Žurnāla rubrika: Kultūra

Realitāte tālu prom

Posted on oktobris 17, 2012 by - Recenzija

Oskariem ieteiktā Latvijas filma Golfa straume zem ledus kalna nepakļaujas nekādiem nosacījumiem

Par režisora Jevgeņija Paškēviča filmu sāku dusmoties vēl neredzējis, jo Latvijas kino man ir sāpīga tēma. Biju dzirdējis, ka tā veidota vairāk nekā 10 gadus (neko labu tas neliecina) un ka tā ir erotiska drāma (izklausījās cerīgi). Biju lasījis, ka Lielo Kristapu saņēmusī filma «šķeļ laika un telpas robežas» un pieskaras «dziļi filozofiskiem un reliģiskiem motīviem». Un tā arī bija – filma pieskārās dažādām interesantām tēmām, taču nekādi nespēja tās saķert un noturēt. 

Filmas sižets seko trīs vīriešiem trīs dažādos laika posmos – 17., 19.gadsimtā un mūsdienu 90.gados. Vīri uzvedas absolūti neadekvāti, un nav saprotams, vai viņi ir narkotisko vielu iespaidā, vai arī piedzīvotais ir daļa no kāda nakts murga. Katrā filmas daļā ir sieviete, kas uzrodas nejauši un, iespējams, saved vīriešu prātus galīgā sviestā. Viņa parādās pēkšņi – skaista, kaila un dievīgi izgaismota, taču bez īpaša konteksta. Pirmais vīrietis ir mākslas tirgonis no Rīgas, kas mēro garu ceļu uz kādu muižu, kur blandās pa koridoriem, satiek muižas iedzīvotājus, neko sakarīgu nespēj pateikt un beigās piedalās orģijā ar trīs sievietēm. Otrā daļa seko kādam vīrietim Parīzē, kurš ierauga skaistu sievieti un tad satraukts skraida apkārt, līdz iemaldās tādā pasaku telpā, kur arī seko orģija ar šo dāmu. Tad caur dažiem abstraktiem kadriem, kuri beigās «nosēžas» uz Brīvības ielas, skatītājs nonāk pagājušā gadsimta 90.gadu Rīgā. Diemžēl es vairs neatceros, kas tieši tur notika, jo tajā brīdī ļoti gaidīju filmas beigas un domas bija aizklejojušas tālu prom. Nekas no visa notikušā nespēja mani ieinteresēt, sižets bija haotisks un izraisīja apjukumu. 

Filmas skaņa ir ieturēta sliktākajās padomju kino tradīcijās – rupja dialogu dublāža, kas bieži nav sinhrona ar aktieru mutes kustībām. Skaņas celiņa dizains gluži kā tipiskais krievu kino skanējums – katrs aktiera elpas vilciens, siekalu norīšana, stomīšanās un ņurdēšana, elsošana, lūpu nolaizīšana vairāk atgādina vācu pornofilmu, nevis kinofilmu, kurai vajadzētu tuvināties realitātei. 

Tiesa, no realitātes Golfa straume aizpeld tālu. Protams, reālisms (vai ticamība) kino nav obligāta prasība, taču, ja filma tiek dēvēta par melodrāmu, tai būtu jāpakļaujas elementāriem žanra nosacījumiem. Taču filma spītīgi cenšas neiekļauties nekādos žanru parametros. 

Lai kino būtu baudāms, dažām lietām jābūt noteikti. Piemēram, tēlam. Vai tēliem, kas atgādina cilvēkus, kam ir cilvēciski saprotamas emocijas. Sižetam vai vismaz apjaušamai notikumu virknei kādā konkrētā laikā un telpā. Golfa straume cenšas, lai skatītājs nesaprastu neko, izmantojot tēlus, kuru motīvi (emocionāli, praktiski) nevienā brīdī nav izskaidrojami. Man grūti iedomāties kādu sadzīvisku situāciju tagad vai pirms dažiem gadsimtiem, kurā cilvēki sazinātos veidā, kā to dara Golfa straumē – tuvplānos nemirkšķinot acis, sparīgi žestikulējot un vaimanājot ar iesvīdušu pieri, tad pēkšņi sastingstot ar fiksētu skatienu pāri horizontam. Tam seko kadrs ar priekšmetu vai ainavu, kam nav nekādas saistības ar iepriekš redzēto. 

Kādā brīdī iedomājos, vai tikai viss notiekošais nav viens liels sēņu trips? Priecātos, ja tā izrādītos taisnība. Tad varētu sevi pārliecināt, ka bezjēdzībai var būt saprotams iemesls. Bet nē. Sēņu nebija. Žēl.

Parasti drāmas pamatā ir konflikts, kuru izraisa emocionāli un/vai praktiski apstākļi. Konflikts nozīmē spriedzi un atrisinājumu. Ja filmā nav skaidra konflikta, tad ir grūti saprast, kāda vispār ir tās jēga. Konflikts ir iemesls, kāpēc cilvēki skatās kino – vienalga, vai tas ir smieklīgs, traģisks vai sāpīgs, tas vienmēr ir izklaidējošs, jo emociju radīšana ir kino skatītāju galvenā izklaide. Golfa straume pastāvīgi lidinās starp nojausmu par konfliktu, bet nekad tā īsti neparāda, kāds tas ir un kāds ir tā atrisinājums. Visi filmas tēli atrodas kā transā, un, kaut arī reizēm spēj veidot saprotamus teikumus, viņu motīvi nav skaidri. Kur nu vēl ticami.

Ja nebūtu labā attēla, gaumīgā gaismojuma un iespaidīgo dekorāciju, filma varētu būt kāda ambicioza 2.kursa mākslas studenta konceptuāla instalācija Kaņepes Kultūras centrā. Žēl, ka tik kvalitatīvs operatoru (Gints Bērziņš, Valērijs Martinovs, Dmitrijs Mass) un mākslinieku (Jurģis Krāsons, Pāvels Parhomenko) darbs ir ieguldīts saturiski neskaidra scenārija īstenošanā. 

Ja šādu neizprotamu, ne-žanra projektu finansēšana ir norma Latvijā, tad kino nākotnes mums īsti nav. Augstā māksla ir laba lieta, taču tai nav vietas kinoteātrī, kur nu vēl komerciālā kinoteātrī. Skatīties abstraktas ainavas un kailskatus varam savos sapņos, es neredzu, kā šāds saturs var būt izklaidējošs, domas vai emocijas rosinošs. 

Visu Golfa straumes laiku man daudz dramatiskāka likās, kāda būs izbraukšana no šaurās Prāgas ielas autostāvvietas aiz kinoteātra. Lūk, tur bija risks, konflikts, spriedze! 

Lai veicas Oskaros!

