inita Dzelme. Te arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. Atnākuši iepirkties brokastīm? Ne gluži. Atnākuši, lai… iestudētu Blaumani. Paskatītos, kā Trīnes grēki tirgus estētikas un sadzīvisko zīmju sistēmā varētu «iegulties».
Uz skatuves Dailes teātra pirmizrādē 16.martā Blaumaņa Trīni redzēs trenuškās un pufaikā. Mazliet gluži dabiska satraukuma, pat baiļu pirmizrādes nedēļā aktieri piedzīvo vienmēr. Iespējams, pirms Trīnes grēkiem emocijas viļņojas pat pilnasinīgāk nekā citkārt. Dailes teātra dīva, Trīnes lomas atveidotāja Vita Vārpiņa nevēlas runāt, pirms nav nospēlētas dažas izrādes. Jaunā aktrise Inita Dzelme mundri stāsta, ka izpilda režisora norādījumus un ar interesi pati gaida, kā iestudējumu uztvers skatītāji. Rolands Atkočūns smejas, ka pa ausi no skatītājiem gan nedabūs, jo teātris ir māksla, kurā eksperimentēt. «Ja kādam gribas klasisko Blaumani, lai iet uz bibliotēku un lasa!» 1891.gadā tapušajā Blaumaņa komēdijā Trīne visu laiku iekuļas intrigās un muļķīgās situācijās. Patiesībā viņa vienkārši dikti grib būt mīlēta.
Bija vēl otra ideja
Ideja par Blaumaņa Trīnes grēkiem Atkočūnam radās pēc tam, kad Liepājas teātrī 2010.gadā viņš bija iestudējis Ugunī. Blaumaņa vērptās kaislības un valoda lietuvietim patika. Taču bija skaidrs, ka Trīne jāiestudē mūsdienu versijā. Šī ideja pirmoreiz uzvirmoja pirms vairāk nekā gada. Ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi sēžot pie kafijas un Rīgas balzamiņa, pārsprieduši versijas. Viena bijusi: taisīt ar atsauci uz latviešu lielo izceļošanu darba un labākas dzīves meklējumos. «Pasaules gals un latvieši palikuši pēdējie! Tiem, kas Trīnes grēkos darbojas, kaut kā jāsaprotas, jāturas pie savām saknēm, lai cilvēce turpinātos,» stāsta Atkočūns. Taču šo versiju Vilkārsis noraidījis. Palikuši pie tirgus. Sākotnēji paši jutušies apmulsuši. Taču iedrošinājusi pārliecība, ka uz teātri cilvēki nāk skatīties ar šodienas uztveri un domāšanu. «Tekstu esam īsinājuši,» Atkočūns drošības labad pabrīdina. Ja nu pārsteigums būs pārāk liels? «Tas nekas!» viņš smejas. «Stereotipus vajag lauzt. Skatītājs no tā tikai iegūst.»
Pēdējo septiņu gadu laikā Rolands Atkočūns iestudējis izrādes Liepājas teātrī, kur trīs sezonas bija arī mākslinieciskais vadītājs, gan arī Dailes teātrī. Viņa lielākā veiksme Latvijā ir Antona Čehova iestudējums CV (Tēvocis Vaņa), šī izrāde 2006./2007.gada Spēlmaņu naktī bija nominēta kā gada labākā izrāde. Dailes teātrī pamanāmākās izrādes bijušas Manu sievu sauc Moriss 2009.gadā un Mazie laulību noziegumi 2010.gadā. «Es nopietni skatos uz komēdijām, uz Blaumani arī,» režisors apgalvo dažas dienas pirms pirmizrādes.
Garšīgākais granātābols
Trīnes grēki ir viena no smieklīgākajām komēdijām latviešu dramaturģijā. Kritiķu nonicināta lugas iznākšanas laikā, tā vēlāk ieguva lielu popularitāti. Trīnes grēkus skatītājiem likuši priekšā gan profesionālie, gan amatierteātri.
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska piemin trīs lieliskus iestudējumus lielajos teātros. Arnolda Liniņa izrāde Dailes teātrī ar Ilzi Vazdiku galvenajā lomā bijusi tautiska, līdzīgi kā Īsa pamācība mīlēšanā. Vazdikas Trīne ar lieliem sarkaniem vaigiem. Leonīds Beļavskis Krievu drāmas teātrī Trīnes grēkus iestudēja kā opereti, aktieri dziedāja ārijas, bet Jakovs Rafalsons tēloja Rembēnieti. Izrādē tika vicināti krāsaini grīdceliņi, Trīne uzvedās kā mazs mefistofelis. Savukārt Fēliksa Deiča Valmieras teātrī iestudētie Trīnes grēki ar Daci Eversu bija pavisam atšķirīgi. Trīne – sapņaina sieviete labākajos gados, netīšām viņa visu laiku izmuldējās un tad brīnījās, kas no tā iznācis. Visi ar Eversas Trīni izdarījās nežēlīgi, un viņas skatītājiem bija pat žēl.
Pārpratumu komēdijas iecienījuši amatierteātri, jo tajos piedalās daudz sieviešu vidējos gados, kas Trīni var labi nospēlēt. Turklāt komēdija nav grūti «paceļama».
Šķiet, ka Atkočūns Dailes teātra Trīnei Vitai Vārpiņai arī būs piešķīris kādu dramatisku, ne tikai komisku vaibstu. «Trīne patiesībā nav smieklīga. Viņa ir ļoti vientuļa,» režisors saka. Un kas ir garšīgākais, ko, Rīgas Centrāltirgu izrādes vajadzībām pētot, viņš tur iegādājies? «Granātābolu!» režisors attrauc. Pilnu sārtām, sulīgām sēkliņām, kas kņudina mēli – nu, gluži kā Blaumaņa Trīne!
Trīnes grēki. Pirmizrāde 16.martā. Ls 4-15, Bilesuparadize.lv
Dramaturga Alekseja Ščerbaka lugu par leģionāriem pērn iestudēja Londonas Karaliskajā galma teātrī. Viņš karojis Afganistānā un uz karā notiekošo raugās citām acīm nekā mēs, kas neesam stāvējuši kaujas laukā
Pirms sešiem gadiem žurnālists Aleksejs Ščerbaks, sievas mudināts, ķērās pie lugu rakstīšanas. «Labi, es tev uzrakstīšu!» viņš sacīja. Un tapa Noķert apustuli. Lugu publicēja mūsdienu dramaturģijas izdevumā Krievijā. Tikko Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojis Ščerbaka jaunākais darbs Tango ar Stroku par Rīgas tango karaļa komponista Oskara Stroka dzīvi.
Skaļākais dramaturga iestudējums ir par leģiona tēmu. Viņa lugu Piemiņas diena krievu jaunās dramaturģijas radošajā seminārā pērn rādīja Londonas Karaliskajā galma teātrī. Nākamgad ap 16.martu iestudējums gaidāms arī Latvijā Mihaila Gruzdova režijā. Intervijā Ščerbaks dalās pārdomās par leģionāru atceres dienu Latvijā, attieksmi pret karā notikušo un min – kā ar vēstures kolīzijām samierināties?