Rīgā atjaunos Ļeņina pieminekli*

Posted on oktobris 17, 2012 by - Recenzija

Tēlniecības kvadriennāles darbu izvietošana pilsētā rosinātu diskusiju par noklusēto vēsturi, aizmirstām kļūdām, nācijas identitātes kompleksiem. Taču Rīgas dome to neļāva

Tā sanācis, ka Latvijā vārdam «integrācija» sinonīms ir impotence, un no tā cilvēkiem ar veselu saprātu labāk ir turēties pa gabalu. Līdzīgi noticis ar šāgada tēlniecības kvadriennāli Integrācijas anatomija. Pēc Rīgas domes aizlieguma izstādīt dažus vides objektus kvadriennāles organizatori visus mākslas darbus saintegrējuši slēgtā telpā «aiz atslēgas» – Dzelzceļa muzejā, kur par ieeju prasa divus latus.

Latvijā tēlniecība vienmēr ir bijusi politizēta – padomju gados tēlnieki raženi cepa ļeņinus, bet atjaunotajā republikā akmenī un bronzā fetišizēja okupāciju, ciešanas un pirmskara politiķus. Principā tas ir radījis situāciju, kad skatītāji jebkurā vides objektā cenšas saskatīt politisku vēstījumu, pat ja objektam ir tikai dekoratīva funkcija. Šāgada tēlniecības kvadriennāles rīkotāji gan ir izvēlējušies visai tieši spiest uz tabu tematiem mūsdienu Latvijā – padomju laiku mantojumu, cilvēku atšķirīgo vēstures interpretāciju, sadzīvošanu ar cittautiešiem. Izstādē vairākkārtīgi var sastapt «mūsu visu vectētiņu» Ļeņinu, kuru pēdējos 20 gadus tik ļoti esam centušies aizmirst. Pie ieejas mūs gaida Nikolaja Gavriloviča Iļjiča dzirksts, bet tālāk Dalibora Martinisa Saspridzinātā Ļeņina mētelis un Erbosina Meldibekova skulptūras ar Ļeņina bistēm. Vairākums izstādes autoru ir bijušo PSRS vai austrumbloka valstu pārstāvji, kas uzauguši Ļeņina ikonas ēnā. Latvijā politiskā konjunktūra ir veicinājusi kolektīvo amnēziju pat pusi no pērnā gadsimta, taču daudzās Vidusāzijas valstīs padomju laiki veido daļu no nācijas vēsturiskās apziņas un identitātes. Kvadriennāle gan negremdējas padomju nostalģijā, bet drīzāk atgādina, ka nekas daudz nav mainījies. Kazahstānas mākslinieka Meldibekova Ļeņina mutācijas to apliecina pavisam tieši – mainās politiskais klimats un līdz ar to arī skulptūras, bet to funkcija – simbolizēt varu – nemainās. Var pat apgalvot, ka lielākā daļa kvadriennāles darbu kritizē paši savu nozari – tēlniecības un vides objektu izmantošanu politisko interešu un ekonomisko vajadzību apmierināšanai.

Izstāde Dzelzceļa muzejā ir piesātināta ar politiskiem zemtekstiem. Pie ieejas muzejā skatāmo slovēņu autora Irvina Trupa plakātu Laiks jaunai valstij varam interpretēt pa savam – tas tik ļoti atgādina mūsu vēlēšanu plakātus, kuri katru reizi sola vienu un to pašu, taču tie labie laiki kā nenāk, tā nenāk. Trāpīgs šķiet spāņa Eiženija Merino darbs Prece nav atdodama. Divas kastes, uz tām pa vaska zaldātam. Zaldātus kā tādus priekšmetus nosūta karā un ļoti bieži atpakaļ mājās tos atsūta kastēs. Man tas šķita ļoti trāpīgs komentārs par sabiedrības vienaldzīgo attieksmi pret Latvijas militāristu misijām Afganistānā un Irākā – pašmāju medijos un mākslā nav bijuši kritiski viedokļi, kas apšaubītu šādu misiju jēgu. Kari, pret kuriem esam bijuši pilnīgi vienaldzīgi. 

Divi darbi, kurus aizliedza Rīgas dome, bija iecerēti pie latviešu un krievu svētākajiem simboliem: pie Brīvības pieminekļa bija plānots novietot Dāvida zvaigzni, bet pie Uzvaras pieminekļa – Putina politiskās aģitācijas skatuvi. Lai arī autori nav paskaidrojuši savu darbu motivāciju, pieņemu, ka Dāvida zvaigzne aicina domāt par 16.martu, leģionāriem un latviešu pozitīvo attieksmi pret vācu okupāciju, savukārt skatuve Uzvaras parkā mudina vietējos krievus pārvērtēt nekritisko lojalitāti Putina režīmam un Krievijas masu informācijas propagandai. Šeit nav svarīgi, kuros ierakumos sēž Rīgas dome – gan latviešu, gan krievu politiķiem viena vai otra temata publiskā apspriešana ir stipri nevēlama. 

Šo darbu atrašanās pilsētvidē būtu kas vairāk par skaļu virsrakstu medijos* – ļoti iespējams, ka šie objekti rosinātu diskusiju par noklusēto vēsturi, aizmirstām kļūdām, nācijas identitātes kompleksiem, kas gluži kā pašterapija palīdzētu mums labāk saprast arī to, kas ar mums notiek pašlaik. Reizēm ar mākslu var un vajag cilvēkiem iedot pa pieri, taču šoreiz politiķi no šīm šausmām savus vēlētājus ir pasargājuši. Diskusija lai paliek tur, kur tā notiek parasti – virtuvēs, semināros un intelektuālos klubiņos. Tā teikt, nost no acīm.

Integrācijas anatomija. Līdz 25.novembrim Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā

Jūs neraujiet roku ārā!

Posted on oktobris 17, 2012 by - Intervija

Jaunās mūzikas festivālā Arēna orķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē (52) atskaņos izcilus Eiropas mūsdienu klasikas skaņdarbus, kas Latvijā vēl nekad nav skanējuši. Intervijā Šnē – par to, vai varam gaidīt jaunus ģēnijus mūzikā, un par pastaigām šoziem trijatā gleznainajā Pārdaugavā

Šnē sarunas laikā gandrīz uzsprāgst, izdzirdējis jautājumu – vai zina kādu ģēniju mūsdienu mūzikā, kurš būtu slinks un inerts? Nav, nav tādu! Šveicietis Georgs Frīdrihs Hāss, grieķis Jannis Ksenakis un amerikānis Konlons Nenkerovs ir vārdi mūsdienu klasiskajā mūzikā, kuru mūzika skan pasaules izcilākajās koncertzālēs un mūzikas festivālos. Šoruden Rīgā trīs jauno laiku klasiķu mūzika tiks spēlēta pirmoreiz. Viņu partitūras ir tik apjomīgas un sarežģītas, ka atskaņot tās ir milzīgs izaicinājums. Sarunas laikā diriģents atzīst, ka mūzikas novatoru prāts visos laikmetos bijis un ir tik intensīvs, radošs, ka katra dzīvē bijis kāds periods, kad krasi iestājušies par pārmaiņām sabiedrībā, ne tikai mūzikā.

Preses konferencē teicāt, ka cilvēki nelabprāt uztver jauno, neparasto, bet labprāt klausās to, ko jau labi zina. Minējāt, ka Latvijas koncertu dzīvē lieli pārsteigumi nav bieži. Vai to var attiecināt tikai uz Latviju, vai pasauli kopumā?
Publika visā pasaulē ir diferencēta. Ir cilvēki, kas iet tikai uz operu un neiet uz simfoniskās mūzikas koncertiem. Un otrādi. Ir diezgan liela daļa, kas seko līdzi jaunās mūzikas aktualitātēm. Nevaru pateikt, vai viņi mīl šo mūziku, vai tas ir tikai prestižs – parādīt sevi. Bet arī tas nemaz nav slikti. Mūziku var sākt saprast, tikai klausoties. Mēs varam runāt par to, bet pienāk brīdis, kad ar vārdiem pateikt vairs neko nevar. Ir jāklausās. Tā ir ar jebkuru mūziku, ne tikai ar jaunajiem autoriem. Arī ar Vāgneru, Bahu.

Mums tikai liekas, ka vecajā Eiropā cilvēki var atļauties baudīt daudzveidīgu mākslu un viņi to aktīvi dara. Tā nav. Arī tur mēdz būt slikti apmeklēti koncerti. Pat lielajos festivālos. Protams, ir kulta figūras, uz kuru koncertiem nekad nevar dabūt biļetes, piemēram, Parīzē uz Pjēru Bulēzu vai Vīnē Klangforum Wien. Bet ir daudz labu koncertu, kas paliek ēnā. Latvijā [akadēmiskās mūzikas laukā] esam izaudzinājuši sekotāju pulciņu, kas mazāks nekļūst. Viņi mums uzticas, un tas ir pats galvenais. Mūsdienu mūzikas aina jau ir tik neaptverami liela, ka viens autors nekad nebūs labs visiem un, no otras puses, katrs var atrast kaut ko interesantu sev. Ir diezgan daudz jādzird, lai atrastu sev interesējošo mūziku.

Esmu dzirdējusi, kā pirms pāris gadiem no Magnusa Lindberga Kraft atskaņojuma Ņujorkā vairāki koncerta apmeklētāji aizbēguši. Vai varat saprast, kā tas ir, ka jābēg no mūzikas, jo tā biedē vai garlaiko?
Mūzika vispār izraisa asāku reakciju, nekā citas mākslas. Mūzikas vēsture ir pilna ar skandāliem – sākot ar Stravinska Svētpavasari. Nākamgad šim darbam apritēs 100 gadu, bet daudziem tas joprojām šķiet sarežģīts. Bēgšana no koncerta man šķiet dīvaina. Man vismaz interesētu noklausīties līdz galam. Mēs jau neapskatām, piemēram, gleznas divus kvadrātcentimetrus. Apskatām visu un tad izsakām viedokli. Arī skaņdarbs jānoklausās līdz galam, un tad var skriet ārā, lai nekad vairs neatgrieztos. (Smejas.)

Mūzikā vienmēr sadzīvo pretstati, bez tiem mūzika kļūst bāla un neizteiksmīga. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, minimālismā, kur «bālums» ir īpaša stilistiska mūzikas krāsa. Provokācija, konflikts – bez tā mākslā nevar. Daudzi mākslinieki arī uzskata, ka mēģinājumu process nedrīkst būt mierīgs, kā čībās šļūcot, jābūt asumam – tikai tad muzikālais materiāls sāk «vārīties».

Vai jums pašam tā ir bijis, ka ir iekšēja pretestība, nepatīk kāds nošu materiāls?
Mani kaitina popmūzika. Es uzskatu, tas ir pilnīgi tukšs numurs. Vienmuļība, talanta trūkums, es atvainojos. Pats esmu kādreiz nodarbojies ar populāro mūziku, tādēļ uzskatu, ka man ir tiesības izteikties. Kādreiz rokmūzika bija saturīga, bet tagad mērķis ir viens: jāiekļūst topos, lai nopelnītu vairāk naudas. Es braucu taksī, radio skan kaut kāda 34.dziesma no saraksta. Tad skan 26.dziesma – un skan atkal tieši tas pats. Man ir aizdomas, ka šo topu veidotājiem bail no spilgtiem talantiem. Labi mūziķi paliek ārpusē, jo ir pārāk drosmīgi. Pārāk neparasti.

Kā jums patīk grupa Instrumenti?
Esmu dzirdējis sākuma gabalus – tie bija ļoti cerīgi. Kas tapis pēc tam, neesmu dzirdējis. 

Kas ir jūsu favorīti rokmūzikā?
Diezgan daudzi. Yess ir krāšņas idejas, viņu mūzika iedvesmo. Patīk Deep Purple, Genesis, King Crimson. Kaut kas tāds, kas nelīdzinās nekam citam un liek sekot. Katrai mūzikai, manuprāt, ir svarīgi, ka tā paņem jūs aiz rokas, ved sev līdzi un jūs neraujat roku ārā. 

Jūs teicāt, ir robeža, aiz kuras runāt par mūziku kļūst bezjēdzīgi. Ir jāklausās. Taču, nezinot kontekstu, daļu burvības nemaz nav iespējams uztvert, vai ne?
Māksla, arī mūzika, ir saistīta ar sabiedrību. Sabiedrībā notiekošais mākslā uzreiz izraisa reakciju. Man nāk prātā Franču revolūcija vai Lielā oktobra revolūcija Krievijā, kas izmainīja daudzu cilvēku dzīvi. Tā iespaidoja arī mūziku. Domāju, ka Šostakoviču klausoties, ir jāzina konteksts – kāpēc šī mūzika uzrakstīta tieši tā. Man ne īpaši patīk mūzika, kurā ir teksts, tajā skaitā opera un dziesmas. Teksts kaut kādā veidā ierobežo fantāziju. Ar mūziku pietiek, tur nevajag neko klāt.

Jūs ieminējāties par fantāziju – Hāsam, kura skaņdarbu atskaņosit festivālā Arēna, patīk spēlēties ar tumsu un gaismu koncertos. Ir pat bijis tā, ka viņa koncertos klausītājiem, sēžot pilnīgā tumsā, uzmācas nāves bailes. Un tad, kā raksta The New Yorker kritiķis Alekss Ross, mūziķi kļūst par tādiem kā sikspārņiem, kas ar skaņām «navigē» piķa melnajā tumsā. Vai jūsu koncertā būs kādas spēles ar tumsu, gaismu?
(Smejas.) Reiz par to runājām ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu. Viņš teica, ka viņam būtu sapnis – koncerts tumsā. Tas palīdzētu atslēgties. Mūziķiem gan tas ir grūti, tad jāspēlē no galvas. Mūsu koncertā eksperimentu ar gaismu un telpu nebūs. Skaņdarbs ir ļoti sarežģīts, mums jābūt ar skaidru saprātu un labu redzamību – partitūrā ir ļoti daudz nošu. Hāsa mūzika izvirza milzīgas prasības izpildītājiem. Daudzi mūziķi no tā baidās. Negrib nemaz ķerties klāt. Teiksim, pirmās vijoles partija 34 lappuses. Intensitāte ir tāda, ka nav pat laika pāršķirt. Informācija, kas šajā laikā jāpārvalda mūziķa smadzenēm, ir fantastiska. Klausītājs, protams, šīs daudzās notis nedzird, viņš šo izpildījumu uztver kā vienu makroskaņu, kā tonālu krāsu, kas mainās un pulsē.