Vai 16.marts, jūsuprāt, ir pagātnes vai tagadnes jautājums?
Es domāju, tas ir nākotnes jautājums. Datums, kad sabiedrība katru gadu uzkarst, saspringst. Pāridarījumu datums. Veco zaldātu ir aizvien mazāk, bet cilvēku, kuri iesaistās šā datuma svinēšanā un protestos pret to, kļūst aizvien vairāk. Tā acīmredzot ir galvenā problēma un iemesls, kāpēc apgalvoju – šis datums ir valsts nākotnes jautājums.
Ko cilvēki vēlas pateikt un sajust, piedaloties publiskā rituālā dažādās ar vēstures notikumiem saistītās atceres dienās?
Lielā mērā tas ir politisku manipulāciju jautājums. Kad ar jums manipulē, jūs pārstājat domāt ar savu galvu. Var saprast padomju zaldāta mazdēlu vai genocīdā nogalināta ebreja mazdēlu, kas iziet ielās pret leģionāriem. Un var saprast latviešu jaunekli, kas negrib pieļaut, ka apvaino viņa vectēvu, leģionāru. Tātad, individuāli skatoties, katru cilvēku var saprast. Katru…
Es iztēlojos ideālu situāciju, kādas Latvijā nekad nebūs: leģionāri, vecie vīri, aiziet uz Doma baznīcu, aizlūdz par kritušajiem biedriem, noliek pie Brīvības pieminekļa ziedus. Un viss. Vairāk neviens nepiedalās. Tā būtu iespēja kareivjiem izdzīvot savas atmiņas, ko netraucētu viedokļi no pretējām nometnēm, cilvēki, kas karā nemaz nav piedalījušies un diez vai līdz galam spēj izprast, ko karš šiem vecajiem vīriem nozīmēja.
Vai jaunajai paaudzei ir kādi iemesli būt pretējās nometnēs ideoloģisku, etnisku motīvu dēļ?
Tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, plaisa starp latviešiem un krieviski runājošajiem Latvijā, mainoties paaudzēm, mazinās. Jaunās paaudzes latvieši un krievi ieplūst vienās augstskolās, tā ir sabiedrība, kas saprotas. No otras puses, mēs redzam, ka nav tikpat kā nekādu saskares punktu koncertos, klubos. Ir divas sabiedrības daļas, tās nesatiekas. Citās Eiropas valstīs ir līdzīgi.
Ir milzīgas diasporas, piemēram, turki Vācijā, arābi Francijā. Lai arī tie meklē kādus saskares punktus ar pamatnāciju, savu identitāti un dzīvesveidu nezaudē. Reizēm tas rada saspīlējumus, etniskās problēmas. Domāju, ka lielākā kļūda gan Eiropā, gan Latvijā ir vispārināt, neskatīties individuāli. Katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc viņš jūtas labi vai slikti valstī, kur dzīvo. Taču politiķiem ir izdevīgi vispārināt. Saasināt kādu problēmu, lai pievērstu sev uzmanību, rastu kādu izdevīgumu.
Vispārināt – tā ir problēma, arī izvērtējot vēstures notikumus. «Tie varoņi», «tie nelieši». «Ja uzvilki Waffen SS mundieri, esi fašists.» Tava motivācija nevienu neinteresē. «Ja uzvilki sarkanarmieša mundieri, esi varonis.» Un atkal tava motivācija, tavi reālie darbi kara laikā nevienu neinteresē. Kad rakstīju savu lugu, Maskavā ielās prasīju dažādu vecumu cilvēkiem, ko viņi domā par leģionāriem. Teica – vajag katru gadījumu atsevišķi skatīties, vai cilvēks bija kareivis, vai bende. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Vēlme vispārīgi izdarīt secinājumus par notikumiem, kuros neesam piedalījušies, sēž katrā cilvēkā. Un tas ir bīstami.
Vai jūsu dzimta cieta Otrajā pasaules karā?
Esmu dzimis Ukrainā. Ļoti mazu mani atveda uz Latviju, vecāki šurp atbrauca strādāt. Vecmāmiņa man stāstījusi par lielo badu Ukrainā, [kad 1933.gada ziemā bojā aizgāja vairāki miljoni cilvēku], bet tieši mana ģimene dzīvoja labi – bija no tiem, kuri maizi citiem deva, nevis lūdza. Viens mans vectēvs karoja Eiropā, otrs – Mandžūrijā. Abas vecmāmiņas piedzīvoja okupāciju, viena – vācu, otra – rumāņu. Es uz «ienaidnieka» jautājumu skatos specifiski. Esmu karojis Afganistānā. Un domājis par to – ja nu, mainoties varām, kādu dienu atnāks pakaļ man pašam? Teiks – atbildi par to, ko darīji! Neprasīs, vai es pats gribēju Afganistānā karot, vai mani iesauca. Karoji? Atbildi! Vai tajā ir taisnīgums: prasīt no lielvaru karā ierautiem indivīdiem, vienkāršajiem zaldātiem atbildību? (Ilgi klusē.) Es domāju, taisnīguma tajā ir maz. Līdzīgi droši vien varam skatīties arī uz leģionāriem. Jāvērtē individuāli: kuru iesauca, kurš brīvprātīgi pieteicās, un, pats galvenais, ko kara laikā darīja. Kad Staļingradā atceres dienās tagad satiekas krievu un vācu armiju kareivji, viņi sirsnīgi nesaskūpstās. Taču arī nesit cits citam pa seju. Iespējams, tāpēc, ka kareivim vieglāk saprast kareivi. Sarežģītākais ir tas, ka nav jau vidusceļa. Ir iespēja vai nu saprast otru, vai ienīst. Iespējas «pa vidu» nav.
Uz Afganistānu PSRS sūtīja fiziski spēcīgākos puišus. Vai jūs tur nokļuvāt šā iemesla dēļ?
Man bija 18 gadu, kad iesauca. Jā, es biju sportists. Es neteiktu, ka tas bija šausmīgi. Tā bija daļa no manas dzīves. Tajā laikā pat gribēju uz turieni. Būdams 18 gadus vecs, es piedalīšanos karā saistīju ar varonību.
Izpratāt politiskos mērķus?
Nē, par to neviens tur nedomāja. Gadu es tur biju, pa to laiku ne reizi no biedriem nedzirdēju jautājumu – kas un kādēļ mūs šurp atsūtīja? Mēs tur atradāmies un centāmies izdzīvot. Tagad es domāju, ka afgāņu tauta atrastu, par ko man izteikt nosodījumu. Karoju, jā.
Karš aizmirstas?
Nekādā gadījumā, bet man ir izdevies to pieņemt kā savas dzīves daļu un neuztvert notikušo ne kā varonību, ne arī kā traģēdiju. Svarīgi ir iekšēji nepadarīt karu par galveno savas dzīves notikumu, bet ar daudziem tā diemžēl notiek.
Kad atgriezāties no Afganistānas, studējāt?