Šķiet, reizēm diriģentam jāuzņemas gandrīz psihoterapeita funkcija.
Ziniet, orķestri vadīt ir sarežģīts darbs. Katram mūziķim jāatrod sava pieeja, sava vieta. Mēs ļoti jūtam cits citu. Spēlējot kopā, pēc divām minūtēm ir skaidrs, kāda kuram bijusi diena. Tas nav vārdos izsakāms, tikai sajūtas. Arī man ir dienas, kad kosmoss aizvēries. (Smejas). Nav enerģijas. Un tad ir ārkārtīgi radošas dienas, darbs iet no rokas. Mēs, cilvēki, neesam mehānismi.

Jums varbūt šķitīs smieklīgi, bet vai nav tā, ka reizēm tas, ko spēlējat, ir tik elitārs un sarežģīts, ka, ja arī mikrodaļiņās kļūdīsities, to pamanīs labākajā gadījumā divi, trīs kritiķi?
Es domāju, Hāsa gadījumā nepamanītu arī kritiķi, jo Latvijā nezina šos skaņdarbus. Mums ir svēta lieta tas, kas uzrakstīts notīs. Mēs gribam būt godīgi, pirmkārt, paši pret sevi un savu darbu. Mums [valsts kontroliere] Ingūna Sudraba nav nepieciešama, paši sev esam vislielākie tiesneši. Mūziķi pēc koncertiem parasti slikti guļ – nevis tāpēc, ka dzertu šņabi vai vīnu, bet tāpēc, ka prātā pārcilā to, kas koncertā bijis, ko būtu varējuši izdarīt labāk. Es nelasu kritikas, ko raksta par maniem koncertiem, viena iemesla dēļ: pietiekami pats sevi analizēju un nosodu. Vispār koncerts kā mākslas veids ir neapskaužams: nospēlēts tas izkūp kosmosā. Paliek impulss, subjektīvas atmiņas un viss.

Mani reizēm izved no pacietības jautājums: kāpēc būtu jānāk uz šo (vai kādu citu) koncertu? Gribas pavaicāt pretī: kāds ir iemesls nenākt, sēdēt mājās pie televizora un skatīties seriālu, par kuru viss ir skaidrs? 

Visi, ko spēlēsit šoreiz, ir dumpinieki. Grieķis Ksenakis, kuru savulaik izraidīja no valsts par piedalīšanos pretošanās kustībā, lika iedomāties Grieķijas situāciju šodien. Savukārt Hāsu interesē sabiedrības nākotne, tās vērtības. Viņiem nav vienalga.
Katram komponistam dzīvē bijis periods, kad viņš pret kaut ko kārtīgi nostājies. Lindbergs Berlīnē tusēja ar pankiem 80.gadu sākumā. Ligeti aizlaidās no Ungārijas, jo gribēja brīvību. Tā ir vēlēšanās izzināt, saprast un mainīt ierastās lietas. Viņiem šķiet svarīgi atvērt mums acis uz to, ko mēs varbūt neredzam. Viņu intelekta staru kūlis vērsts citā virzienā, ne tajā, kur mums, katru rītu ejot uz tramvaju. 

Jūs pieminējāt vēl vienu mūsdienu klasiskās mūzikas pīlāru Ligeti. Viņa darbu fragmentus savulaik «paķēra» Stenlijs Kubriks savai filmai Kosmosa odiseja. Vai mūsdienu klasiskā mūzika bieži «sarokojas» ar citām mākslas jomām, tādā veidā kāpinot popularitāti, vai tieši otrādi – kā Ligeti gadījumā – ļoti nevēlas to?
Tagad vērojama tendence, ka komponisti un klausītāji iet pretī viens otram. Vēl 60.gadu sākumā vispār par to nedomāja – komponistiem bija svarīgi deklarēt savas idejas. Viņiem bija pilnīgi vienalga, ja zālē sēdēja trīs cilvēki un tie paši neko nesaprata. Tagad komponisti domā par to, lai viņus saprastu. Nevienam jau nav vajadzīgas tukšas zāles, plecu paraustīšana – nu un tad? Savstarpējo kontaktu meklējumi izpaužas dažādi. Ir komponisti, kas nenodarbojas ar multimedijiem, viņiem pietiek ar savu mūziku. Bet ir tādi, kas strādā kopā ar horeogrāfiem, moderno deju. Daudzi mūsdienu klasiskās mūzikas koncerti, it īpaši Amerikā, Skandināvijā, notiek mākslas muzejos, kur vide jau ietekmē noskaņu. Filmās? Ligeti un Kubrika gadījums ir hrestomātisks, bet labs piemērs ir arī Filips Glāss, kura mūzika filmām, es uzskatu, ir ideāla. Viņš ideāli prot raksturot kadra situāciju, pielikt klāt savu slāni. Klausoties Glāsa mūziku koncertā, man tā šķiet pārāk vienkārša. 

Domāju, ka mūzikai, kas ir pašpietiekama, «bilde» tikai traucē. Ja ir domāta mākslu sintēze, tā jāparedz, jau komponējot. Bieži man gribas [pēc izrādes] pajautāt: vai jūs atceraties, ko spēlēja 3.cēliena sākumā? Vai atceraties tikai to, ko rādīja uz skatuves?

Bieži ir iespējams arī uzgavilēt režijas, scenogrāfijas fantāzijai.
Esmu redzējis Donu Žuanu Pītera Bruka režijā, kas bija fantastiski trāpīgi. Tā netraucēja mūzikai. Es atceros dziedājumu. Es atceros režiju. Visi komponenti bija ideāli savās vietās. No režisora tas prasa talantu sevi nobremzēt. Skatuve nav jāpiebārsta ar nemitīgu darbību.

Uzrunājošākais, ko pēdējā laikā esat redzējis Rīgas operā?
Neko neesmu redzējis, es atvainojos. Godīgi sakot, ir brīži, kad mūzikas ir par daudz. Intensīvi strādājot, nevaru klausīties daudz cita. Vajag saglabāt svaigumu ausīs, asumu.

Esat saskāries ar pārsātinājumu – kad visa tā, ko klausāties, skatāties, lasāt, ir par daudz?
Informācijas pieejamība ir nenormāla, tādēļ filtrs ir svarīgs. Pasaulē var atrast, ak, Dievs, tūkstoti notikumu, kas ir interesanti vai vērtīgi. Taču, ko mums tas dos, ja visu tagad zināsim? Izlasām un aizmirstam. Tas pats sāk notikt ar svarīgo: izlasām un aizmirstam. Es gribu paturēt sāta sajūtu – izlasu un atceros svarīgo. Tas pats ar mūziku. Nav iespējams uzzināt, noskaidrot visu. Ir svarīgi atrast dažas svarīgas līnijas un sekot tām.

Viens no Arēnas uzstādījumiem šogad ir renesanses un laikmetīgās mūzikas saskarsme. Varat nosaukt, tīri idejiski, kaut ko radniecīgu?
Katrs no lielajiem pagātnes komponistiem ir tas pats, kas mūsdienās Stīvs Raihs, Konlons Nenkerovs. Viņi savā laikā bijuši pionieri, avangardisti. Bahu, piemēram, uzskatīja par lielisku ērģelnieku, bet liderīgu komponistu, jo daudzi nespēja sekot viņa domai. Bēthovens, Haidns, Berliozs – viņu idejas tika uzskatītas par trakām, nepieņemamām. Mūsu šodienas dzīve bez viņu mūzikas būtu daudz neinteresantāka. 

Mūzikā man šķiet fascinējoša personības loma. Demokrātija ir slikts piemērs šajā ziņā – lēmumus pieņem vairākums. Ne vienmēr tas pieņem labākos lēmumus, visbiežāk nobalso par populārāko un vienkāršāko variantu. Mūsdienās personības loma mazinās. Pieaug sabiedrības loma. Varbūt tāpēc arī ģēniju ir mazāk.

Ko izcilu esat atradis 21.gadsimta mūzikā?
Neesmu atradis. Ir daudz ļoti labu, bet izcilu… Šaubos, vai revolūcija vairs vispār iespējama. Tad būtu vajadzīgs tāds cilvēks kā Džons Keidžs, kas bija tik brīvs savās domās, ka uz pasauli spēja paskatīties pilnīgi no otras puses. Un izsita sabiedrību no sliedēm. Tagad, man liekas, visi pārāk uztraucas par savu vietu, karjeru. Pārāk maz ir tādu, kas atļaujas būt tādi, kādi ir idejas dēļ.

Par to domāju, skatoties Baumgartnera lēcienu no stratosfēras – vai nav smieklīgi, ka kaut ko radikāli jaunu, pārsteidzošu cilvēki spēj izdomāt vairs tikai mārketinga kampaņu ietvaros?
Es redzēju ziņās. Vissmieklīgākais ir tas, ka izrēķināta cilvēku reakcija, izrēķināts, kas sekos un kāds labums tiks iegūts.

Jums ģimenē gaidāms mazulis. Visu laiku būs troksnis – vai tas nav izaicinājums mūziķim, kurš pieradis koncentrēties klusumā?
Domāju, ka tas būs jauki. Visu mūžu esmu tik šausmīgi daudz strādājis, un tagad dzīvē būs kaut kas pilnīgi jauns. Katram notikumam cilvēka dzīvē ir savs laiks. Šis gads man nesis tik daudz jauna gan sīkumos, gan lielās lietās, ka ir sajūta – dzīve tikai tagad sākas! Šopavasar iemācījos braukt ar auto, ieguvu tiesības pusotra mēneša laikā. Man pirms tam teica – pusgads būs jāmācās! Paga, paga, es domāju, nekāds pusgads! (Smejas.) Mēs, mūziķi, visu laiku mācāmies kaut ko jaunu. Līdz ar to iemācīties braukt ar auto man nebija nekādu problēmu.

Vai pēc bērniņa piedzimšanas ņemsit atvaļinājumu, kas likumā paredzēts gan mātei, gan tēvam?
Man ir periodi, kad orķestrī nav jaunas programmas. Tas arī būs mans tēva atvaļinājums. (Sirsnīgi smejas.) Mēs dzīvojam Pārdaugavā aiz Bauskas ielas, gandrīz vai kā laukos. Tur būs forši ar ratiņiem staigāt.

Šūpuļdziesmu izlase
Čuči, mana līgaviņa. Var dziedāt ne tikai bērniņam.
Velc, pelīte, saldu miegu. Pelītei mums jāpalīdz, jo miega nekad nevar būt par daudz.
Aijā, žūžū lāča bērni. Kā var nemīlēt klasiku!
Aijā, Ancīt. Vienkārši mīļi un jauki.
Nevienam nezināma paša sacerēta miega dziesma – mīļa tāpēc, ka pirmā.

CV
Dzimis 1960.gadā Jelgavā
Absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas obojas klasi un diriģēšanas meistarklasi
No 1996.gada līdz 1998.gadam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents
No 1987. līdz 2006.gadam orķestra Rīgas kamermūziķi dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs
No 1999. līdz 2006.gadam Rīgas Festivāla orķestra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs
Kopš 2006.gada valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs
Jaunībā spēlējis progresīvo roku grupā Salve, Sīpoli, Marana
Sešas reizes saņēmis Lielo mūzikas balvu dažādās nominācijās
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Dzīvesbiedre Sinfonietta Rīga čelliste Guna Āboliņa

Kalendārs

Posted on oktobris 10, 2012 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


12.OKTOBRIS. LABVĒLĪGAIS TIPS KONCERTS ARĒNĀ RĪGA. Populārā latviešu grupa ar uzstāšanos Rīgā sāk savu jubilejas koncertsēriju Tikai 20 – sola dziedāt 30 publikas iemīļotākos hitus un «spridzināt» ar krāšņu šovu. Koncerttūre turpināsies līdz novembra vidum, grupa uzstāsies Valmierā, Liepājā, Līvānos, Ventspilī un Jelgavā. Uz Valmieras un Liepājas koncertiem biļetes jau gandrīz izpirktas. Biļetes cena Ls 5-15. Bilesuparadize.lv

15.OKTOBRIS. SKRIDE. NELSONS UN BIRMINGEMAS SIMFONISKAIS ORĶESTRIS LNO. Koncerts operā ir unikāla iespēja Rīgā dzirdēt divus izcilus latviešu māksliniekus – vijolnieci Baibu Skridi un pašlaik vienu no pasaulē pieprasītākajiem diriģentiem Andri Nelsonu kopā ar viņa vadīto Birmingemas Simfonisko orķestri. Koncertā skanēs Johannesa Brāmsa mūzika – Vijoļkoncerts un Ceturtā simfonija. Vēl nopērkamas biļetes, kuras maksā Ls 70-120. Bilesuparadize.lv