Nē, strādāju. Vienkārši dzīvoju tālāk. Šis karš bija šausmīgs maniem vecākiem, gaidīt katru dienu – atgriezīšos vai ne. Vēstules ceļo ilgi, desmit, pat četrpadsmit dienas. 80.gados jau nebija interneta, mobilo sakaru. Rakstīju vecākiem, ka man viss kārtībā. Vienmēr viss kārtībā… Taču, saņemot vēstuli, viņi nekad nezināja, vai viņu dēls vēl ir dzīvs.
No Afganistānas atgriezos ar svinīgu parādi specvienības sastāvā 1989.gada 15.februārī. Tas bija pēdējais padomju armijas bataljons Afganistānā. Ziniet, laikam Dievs mani žēlojis, un es nemokos ar domām par to laiku. Tikai uz kareivjiem raugos citādi. Lai kurā armijā pasaules vēsturē tie būtu karojuši, es nespēju viņus nosodīt. Karš, tas ir briesmīgi. Daudz vairāk nekā varoņdarbu karā ir asiņu, sāpju un haosa. Ar tagadējo dzīves pieredzi saku, ka vienīgais iemesls, kāpēc pacelt automātu pret kādu, – ja tiek uzbrukts tavai mājai un ģimenei.
Kad rakstījāt lugu par leģionāriem, kādus vēstures materiālus izmantojāt?
Es rūpīgi pētīju leģiona izveides hronoloģiju, dalību kaujās. Tikos ar leģionāriem. Lugā vienam no viņiem pat saglabāju īsto uzvārdu. Šis vīrs karojis četrās armijās: latviešu, sarkanarmijā, leģionā pēc iesaukuma un padomju armijā. Pēc tam viņu iesēdināja. Lugā šis varonis saka: esmu latviešu tautas vēsture. Leģionāru tēma ir ļoti jutīga, pat bīstama. Reakcija uz lugas iestudējumu Londonā bija interesanta. Britu teātra kritiķis Maikls Bilingtons The Guardian izteicās atzinīgi, bet rakstīja, ka nepiekrīt vēstījumam, jo 70 tūkstoši kara laikā nogalināto ebreju «noņem» visas versijas un jautājumus. Latvijas prese rakstīja, ka lugā nav atklāta leģiona vēsture un traģēdija. Krievijas prese rakstīja, ka Londonā iestudēta luga par SS. Es teiktu, šie trīs skatpunkti ir ļoti daiļrunīgi. Tie atklāj pašreizējo politisko konjunktūru, skatījumu uz vēsturi dažādas valstīs. Mans vēstījums, rakstot lugu, bija faktiski… kristīgs. Mēs nevaram aizmirst nacismu, holokaustu, represijas. Tas nav iespējams. Taču šodien, tik ilgus gadus pēc kara, mēs varam pacensties neizvirzīt cits citam pretenzijas. Aizmirst nevis vēsturi, bet gan sāpes un aizvainojumu. Tā ir izeja. Taču tā šajā sabiedrībā ir nereāla. Problēma ir politikas līderos, kuri izmanto cilvēku vēsturiskās sāpes un aizvainojumu.
Vai esat redzējis Viļa Daudziņa izrādi Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī?
Brīnišķīga izrāde, bet ļoti personiska. Es savā lugā vēlējos vairāk norobežoties no nacionālā, vairāk vispārcilvēciski paskatīties.
Pieminējāt vēsturisko aizvainojumu un sāpes, kam Latvijā netiekam pāri. Ikdienā ar to saskaraties?
Mēs taču zinām, ka ikdienā naidīgas izpausmes ir retums. Bet man ir absurds piemērs no sadzīves. Kad biju jauns, mūsu daudzdzīvokļu mājā kaimiņos mita latviešu ģimene. Sievietei bija dēls no pirmās laulības ar krievu. Puisis bija mans vienaudzis, lielisks cilvēks. Kad māte ar dēlu rājās, viņa kliedza – krievu cūka! Redziet, kāda muļķība. Tā labi ilustrē, cik absurdi ekstremālās situācijās cilvēki spēj rīkoties, izteikties, un kāpēc dažos datumos mūsu valstī notiek tā, kā notiek.
Kāpēc agresija iegūst tieši nacionālu seju?
Tāpēc, ka tas ir būtisks identitātes slānis cilvēkā. Tas palīdz atbildēt uz jautājumu – kas es esmu? Domāju, ka svarīgi ir saprast: mēs visi varam atrast savā dzīvē sāpes. Kaut ko, kāpēc citus ienīst. Ja gribēsim, mēs vienmēr ko tādu atradīsim! Turēsim naidu sevis, sava tēva un mātes, vecvecāku dēļ. Naidīgumu sevī var izaudzēt pat Visuma mērogā. Bet – vai vajag? Lūk, galvenais jautājums.
Jebkurā sabiedrībā, lai saprastos, vajadzīgs kompromiss. Kāpēc? Lai nebūtu asinsizliešanas. Cilvēki, manuprāt, pārāk maz aizdomājas, cik trausla ir robeža no saspīlētas vārdu pārmaiņas līdz patiesi bīstamam konfliktam. Mēs taču redzam, ka pasaulē visu laiku kaut kas «uzsprāgst», pat labklājības valstīs. Kāpēc mēs tiecamies «spridzināt», nevis vienkārši pacenšamies citus saprast? Manuprāt, Latvijai ir ar ko lepoties arī bez leģionāriem. Politiķiem nebūtu tie «jāliek uz karoga». Pēc pirmizrādes Londonā, kuru apmeklēja arī latvieši, dzirdēju viņus sarunājamies – pirms gadiem [Visu Latvijai! līderis Raivis] Dzintars ar [nacionālboļševiku vadītāju Jevgeņiju] Osipovu taču redzēti kopā! Taisnība. Bet tagad divi radikāli pretēji spārni. Kas noticis? Sastrīdējušies? Es domāju, ka ne. Viņiem vajadzīgs ienaidnieka tēls, varoņa tēls, cīņa. Viss šis pasjanss.
Lai nevis ārdītu, bet saliedētu, nepieciešams viedums un stipra politiskā griba. Ar viedumu cilvēkiem vienmēr problēmas, bet politisko gribu nosaka dažādi mainīgi apstākļi.
Vai jūs, būdams ukrainis pēc izcelsmes, krievvalodīgais pēc saziņas valodas un dzīvojis šeit kopš mazotnes, jūtaties Latvijas valstij piederīgs?
Ļoti sarežģīts jautājums. Esmu pārliecināts, ka varētu dzīvot jebkurā vietā pasaulē. Latviju es mīlu, vienmēr esmu interesējies par to, iespējams, zinu par šo zemi vairāk nekā daudzi latvieši. Taču – vai jūtos piederīgs? (Pauze.) Valsts, kurā uzaugu un pavadīju savu jaunību, vairs neeksistē. Latviešiem tas ir citādi. Sabrūkot Padomju Savienībai, viņi atguva Latvijas valsti, kas pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. Bet es piedzimu Padomju Savienībā un kopā ar ģimeni pārbraucu, kā tajā laikā uzskatīja, no vienas valsts vietas – Ukrainas – uz citu, Latviju. Redziet, sajūtu līmenī tās ir lietas, ko nav tik vienkārši izmainīt. Krievvalodīgie, kas pēc kara šurp atbrauca, neieradās tankos. Man ir žēl, ka skan retorika: «Ko jūs šeit braucāt, mēs jūs nesaucām!» un «Mēs nebraucām, mūs atsūtīja [strādāt]!» Šajā punktā vienmēr sākas agresija. Katram ir sava patiesība, un viņš uz to pastāv.