14.OKTOBRiS – 3.NOVEMBRIS. MŪZIKAS UN MĀKSLAS FESTIVĀLS BILDES. Festivāls notiek jau 27.reizi, un astoņos koncertos Lielajā ģildē un Kongresu namā pulcēsies dažādi latviešu mūziķi. Festivālu atklās vērienīgs folkmūzikas koncerts, tam sekos jauno dziesminieku autorvakars, blūza vakars, koncerts bērniem un citi pasākumi. Šogad festivāla tēma ir Maskas, un Spice Home var aplūkot mūziķu un mākslinieku gatavotās maskas. Biļetes cena Ls 3-4. Bilesuparadize.lv, Bildes.lv

18.OKTOBRIS. BALETA IZRĀDE OTELLO NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Horeogrāfiskas ainas pēc Šekspīra «mīlestības un greizsirdības» traģēdijas motīviem ir viens no operas intriģējošākajiem jauniestudējumiem. To veidojusi pazīstamā Krievijas baletmeistare Alla Sigalova (viņas Dzeltenais tango pirms vairākiem gadiem bija LNO repertuārā), izrāde ir iestudēta pašlaik pasaulē modernā stilistikā, kur klasiskais balets saplūst ar laikmetīgo dejas teātri. Viens no titullomas izpildītājiem ir amerikāņu izcelsmes dejotājs un Grācas baleta solists Seržs Derošs. Ls 6-45. Bilesuparadize.lv, Opera.lv

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 10, 2012 by - Kino

 

oooo Romai – ar mīlestību / To Rome With Love. Lai cik frivola šķistu Vudija Alena ideja Eiropas leģendārajām lielpilsētām veltītajās lentēs apcerēt visus iespējamos kultūras stereotipus, jāatzīst, ka tajās valdošajā vieglumā tomēr ir savs šarms. Romai – ar mīlestību labdabīgā atmosfēra ir pat spējīga daļēji nomaskēt filmu veidojošo stāstiņu haotisko un nedaudz paviršo savirknējumu. Turklāt, kā jau Alena filmai pieklājas, arī šajā komēdijā dzirkstī spēcīgi dialogi un gaumīgi joki. Slavenībām pārbagātajā aktieru ansamblī meistarklasi rāda pats Alens, kurš pēc ilgākas pauzes no jauna ir redzams sev tik dabīgajā neirotiķa ampluā. Neatpaliek arī itāliski runājošā Penelope Krūza sulīgā pērkamās meitenes lomā. Gaumīgs feel-good kino virtuālām Romas brīvdienām. Kino no 12.oktobra.

ooo Mežoņi / Savages. Nu jau leģendārajam režisoram provokatoram Oliveram Stounam trilleru žanrā ir daudz ko piedāvāt. Mežoņi ir vizuāli intensīvs asiņainas vardarbības un izaicinošas seksualitātes caurstrāvots spriedzes gabals par Meksikas narkokarteļu invāziju Kalifornijā. Tveices un riska piesātinātajā narkobiznesa attiecību portretējumā viskolorītākie ir tieši antivaroņi – Selma Hajeka autoritāras mafijas Kleopatras lomā un Beniso del Toro no morāles principiem brīva mērgļa tēlā gluži vai «rauj jumtu». Tomēr, par spīti gūzmai cildinošo īpašību, šī gudrā bojevika potenciālu nedaudz samaitā fakts, ka lentes sižets tiek izklāstīts no visneinteresantākā un neizteiksmīgi izspēlētā personāža – intrigantes Bleikas Laivlijas perspektīvas. Kino no 12.oktobra.

oo Golfa straume zem ledus kalna. Smagnējā barokālā greznībā ievīstīts triju noveļu kopums par mītiskās femme fatale – Lilitas tēlu. Diemžēl vēstījums par Lilitas klātbūtni ir visai miglains un brīžam samudžināts, kas šo ilgi un sūri tapušo un Kristapa balvu saņēmušo režisora Jevgeņija Paškēviča lenti padara grūti skatāmu un līdz ar to maz baudāmu. Kinoteātrī Splendid Palace no 12.oktobra.

ooo Mošķis Parīzē / Un monstre à Paris. Labdabīgs animācijas pastāstiņš par ķīmiska negadījuma rezultātā palielinātu blusu ar izcilām vokālajām dotībām. Glīts 20.gadu Parīzes un belle époque ēras atainojums, taču bez oriģinālas sižeta līnijas. Kinoteātrī Splendid Palace no 12.oktobra.

oo Nolaupītā 2 / Taken 2. Eiropas trilleris, veidots pēc nodrillētākajām Holivudas spriedzes kino tradīcijām. Tāpat kā 2008.gadā uzņemtā priekštece ar teju identisku sižetu – izbijuša CIP aģenta nedienām ar turku nolaupītāju bandu -, arī šī lente ir skatāma tikai un vienīgi aktiera Laiema Nīsona snieguma dēļ. Kino no 12.oktobra.

Filmas vērtētas piecu punktu skalā. Plašākas recenzijas lasiet Ir.lv

Tī gryutī laiki

Posted on oktobris 10, 2012 by - Sleja

 

Redzieju pozitivūs emoceju šova Dzīdūšuos saimis pošys beigys. Kai jau īrosts, vysus šmuki sadzan iz skotuvis, i vadeituojs īsuoc runu, kas skaņ apmāram tai: «Maņ prīca, ka, par speiti tam, ka myusu tautai ir gryuti laiki, jius vystik esit ite i dzīdit.»

Vuordu salykums «tautai gryuti laiki» maņ līk dūmuot par okupaceju voi karu, tik na laiku, kurā niu dzeivojam. Itei fraze mani padareja sirdeigu. I, ka asu sirdeiga, mīrā nasalīku. Pījamūt, ka muns vīdūklis var byut subjektivs, a es moza i sprosta, sataiseju nalelu aptauju i aizdevu vīnu vīneigu vaicuojumu: «Voi tev ruodīs, ka myusu tautai niu ir gryuti laiki?»

Juosoka, eisti reprezentativa itei aptauja nabeja. Apvaicuot daudzi cylvāku maņ nabeja ni laika, ni īspieju. Nu tys mozumeņš, kurim papraseju, beja obeju dzymumu cylvāki vysaiduos vacuma grupuos, ar kurim tamā dīnā saguoja pasarunuot.

Rezultats eistineibā mani puorsteidze. Nivīns nasaceja, ka itūs laikus varātu saukt par gryutim. Koč i beja cylvāki, nu kuo gaideju, ka saceis – vyss švaki. Tok i jī atzyna, ka laikim nav ni vainis. Nav vyss kai puorsokā, i nu dabasu nakreit kompetu leits, tok nav Latveja tei švakuokuo vīta iz pasauļa.

Mes asam tī, par kū sevi skaitom. Ka mes čeikstim, ka vyss švaki, tod tai vyss i pasaruoda. Īt pruotā Apollo radzātuo karteņa pi roksta par Latgolu – pierts, kas jau taisuos iz sabrukšonu. Laikam jau kaidam ruodīs, ka nikuo cyta pi myusu nav. Voi ari ka mes ite taisomēs iz brukšonu.