Kā jūs domājat – vai cilvēkiem postpadomju valstīs un Rietumeiropā nozīmīgi atšķiras vēsturiskuma apziņa?
Rietumnieki ir tālredzīgāki. Vairāk domā par to, kā attieksme pret pagātni var palīdzēt viņu bērniem, valsts nākotnei. Varbūt viņi vienkārši vairāk mīl savu valsti, ja reiz cenšas saudzēt to un neplosa vēsturiskās rētas kā mēs, visu laiku atkārtojot – sāp, sāp? Iespējams, tas ir arī nācijas pašapziņas jautājums. Mazāk baidās un vairāk ir droši par sevi. Mēs visu laiku atgriežamies pie saviem pieminekļiem, mēs tikai ap tiem griežamies, bet kādi pieminekļi Rietumeiropā populāri? Brēmenes muzikanti, čurājošais puisēns. Tā ir spēja būt rotaļīgiem.
Kā vērtējat Putina ievēlēšanu Krievijas prezidenta amatā?
Vai tad kaut kas ir mainījies? Pret to var izturēties tikai tā: rīt līs, tātad jāpaņem lietussargs! Visiem skaistajiem vārdiem būtu kāda jēga, ja Mihailu Hodorkovski un Platonu Ļebedevu atbrīvotu no cietuma.
Runājot par procesiem Krievijā, politikas vērotāji aizvien biežāk piemin Arābu pavasari. Vai ir līdzības?
Krievijā pavasaris nemēdz būt. Krievijā, ja kaut kas ir, tad dumpis. Arī tas, ko saucam par Arābu pavasari, nav nekāds pavasaris. Poēzijas tur ir maz. Ir asinis un šausmas. Mirst cilvēki. Lūk, arī visa poēzija… Es domāju – mums uz Krieviju jāskatās kā partneri ekonomikā, iekšpolitikas lietas atstājot viņu pašu ziņā. Paēduši un pārticīgi cilvēki pie bruģakmeņiem neķeras. Jo viņiem ir, ko zaudēt. Iespējams, tas ir veids, kā mums skatīties uz sadarbību ar Krieviju. Tas gan nenozīmē, ka skaidru galvu nevajadzētu vērtēt procesus, kas notiek – Krievijā, pie mums pašiem Latvijā un pasaulē kopumā.
5 mīļākās vēsturiskās grāmatas
Valentīns Pikulis. Monzunds. Nekad grāmatās nebiju sastapies ar pievilcīgāku vīriešu dzimuma varoni.
Lions Feihtvangers. Neglītā hercogiene. Nekad grāmatās nebiju sastapies ar skaistāku sieviešu dzimuma varoni.
Umberto Eko. Bodolīno. Nekad vēl nebiju lasījis skaistākus melus.
Mihails Šolohovs. Klusā Dona. Nekad nebiju lasījis par vieglprātīgāku dzīvi.
Vizma Belševica. Bille. Neviens cits autors nav tik lieliski aprakstījis ielu, kurā es reiz dzīvoju.
CV
Dzimis 1969.gadā Ukrainā. Kopš mazotnes ar vecākiem dzīvojis Liepājā
Studējis Pleskavas Pedagoģiskajā institūtā
PSRS un Afganistānas kara laikā vienu gadu dienējis Afganistānā, kopā ar pēdējo bataljonu atgriezās mājās 1989.gadā
90.gados strādājis par krāvēju, celtnieku, scenāristu un režisoru reklāmas aģentūrā
1997.gadā kļuva par korespondentu avīzē Bizness&Baltija. Patlaban ir galvenais redaktors un izpilddirektors
Lugas sāka rakstīt pirms sešiem gadiem
Vairāku starptautisku dramaturģijas konkursu laureāts Krievijā, Baltkrievijā, Vācijā
Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta luga Puspietura, Dailes teātrī – luga Pulkvedis Pilāts, Rīgas Krievu teātrī – Puspietura un Tango ar Stroku
2011.gada pavasarī Londonas The Royal Cort Theatre 30 reizes tika rādīta luga Remembrance Day. Tā tika nominēta arī The London Evening Standard Awards kā labākā jaunā luga
2012.gadā piedalīsies Starptautiskajā dramaturģijas festivālā hotINK Ņujorkā
oooo Policija / Polisse
Gandrīz vai simulējot dokumentālo kino, jaunās franču režisores Maivenas lente ar trīsuļojošu kameru seko līdzi Parīzes policijas nepilngadīgo aizsardzības vienībai. Šī sociālā trillera esence nav likumsargu ikdienu veidojošie baisie noziegumi, bet to iespaids uz šo ļaužu dzīvi un savstarpējām attiecībām, kuras Maivena attēlo ar milzu devu skaudra reālisma un, gribētos pat teikt, – ar psiholoģisku izpratni. Aizvadītajā Kannu kinofestivālā žūrijas balvu nopelnījusī filma ir viens no vērtīgākajiem socioloģiskajiem portretiem pēdējā laika franču kino. Kinoteātrī Splendid Palace no 9.marta.
ooo Lorakss / The Lorax
Filmas pamatā ir leģendārā amerikāņu bērnu grāmatu autora Teodora Gīzela jeb Dr.Zeusa stāsts par zēnu, kas lūko pasaulei atjaunot piesārņojuma pilnībā iznīcinātos kokus. Šis stāsts ir bezgala labestīgs, taču spilgti sintētiskās krāsas un plastmasīgie animācijas personāži pamatīgi kontrastē ar ekoloģisko fabulu, un tāpēc filma zaudē daļu sirsnības. Kino no 9.marta.
ooo Džons Kārters / John Carter
Savdabīgs zinātniskās fantastikas milzbudžeta grāvējs, kas adaptēts no sava žanra klasikas – Edgara Raisa Berova (viņš arī Tarzāna «tēvs») 1912.gadā sāktās Marsa piedzīvojumu romānu sērijas. Uz Marsa mistiski nokļuvušam ASV Pilsoņu kara veterānam jāglābj turienes civilizacija – nedaudz juceklīgi, taču baudāmi. Kino no 9.marta.
oo Project X
Tīņu ballīte, kas nekontrolējami pārvēršas apokaliptiskā haosā, ir nākamais Paģiru autora Toda Filipsa lolojums. Haotiska, brīžam uzkrītoši mūzikas video līdzīgā filma ies pie sirds ballīšu kino cienītājiem, jo gan ar miesiskām, gan psihotropām izvirtībām lentes autori nav skopojušies. Kino no 9.marta.
Kultūras un izklaides notikumi
9.-18.MARTS. PIANISMA ZVAIGŽŅU FESTIVĀLS
Ar deviņiem koncertiem Rīgā, Liepājā un Ventspilī norisināsies 20.starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls, jubilejā publikai piedāvājot labu mūziku augstas raudzes mākslinieku izpildījumā. Uzstāsies izcili pianisti no iepriekšējiem festivāla gadiem un jauni viesi. Vairāk informācijas Lso.lv, Bilesuparadize.lv, bet uz Ventspils koncertiem – Bilesuserviss.lv.