Bīži var skaiteit komentarus: «Es tai prīcojūs, ka vaira nadzeivoju Latvejā», «Ceru, ka maņ itamā vaļstī nadaīs atsagrīzt». Kam tys ir juoroksta? Parkū? Reizem maņ juovolda sovi piersti, kas gryb pīraksteit kuo… ļauna. A tod saprūtu, ka eistineibā žāļ tūs cylvāku. Žāļ, ka jim juodzeivoj taidā naidā pret dzymtū zemi.

Maņ suop itys. Suop, ka namuokam saceit lobu par sevi i sovu tautu. Suop, ka gaidom nazkaidu lelūs pasauļa gluobieju, kas vysu padareis myusu vītā, tiks golā ar myusu problemom. Nu, nabyus tai, nabyus… Juodora pošim.

A varbyut es i asu moza i sprosta!?

Nākotnes improvizācijas

Posted on oktobris 10, 2012 by - Albums

Flying Lotus – Until the Quiet Comes

Apzīmējumu «nākotnes mūzika» var pielikt katram inovatīvā zīmola Warp izdotajam skaņu ierakstam. Tomēr reti kurš no tiem tik tiešām kļūst par priekšvēstnesi nozīmīgām pārmaiņām. Flying Lotus vienīgais dalībnieks Stīvens Elisons ir attāls izcilā džeza saksofonista Džona Koltreina radinieks, kura eksperimentus kritiķi slavē jau kopš viņa debijas 2007.gadā. Elektroniskās mūzikas laukā viņš nebaidās lauzt ierastos ritmu spēles noteikumus un pārkāpj pāri žanru robežām. Rezultāts ir noskaņām bagātas un dziļas elektroniskā džeza improvizācijas.

Zirga Dominika mīlestība. Ābolu pasakas

Posted on oktobris 10, 2012 by - Grāmata

Vītauts V.Landsberģis

Bērnu grāmatu izdevniecība Liels un mazs Jāņa Elsberga tulkojumā no lietuviešu valodas laidusi klajā divus Vītauta V.Landsberģa (nejaukt ar pirmo Lietuvas prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas) darbus, kas latviski iznāk vienā grāmatā Zirga Dominika mīlestība. Ābolu pasakas. Rakstnieks, dramaturgs, kinorežisors un folkloras kustības dalībnieks Vītauts V.Landsberģis (1962) ir vairāk nekā 15 bērnu grāmatu autors, viens no iezīmīgākajiem lietuviešu mūsdienu bērnu literatūras autoriem.

Vēsture kā ceļojošais cirks

Posted on oktobris 10, 2012 by - Recenzija

Aivara Kļavja romānā Latvijas vēsture ir izrāde, kurā piedalās katrs un visu iesaistīto lomas ir cieši saistītas

Rakstnieka Aivara Kļavja romānu cikla Viņpus vārtiem noslēdzošais darbs Ceļojošā cirka gūstekņi patīkami pārsteidza gan ar autora pietāti pret vēsturi, gan ar savdabīgo, bet tajā pašā laikā ļoti interesanto un saistošo stāstu par pagātni. Akceptējot lūgumu par romānu izteikties «kā vēsturniekam», protams, varētu sākt diskusijas par to, vai darbā ir korekti izmantoti vēstures fakti, vai nav anahronismu, kā autors ir izpratis to laiku, kurš mums atklājas, atverot grāmatu. Tomēr tā būtu matu skaldīšana, jo, kā pats autors atzīmē, nevajag aizmirst, ka tas ir romāns, kurā «līdztekus faktiem ir jārēķinās ar autora fantāziju, pieņēmumiem un versijām».

Vācu vēsturnieks Reinharts Kozeleks savulaik atzīmēja, ka vēsturiskums sabiedrībai kalpo gan kā uzkrātās vēstures «pieredzes telpa», gan kā «ilgu horizonts», kurā tā projicē savas nākotnes cerības. Tādēļ katrā laikmetā dominē savs skatījums uz vēsturi, tās uzdevumiem un virzību, jo vēsturiskais laiks veidojas spriedzes rezultātā starp pieredzi un ilgām. Šī koncepcija ļāva franču vēsturniekam Fransuā Artogam izvirzīt hipotēzi par t.s. vēsturiskuma režīmiem. Līdz 18.gadsimtam sabiedrība vadījusies pēc Hērodota slavenā izteiciena «vēsture ir dzīves skolotāja», proti, ļaudis centās atdarināt, lielākoties neveik-smīgi, pagātnes varoņus un procesus. Apgaismība un Franču revolūcija radīja pamatus futūristiskajai, progresīvajai izpratnei, kur vēsture tika skatīta no iedomātās, «gaišās» nākotnes perspektīvas. 

Savukārt šodien saskaņā ar Artoga teoriju mēs dzīvojam t.s. prezentisma laikmetā, kura raksturīgākā iezīme ir hronoloģiskā dezorientācija, kad tagadne spēj radīt tādu pagātnes pieredzes telpu un ilgu horizontus, kāda tai ir vajadzīga. Hronoloģiski sakārtotās vēstures vietā nāk laikā izkaisītas vēsturiskās atmiņu vietas un personas, savukārt šķiru, politisko elišu vietā vēstures uzmanības centrā nonāk šo notikumu liecinieki.

Aivara Kļavja romāns, domāju, ir labs mūsdienu vēsturiskā prezentisma laikmeta paraugs. Romānā saplūst virkne vēsturisko laikmetu un personību: līvu kristīšana, Latvijas okupācija, Latviešu leģiona cīņas, Gulaga nometnes, padomju laiks, pagājušā gadsimta 90.gadu sākums. Līdztekus bīskapiem Meinhardam, Albertam, Turaidas Kaupo romānā darbojas arī Kārlis Ulmanis, Ojārs Vācietis, kā arī viens no 1944.gada 20.jūlija atentāta pret Ādolfu Hitleru organizētājiem baltvācietis Veselis Freitāgs fon Loringhofens. Tomēr caur šo savdabīgo vēstures kokteili autoram ir izdevies pārdzīvot daļu no pretrunīgās Latvijas vēstures, izcelt, viņaprāt, nozīmīgākās vēstures vietas.

Ne pēdējo lomu starp vēsturiskajiem personāžiem spēlē kāds Jānis Briedis, caur kura «mazā cilvēka» prizmu tiek reprezentēta Latvijas pēdējo 80 gadu vēsture. Tieši caur šo tēlu «lielā vēsture» tiek padarīta saprotamāka, cilvēciskāka. Tālejošo Jāņa un viņa ģimenes plānu sabrukums padomju okupācijas un kara rezultātā, dienests leģionā, apcietinājums, lēģeri, dzīve Latvijā pēc atgriešanās no Sibīrijas – tas viss veido personisku, izjustu stāstījumu par notikušo. Caur Briežu Jāņa personu arī izprotama pārējo vēstures tēlu vieta romānā, caur viņa tēlu darbā ienāk arī pats autors.