14.MARTS. 12.DIENA DAILES TEĀTRĪ
Četri dažādu vecumu dramaturgi (Lauris Gundars, Jānis Balodis, Ansels Kaugers, Ivo Briedis) pēta četras paaudzes. Visus personāžus skatītāji sastaps Saules aptumsuma dienā. Vai tas ir iemesls eksistenciāliem secinājumiem un attiecīgiem lēmumiem? Bilesuparadize.lv, Dailesteatris.lv
NO 8.MARTA. ARSENĀLĀ IEVAS JURJĀNES IZSTĀDE ROTAĻLIETAS STĀSTS
Pazīstamās scenogrāfes un kostīmu mākslinieces izstāde veltīta cilvēku savstarpējo attiecību izpētei, kuras «izspēlē» rotaļlietas. Lnmm.lv
9.MARTĀ. ĻEŅINGRAD KONCERTS ARĒNĀ RĪGA
Krievijas grupas mūziķiem ir huligānu, dzērāju un rupekļu slava, taču lielākā daļa viņu dziesmu ir par «vīriešiem un sievietēm», un, iespējams, ne velti koncertu Rīgā viņi spēlēs tieši pēc Sieviešu dienas. Biļetes cena Ls 12-25. Bilesuserviss.lv
The Miniature Tigers – Mia Pharaoh
Bruklinas indie pop ansamblis līdz šim nopietnus kalnus nav gāzis un diez vai tuvākajā nākotnē to darīs. Viņi reizi divos gados izdod pa jaunam ierakstam un atzīmējas kritiķu slejās kā jaunie un perspektīvie. Jaunajā veikumā Miniature Tigers parāda, cik labi kopā izklausās Foster The People deju ritmi, M83 cienīgie sintezatori un Scissor Sisters falseta dziedājumi. Dziesmas ir nenopietnas un sintētiskas kā ar košām guašas krāsām apzīmēts papīrs. Lai pasmaidītu pavasara pirmajai saulei, iespējams, vairāk nemaz nevajag.
Zvēru zvaigznājs nav aizkustinoši stāsti par bērnības vasarām «laukos pie vecmāmiņas» un arī «īsta bioloģija» ne
Man nav tas gods pazīt Paulu Bankovski personiski, bet godīgi atzīstos (jo man ir daži draugi, kuri uzskata, ka latviešu autoru prozas lasīšana ir izniekots laiks un nauda), ka esmu pircis viņa grāmatas un lasījis tās ar baudu. Bija tāds stāstu krājums Skola – trāpīja desmitniekā, jo gandrīz visos stāstos galvenā varoņa vietā, mazliet piepūlot iztēli, varētu iedomāties sevi.
Stāsti par dzīvniekiem zināmā mērā ir vainīgi pie tā, ka pēc skolas izvēlējos studēt bioloģiju. Diezgan maz ir bijis grāmatu, kas manī izraisītu tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu kā, piemēram, Ernesta Tompsona-Setona Koijotito (it īpaši gabals par lāčiem, raudāju toreiz briesmīgi), tāpēc ziņa, ka Paulam iznākusi jauna stāstu grāmata par dzīvniekiem Zvēru zvaigznājs, likās intriģējoša. Seši stāsti, «zvēru spektrs» diezgan plašs – no mitrenēm un kukaiņiem līdz zivīm, putniem un zīdītājiem. (Par «zvēriem» gan parasti sauc tos, ko biologi pazīst kā zīdītājus.) Piebilde uz vāka: «Pasakas pieaugušajiem.» Pasakas parasti ir ar laimīgām beigām, nodomāju, un šādi īsi stāsti jau parasti lasās viegli – tā arī bija, «izlasījās» vienā vakarā.
Pirmais, ko iedomājos, turot grāmatu rokā – droši vien būs asprātīgi un aizkustinoši stāsti par bērnības vasarās piedzīvoto «laukos pie vecmāmiņas», piemēram, draudzību ar kādu suni vai kaķi. Izrādās, tā vis nav. Nekādas «īstas» bioloģijas. Lai arī stāstu varoņi ir no dzīvnieku pasaules, stāsti ir par cilvēkiem un to tikumiem vai, ja gribat, – vājībām. Tāds savdabīgs mūsu, cilvēku, sabiedrības šķērsgriezums, atsegts no visādu dzīvu radību skatpunkta. Faktiski katra stāsta personāžus sazīmēsit savu līdzcilvēku vidū, varbūt viens otrs atpazīs sevi kādā dzīves situācijā, nu gluži kā krājumā Skola. Gan jau katram vīrietim ir nācies vismaz reizi dzīvē mirt no fiziskām un it īpaši morālām «pohām» pēc dzērumā notikušas mutes palaišanas un izgāšanās sirdsdāmas priekšā, kā tas notiek ar pirmā stāsta varoni – lecīgu kaiju jaunuli. Gan jau pazīstam kādu, kam bēdīgi beigušies laimes meklējumi, paļaujoties uz nezināmu, taču «ļoti ietekmīgu» starpnieku, kā nobendētajiem zivju bērniem stāstā Mis Nelaime. Starp citu, šis stāsts sākumā reāli nokaitina ar savām neskaitāmajām norādēm uz cilvēku sabiedrības norisēm un pat klišejām. Piemēram, izmeklēšanu veic – miniet trīs reizes – kura zivs? Glumais zutis, protams. Dusmas gan pāriet, kad saproti, ka Bankovskim tas viss ir «ar nolūku, nevis ar desu».
Stāstu burvība parasti slēpjas asos sižeta pavērsienos – man patīk, ja autors iemidzina lasītāja modrību ar rāmu plūdumu, un tad – bāc! – seko kaut kas pilnīgi negaidīts. Zvēru zvaigznājā tā gluži nav, lielākā daļa stāstu ir ar ļoti paredzamu un prognozējamu iznākumu. Pēdējais – par lāci bezdarbnieku, kurš mājās stāsta, ka iet uz darbu, bet dienu pavada, sūcot krogā aliņus, turklāt «uz krīta» – vispār ir taisns kā skrejceļš. Atšķirībā no Tompsona-Setona lāčiem, šis manī neiekustina nevienu stīgu. Droši vien tāpēc, ka nu pārāk jau «cilvēcīgs».
Tomēr ir jauki izņēmumi. Mitrene, kas iemīlas beigtā garnelē, «nevis vienkārši mirusi, bet bijusi saldēta un atsaldēta» – brīnišķīgi! Un Ēvalds, kukaiņu pielūdzējs, kurš pats ņem nelabu galu kā prusaks, tas jau velk uz Hulio Kortāsara Aksolotla pusi. Lūdzu, te jums arī negaidītie pavērsieni.
Starp citu, Pauls ir arī grāmatas vāka un citu zīmējumu autors, un dzīvnieciņu silueti kā zvaigznāji ir lieliski. Izņemot manu mīļāko «zvaigzni» mitreni – ja cilvēks nav lasījis šo grāmatu, viņš droši vien domās, ka stāsts nr.5 ir par cūciņu. Tāpēc, mīļie draugi, noteikti izlasiet!
Lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna Silva Rerum divām grāmatām ir sensacionāli panākumi Lietuvā, tikko latviski iznākusi arī otrā grāmata. Vai mēra epidēmija nav pārāk depresīva tēma, par ko rakstīt sievietei stāvoklī? Nē, absolūti ne!
Reizēm pat lappusi gari teikumi, piesātināti ar baroka laikmeta misticismu un kaislībām. Lietuviešu rakstniece Kristina Sabaļauskaite meistarīgi spēlējas ar lasītāja emocijām, vienā lappusē atrādot gļotainiem tārpiem pilnu miruša kaķa ķermeni, citā – acīm glāstot turīga 17.gadsimta Lietuvas bajāra izšķērdīgi grezno mājas interjeru, apģērbu un rotaslietas. Grāmatas Silva Rerum* (tās otrā daļa tikko iznākusi Latvijā) panākumi Lietuvā ir milzīgi: 2008.gadā izdotā pirmā grāmata piedzīvojusi astoņas tirāžas, pagājušogad iznākusī otrā – pagaidām piecas. Katrai grāmatai pārdoti 22 tūkstoši eksemplāru, Kristina lepni stāsta, satikta Rīgā pēc prezentācijas. Melni iezīmētas, dzirkstošas acis, izteiksmīga deguna un lūpu līnija – viņas seja, tāpat kā pašas romānu epizodes, atkarībā no emociju gammas, var likties žilbinoši skaista vai salti nepievilcīga.
Londonā jau desmit gadus dzīvojošā mākslas zinātņu doktore, kas literatūrā ļauj ieskatīties gan augstmaņu, gan kalpu guļamistabās 300 gadus senā pagātnē, par savas biogrāfijas detaļām runā nelabprāt. Esmu jau par to brīdināta, tomēr dažas reizes uzdrošinos pārbaudīt robežas, pretī saņemot cirtienu ar mīkstu ķepiņu, kurā slēpjas asi nagi.
Kādos apstākļos tapa Silva Rerum?
Pirmo grāmatu rakstīju, kad vien man bija laiks. Pārsvarā – ceļojot, lidmašīnā vai vilcienā. Daļu rakstīju arī mazā Šveices Alpu ciematiņā, nekurienes vidū, savu draugu mājā. Ceļā uz turieni ir jānomaina divi vilcieni un autobuss, ar kuru tiek vests arī pasts.
Otro grāmatu rakstīju vēl interesantākos apstākļos – pusi, kamēr gaidīju bērnu, un otru pusi, kad man jau bija zīdainis. Tas bija diezgan liels izaicinājums: atrast laiku un disciplīnu. Esmu lepna, ka to spēju.
Abās grāmatās jūs gan «nogalināt» krietnu pulku mazuļu.
Spēju savu intelektuālo un emocionālo dzīvi absolūti nodalīt vienu no otras. Kad ieslēdzu klēpjdatoru, biju līdz matu galiņiem iekšā tekstā. Rakstīju par mēri, karu, visām šīm briemām, bet, tiklīdz to izslēdzu, biju simtprocentīga mamma.
Mēris ir gana depresīva tēma sievietei stāvoklī, kur nu vēl jaunajai māmiņai.
Nē, absolūti ne! Ir ļoti interesanti rakstīt par mēri, tas ir kā lakmusa papīrs. Vispirms diezgan liels izaicinājums to darīt pēc Albēra Kamī, arī populārās beletristikas autors Stīvens Kings ir rakstījis par pandēmiju. Tiklīdz pievēršaties šai tēmai, jūs jau pozicionējat sevi kādā literatūras tradīcijā. Man šķita interesanti parādīt, kā mēris atsedz labākās un sliktākās cilvēka rakstura iezīmes.
Grāmatā atradīsit kanibālisma un marodierisma aprakstus. Tas viss ir balstīts Lietuvas vēstures avotos. Stāsts, kā vecāki izcepa un apēda savu bērnu, ir pieminēts pat vairākās klostera hronikās. Tātad tai jābūt taisnībai!
No otras puses, bija arī patiesa humānisma piemēri – vienrocis mūks, nebaidoties aplipināties, apglabāja ap 20 000 cilvēku, kuri vienkārši bija izmesti uz ielas kā atkritumi.
Kā izrakāt visus šos stāstus? Vai tie Lietuvā bija jau zināmi?
Nē, tie bija zināmi tikai profesionāļiem. Lietuvā ir lieliski pētījumi vēstures, kultūras un mākslas vēstures jomā, bet pārsvarā tie neizkļūst no akadēmiskās vides. Izlēmu, ka ir pienācis laiks tos izcelt dienasgaismā, izstāstīt literatūras valodā, kas ir daudz saprotamāka cilvēkiem.
Savai doktora darba tēmai – par atribūcijas problēmām Daniela Šulca darbos – veicu pētījumu Polijas, Zviedrijas arhīvos. Šulcs 17.gadsimtā bija karaliskais gleznotājs Bāzeles tiesā, izcili interesants cilvēks, poļu un lietuviešu Rubenss – nekad nepiederēja nevienai ģildei, drīzāk, tāpat kā Rubenss, bija diplomāta statusā. Viņš tika sūtīts ārzemju misijās – uz Vīni, uz Parīzi. Fascinējoša, bet ļoti trūcīgi dokumentēta personība.
Meklējot ziņas par viņu, pārskatīju tūkstošiem dokumentu un atradu intriģējošus faktus par cilvēku likteņiem. Vēstules, pēdējās vēlēšanās… Domāju – tas ir tik perfekts materiāls grāmatai! Kāpēc neviens ar to neko nav darījis?
Tātad jūsu varoņi patiesībā ir reāli cilvēki?
Jā, pilnībā. Varu pat sadalīt viņus trīs grupās. Teiksim, Viļņas Universitātes tiesību zinātņu profesoram Benediktam de Soksam bija tik interesants dzīvesstāsts, ka man nekas ar to nebija jādara – vienkārši jāiekļauj stāstā. Es aprakstu, kā divi studenti viņu, paralizētu, kazaku uzbrukuma laikā izglāba no liesmojošās Viļņas…
Un Uršule, galvenais sieviešu tēls, kas apbrīnojamā kārtā jau pēc iesvētīšanas mūķenes kārtā izkļuva no klostera?
Pagaidiet, es pabeigšu domu! Otra grupa bija vēsturiskas personības, no kuru biogrāfijām es zināju faktus, ko vajadzēja ietērpt literāros tēlos – pielāgojot no šiem faktiem izrietošās motivācijas un psiholoģiskās reakcijas. Un trešā grupa ir tīri literāri tēli. Bet, tos radot, nedrīkstēju atļauties neko, kas nebūtu iespējams tajā laikā. Nekādas «mūsdienu» reakcijas, dilemmas, motivācijas.
Runājot par Uršuli, ir zināmi daudzi gadījumi, kad jaunas meitenes pamet mūķeņu dzīvi, protams, izraisot vilšanos savās ģimenēs. Uršules labākā draudzene Teresēle Bartoševičūte, kas meklēja patvērumu no precēties kārā radinieka, kurš gandrīz ielauzās klosterī, – tas ir reāls stāsts.
Silva Rerum, manuprāt, ir ļoti lietuvisks darbs: piesātināts ar misticismu, katolicismu. Kāda mana draudzene, kas studējusi Lietuvā, to lasīja, lai atkal iegrimtu Lietuvas atmosfērā.
Jā, tas ir viens no literatūras izaicinājumiem. Es neklausos cilvēkos, kuri apgalvo, ka literatūrai ir jābūt abstraktai, universāli saprotamai, bez robežām. Īpaši šajos globalizācijas laikos, kad, pamostoties kādā no ķēdes viesnīcām, tu pat nezini, kur esi nonācis – Parīzē, Maskavā, Venēcijā vai Stambulā.
Ja stāsts ir labs, tev ir laime lasīt par Orhana Pamuka Stambulu, Markesa Makondu, Tomasa Manna Venēciju… Kāpēc lai nelasītu par Viļņu?
Kolīnai Makkalovai bestsellerā Dziedoņi ērkšķu krūmā tik precīziem triepieniem raksturot dzimtās Austrālijas cilvēku tipāžus un dabas ainavu palīdzēja apstāklis, ka grāmata tapa Amerikā. Vai jūsu grāmatas būtu citādas, ja būtu rakstītas Lietuvā?
Jābūt intimitātei ar tēmu, bet jāspēj arī distancēties, skatīties no dažādiem punktiem. Jā, attālums palīdzēja. It īpaši, domājot par Viļņu. Tur dzīvojot, daudzas lietas bija pašsaprotamas, bet tikai aizbraucot apjautu, cik unikālas tās ir. Citas, kas bija šķitušas unikālas, izrādījās, pastāv daudz kur pasaulē.
Tas, ka jūsu grāmatas tiek izpirktas milzīgā skaitā, nozīmē, ka tās ir saviļņojušas plašu lasītāju auditoriju.
Jā, tas bija viens no maniem mērķiem. Visi lielie meistari ir sasnieguši tādu kvalitāti, ka viņu tekstus var lasīt vairākos līmeņos. Cilvēks, kas neko nezina par vēsturi, lasa tos kā fascinējošu stāstu. Arī vēstures interesentam tur būtu jāatrod kaut kas īpašs, bet profesionālim jājūt, kādas references ir izmantotas, kādi zemteksti. Manas grāmatas ir pilnas ar zemtekstiem, dažādām norādēm.
Vai kaut nedaudz tur ir ieplūdinātas arī jūsu ģimenes leģendas?
Nē, nē. (Smejas.) Tad jau tā būtu autobiogrāfija. Un tad vairs nevari būt objektīvs: centies kaut ko izpušķot, padarīt atraktīvāku.
Bet kā tad jūs spējāt identificēties ar cilvēkiem, kuri dzīvoja Lietuvā 17. un 18.gadsimtā, ja ne caur saviem senčiem?
Es nevaru identificēties. Šis ir 21.gadsimta cilvēka teksts par 17. un 18.gadsimtu, par baroku. Bet tas nav baroka teksts. Es nevaru teleportēties uz šo laiku. Es ar to visu laiku rēķinājos – tekstam ir jārada ilūzija, bet, ja tas kādam šķiet ļoti autentisks, es to uztveru kā komplimentu.
Ienirt 200-300 gadu senā pagātnē, turklāt sēžot lidmašīnā, nevis mūka cellē, – kā tas tomēr ir iespējams?
Ar disciplīnu. Ar garīgu disciplīnu. Es nedrīkstēju būt pārāk izvēlīga. Man nebija studijas, kur rakstot varētu izsmēķēt cigāru un iedzert pa glāzei viskija – tā ir greznība, ko es nevarēju atļauties.
Un patiesībā man nav labu attiecību ar jebkādu rutīnu. Rutīna mani nogalina.
Bet kaut kādai rutīnai taču jābūt – vismaz tehniski. Rakstāt tikai ar klēpjdatoru, vai arī ar roku, varbūt mobilajā telefonā?
Nē, nē, nē. (Smejas.) Īsziņas no 17.gadsimta?
Bet nopietni – jauns latviešu rakstnieks Toms Kreicbergs stāstīja: kāds viņa paziņa Ņujorkā bija tik apsēsts ar literatūru, ka rakstīja mobilajā telefonā, braukdams metro.
Par sevi negribu izplūst līdzīgās detaļās. Neesmu pieradusi stāstīt par rakstniecības «virtuvi».
Māņticība?
Nē, es vienkārši neuzskatu, ka tam ir kāda nozīme. Cenšos būt disciplinēta savā darbā un pietiekami eksperimentāla personīgajā dzīvē.
Cik veca ir jūsu meita?
Atvainojiet, nekomentēšu viņas vecumu.
Vai nejūtaties vainīga bērna priekšā, ka radošo enerģiju atdodad nevis viņam, bet grāmatām?
Bērnam un ģimenei vajag laimīgu māti. Mātei vajag atrast laiku tam, kas sagādā prieku. Ja viņa ir nelaimīga, nejūtas piepildīta, visi apkārtējie arī nav priecīgi. Vienalga, cik stipri māte mīl savus bērnus, viņa nevar ieslodzīt sevi cietumā. Kādu dienu pienāks brīdis, kad bērni izaugs un atklās, ka māte ir ļoti garlaicīga un neko nesajēdz no dzīves. Ir jābūt iedvesmojošai saviem bērniem, ir jāspēj parādīt viņiem dzīves jaukumu – visas iespējas, ko tā dod.
Ko rakstniecība ir ienesusi jūsu dzīvē?
Daudz pozitīvu emociju no cilvēkiem, ko vispār nepazīstu. No lasītājiem, ko satieku grāmatu prezentācijās. Par nelaimi, pašlaik nepavadu pārāk daudz laika Lietuvā.
Atzinības apjoms, godīgi sakot, mani ir pārsteidzis. Sākumā domāju – varbūt tie būs «sekotāji», kas pazīst mani kā žurnālisti, vai cilvēki, kuriem ir līdzīgas intereses.
Strādājat avīzē Lietuvos Rytas?
Jā, daudzus gadus. Pašlaik gan esmu paņēmusi pārtraukumu aktīvajā žurnālistikā, koncentrējos uz tēmām un rakstiem, kas patīk man pašai. Rakstu blogu avīzei, to sauc Rafinerija – sasmalcināšana. Stāstu par jaukām lietām – mākslu, arhitektūru, dzīvesstilu. Īsas intervijas ar draugiem operdziedātājiem vai teātru režisoriem. Ikdienas pastāstiņi dvēselei, kas nav literatūra, vienkārši blogs.
Vai tautieši, kas dzīvo emigrācijā, Lietuvā ir tikpat nopietna sarunu tēma kā Latvijā?