Vēsture gan citu, gan pašu vainas dēļ tapusi par savdabīgu ceļojošā cirka izrādi, kurā piedalās katrs un visu izrādē iesaistīto lomas ir cieši saistītas. Izrauties no šā cirka nav iespējams, jo visi tajā ir gūstekņi. Lai cirks pazustu, par to ir pēc iespējas godīgāk jāuzraksta. Šādās metaforās ir ietverta dziļa jēga par attieksmi pret pagātni – ja vēlamies pārvarēt vēstures traumas, par tām ir atklāti jārunā, lai tās kā romāna rēgi mūs nevajātu. Vecajai baronesei Freitāgai fon Loringhofenai autors piedēvē vārdus, ka «latvieši par visu visvairāk baidoties atzīt savas kļūdas un šajā ziņā līdzinoties bērniem, jo, tāpat kā bērni, vecos laikos par to tikuši pērti». «Un bailes no pēriena viņos iesēdušās tik dziļi, ka tie labāk melos sev un citiem, nekā atzīs, ka rīkojušies nepareizi.» Aivara Kļavja romāns šajā ziņā ir apsveicams mēģinājums paskatīties uz vēsturi, neidealizējot, nenosodot, bet mēģinot saprast.

Lauku publiskā romantika

Posted on oktobris 10, 2012 by - Recenzija

Dusmas, ka man piektdienas vakarā jāskatās šāds glancētu un neizsakāmi garlaicīgu kadru virknējums

Tas, ka šovus Latvijā skatītāji patērē tāpat kā sviestu uz maizes, ir skaidrs. Ideāls šovs būtu tad, ja tas apvienotu visu, kas tuvs latvieša sirdij – dziedāšanu, ēšanu un mīlas peripetijas svešās guļamistabās. Līdz šim cilvēkus vairāk interesēja, kura slavenība ar ko kopā apmeklējusi kādu zīmīgu pasākumu (žurnāli Privātā Dzīve un Kas Jauns 2011.gadā bija visvairak lasīto žurnālu piecniekā). Izrādās, tikpat interesanti caur zilo ekrānu ir lūkoties arī uz «parasto mirstīgo» cilvēku dzīvēm. Un, lai tas neizklausītos tik snobiski, varu teikt – lai jau. Par to nevienam satraukumā uzacis nav jārauc. 

Tas, par ko būtu jāuztraucas, ir televīzijas rokās esošās varas izmantošana jeb, pareizāk sakot, izniekošana. Man ir skaidra šova Saimnieks meklē sievu mērķauditorija, par to nav vērts mēli kulstīt, tur viss ir kārtībā. Bet kāds ir raidījuma mērķis? Pielikt palīdzīgu roku Latvijas lauku augšāmcelšanai un reanimēt pilsētnieku mīlestību pret tiem? Līdz šim Latvijas lauku dzīves parādīšana, varbūt pat popularizēšana, televīzijā ir šova lielākais un patiesībā teju vienīgais pluss. Egils, Almants, Kaspars un abi Sandi – viņi visi ir lieliski piemēri, ka Latvijas laukos ir ko darīt, ka Latvijas laukos ir nākotne. Brīnišķīgas, sakoptas ainavas, saimniecību dažādība un cilvēku izdarība. Ja kāds vēl nezināja, ka tas viss mums ir, tad neiedomājieties, ka tā dēļ ir vērts skatīties šovu. Ja ir iespēja, labāk apceļot Latviju un to visu redzēt paša acīm vai pameklēt kādu citu raidījumu.

Otra versija – raidījuma veidotāji arī cītīgi atbalsta demogrāfisko kampaņu un tādēļ cēlsirdīgi palīdz cilvēkiem publiski nokārtot viņu privāto dzīvi. To, ar kādu domu šovā piedalās saimnieki, es vēl varu saprast. Iespējams, kungi tiešām cer atrast mīlestību un draudzību. Varbūt tā ir lieliska iespēja nodrošināt atpazīstamību viņu saimniecībai un tajā ražotajiem labumiem. Tādējādi šovs lieti noder kā laba bezmaksas reklāma. Tomēr grūtāk izprast potenciālo dzīvesbiedreņu motivāciju. 

Sievietes raksta vēstules noskatītajam saimniekam (dažas pat vairākiem uzreiz), vīrieši atlasa un izvēlas – «dod iespēju». No sākuma «glītās», tad «interesantās». Iespējams, kāda šovu uztver kā savdabīgu izraušanos no ikdienas vai piedalās tāpat vien – joka pēc. Bet es negribētu pat joka pēc publiski kādam piedāvāties par sievu. Un tas vairāk ir akmens nevis dalībnieču, bet gan šova veidotāju dārziņā. Interesanta un gaumīga raidījuma vietā ir izveidots balagāns ar samākslotiem randiņiem, uzspēlētām attiecībām un neveikliem momentiem. Tā, ik pa pāris minūtēm skanot jau apnikušajam džinglam, manī arvien sāk pieaugt ne tikai garlaikošanās, bet arī neapmierinātība. 

Baiba Sipeniece-Gavare, kā vienmēr, burtiski spridzina savā ierastajā atvērtībā, sirsnībā un humorā, bet brīžiem – ak, vai – ir par daudz! Un kas par daudz, tas par skādi. Lāgiem grūti saprast, vai vairāk traucē raidījuma vadītājas aizkadra tekstu samākslotība, vai no galvas zināmais un jau rīklē sprūstošais ilggadējais šovu formāts, kurā nemainīgi jēli un primitīvi tiek kombinētas simpātijas, intrigas, kārdinājumi un pārbaudījumi. Īsts varoņu ceļojums!

Pieķeru sevi, ka pēc raidījuma noskatīšanās jūtos nevis atslābinājusies, bet gan notrulinājusies un arī saērcināta. Kāpēc šajā raidlaikā skatītājiem tiek piedāvāts nevis kaut kas piektdienas vakaram atbilstoši viegls un reizē arī gudrs un gaumīgi asprātīgs, bet gan šis raidījums? Nav šaubu, ka tā ir lieliska peļņa. Saka – ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma. Tomēr nav jau gluži tā, ka skatītāji pulcējas pie televīzijas torņa un ar dziesmotu manifestāciju pieprasa Lauku sētu, Ideālo randiņu un Saimnieka šovus. Jā, cilvēki skatās, jo, pirmkārt, savā ziņā pie tā ir pieradināti un, otrkārt, netiek piedāvātas pietiekami kvalitatīvas alternatīvas. Un ir dusmas, ka man piedāvā skatīties šādu skaistu, glancētu un neizsakāmi garlaicīgu kadru virknējumu, nevis, piemēram, kādu labu seriālu vai raidījumu, kuram būtu pievienotā vērtība pelēko šūniņu krokošanai vai atstāta vieta līdzpārdzīvojumam un manai sajūtu pasaulei. 

Trešā raidījuma vidū es ieslēdzu mūziku un paņēmu grāmatu.