Domāju, ka lietuviešu diaspora Londonā ir daudz lielāka nekā latviešu. Viņi pārsvarā dzīvo Austrumlondonā. Ko gan lai es par viņiem saku? Daži no viņiem vēlas piederību savai sabiedrībai, cenšas dzīvot tuvu cits citam, precēties savā starpā. Citiem tas nav tik svarīgi. Man nav ticības emigrantu sabiedrībām, tas ir kaut kas vecmodīgs, it īpaši lielpilsētās. Nesaskatu jēgu komunicēšanai ar kādu tikai tamdēļ, ka viņš ir lietuvietis. Satiekos ar cilvēkiem tāpēc, ka viņi ir interesanti, jauki, iedvesmojoši.
Jūs arī dzīvojat Austrumlondonā?
Nē. Es dzīvoju Rietumlondonā, esmu tur laimīga. Londona man ir devusi plašāku dzīves redzējumu, lielāku toleranci – to, ko acīmredzot liela pilsēta dod ikvienam. Aizbraucu pavisam vienkārši: rakstīju doktora disertāciju, un mans puisis, kas jau dzīvoja Londonā, aicināja: «Mums vajadzētu būt kopā!» Jā, es biju mīlestības emigrante, man pašai likās, ka tā ir pagaidu pārcelšanās. Man bija vienalga, kurā bibliotēkā sēdēt ar savu klēpjdatoru. Domāju: O.K., Londonai ir lieliskas bibliotēkas, krāšņa mākslas dzīve un muzeji – akadēmiski tas man var būt ļoti noderīgi.
Nebija tā: sapakoju mantas, nodedzinu tiltus, saku visiem «uz redzēšanos». Devos prom uz kādu brīdi, tas izvērtās mazliet garāks. Tad, protams, pārliecinājos par seno patiesību, ka nav nekā pastāvīgāka kā pagaidu statuss. Esmu pietiekami veca un gudra, lai neko neplānotu. Kā teica Vudijs Allens – izstāsti pasaulei savus plānus, un tā par tevi pasmiesies.
Nekur nevarēju atrast jūsu vecumu. Vai turat to noslēpumā?
Nē, nē. Tas vienkārši nav būtisks. Ir aprindas, kur sievietei nepieklājas uzdot jautājumus par vecumu, tas nav labs stils. Tad jau varat apjautāties arī par manu apavu un krūštura izmēru! Kāds manam vecumam ir sakars ar to, ko es rakstu? Jau no pirmsākumiem esmu izvēlējusies nekomentēt savu privāto dzīvi.
Vai vismaz drīkstu prasīt par jūsu saikni ar Latviju? Intervijās minējāt, ka jūsu vecvecāki ir satikušies Liepājā.
Jā, tā tas bija. Tā bija nejaušība, jo vecvecmāmiņa bija bārene, ko ap 1870.gadu savā paspārnē bija paņēmusi kāda Liepājā dzīvojoša ģenerāļa ģimene. Tad viņa satika manu vecvectēvu inženieri, kas no Polijas ieradās Latvijā pārraudzīt metālrūpnīcas lietuves. Viņi apprecējās, un mans vectētiņš piedzima Liepājā.
Kā viņu sauca?
Tas nav būtiski.
Vai tur bija jūsu ģimenes vienīgais ārzemju zars?
Nē, nē, nē. Mēs esam poļu un lietuviešu maisījums, pagātnē manas ģimenes locekļi ir bijuši labi izglītoti, daudz ceļojuši.
Kāds ir jūsu pašas slēdziens par to, kāpēc jūsu grāmatas ir tik populāras, pat iekļautas Lietuvas 10 labāko desmitgades darbu sarakstā?
Es nezinu. Ja būtu noteikta recepte, kā uzrakstīt bestselleru, tad jau visi rakstnieki citu pēc cita ceptu augšā Nobela balvas cienīgus darbus. Nav nekā tāda. Domāju, ka atslēga ir – rakstīt par to, kas tev pašam patīk un ko tu labi zini, aizrauties ar to un nebaidīties riskēt, savā domāšanā «izlīst no kastes».
Visas izdevniecības, kam nosūtīju savu pirmo grāmatu, to ļoti gribēja, bet arī prasīja, kāpēc izlēmu rakstīt tik nepopulārajā vēsturisko romānu žanrā. Atbildēju: «Tieši tāpēc. Domāju, ka tas būs interesanti.»
* Lietu mežs – latīņu val. Tā sauca arī 16.-18.gadsimta Lietuvas augstmaņu ģimeņu hronikas, ko viena paaudze nodeva otrai.
CV
Lietuviešu rakstniece, žurnāliste, mākslas zinātņu doktore, kopš 2002.gada dzīvo Londonā
Uzrakstījusi divus vēsturiskus romānus par Lietuvas bajāru Norvaišu dzīves līkločiem 17.gadsimtā un 18.gadsimta Lielā mēra laikā
Pirmā grāmata Silva Rerum atzīta par Lietuvas labāko grāmatu 2009.gadā, bet 2010.gadā – par vienu no dekādes 10 nozīmīgākajām grāmatām. Silva Rerum II – Lietuvas labākā grāmata 2011.gadā
2008.gadā ieguvusi Jurgas Ivanauskaites literāro balvu
oooo Cilvēki tur. Jaunā Latvijas režisora Aika Karapetjana filmā ir pārpārēm tieši tās īstenības, kuru skatītāji dodas aizmirst uz tuvāko kinoteātri. Nudien, kurš tad gribēs sevi iedomāties dzīvojam mikrorajona huligānu brutalitātes pilno dzīvi? Toties šajā vidē viss notiek ar milzu intensitāti un bez uzskaistinājumiem – tā ir cīņa par izdzīvošanu, kurā sajūtas līdzinās dzīvnieciskiem instinktiem. Intensīvi, patiesi un, galvenais, bez ņirgām par atainojamo sabiedrības slāni. Kino no 2.marta.
ooo Mēs nopirkām zvērudārzu / We Bought a Zoo. Par atraitni pāragri kļuvušais tēvs Meta Deimona paskatā, bērniem par prieku, iegādājas savrupmāju, kuras pagalmā ir privātais zoodārzs. Lai gan šā impulsīvā lēmuma atainojumā dažbrīd sajutīsit filmas veidotāju vēlmi manipulēt ar jūsu līdzjūtību, kopumā šī ir visnotaļ sirsnīga un brīžiem pat aizkustinoša ģimenes filma. Kino no 2.marta.
oo Maigās jūtas / La délicatesse. Ja cerat ieraudzīt to Odriju Totū, kas savulaik bija Amēlija, – viņas ir gaužām maz. Ar dažiem izņēmumiem aktrises karjeru nu veido Holivudu atdarinošas romantiskas komēdijas bez prātīga satura un kinematogrāfiskām vērtībām, un tajās Totū nav gana vietas, lai izvērstos. Šī lente diemžēl nav izņēmums. No 2.marta.
Latviešu īsfilmas. No piektdienas kinoteātrī KSuns trīs pašmāju autoru īsfilmas – Eiropas festivālos pabijušās Agneses Laizānes Parādi man skaņu un Lienes Laviņas Aiz žoga, kā arī Riharda Olmaņa pavisam svaigi veidotā komēdija Svešajā ostā – stāsts par Valmieras gangsteru kriminālajām gaitām Liepājā. No 2. līdz 8.martam.
