Kinorežisore Laila Pakalniņa pabeigusi jaunu spēlfilmu Picas un valsts svētku priekšvakarā stāsta, kāpēc uz dzīvi veselīgi paskatīties citādi
Valsts svētku nedēļā Lailas jaunā spēlfilma Picas piedzīvo pirmizrādi kinofestivālā Romā, bet neilgi pirms Ziemassvētkiem to sāks rādīt kinoteātros Latvijā. Jaunās filmas ideju režisore smēlās vēl tais laikos, kad strādāja laikrakstā Diena par komentētāju. Kādu dienu kolēģis viņai pārsūtīja komisku stāstiņu no ziņām par to, kā divi jauni picu cepēji nolemj aizņemties picērijā iekasēto naudu, taču tiek pieķerti, un sākas nebeidzama notikumu virkne ar bēgšanu, slēpšanos un pakaļdzīšanos.
Lai arī šogad 18.novembrī ar filmēšanu saistīti darbi režisorei liek būt Igaunijā, intervijā viņa dalījās domās par to, kāpēc Latvijā dzīvot un strādāt ir patīkami un vai kādreiz viņa varētu ķerties pie filmas par Latvijas politiku.
Ņemot vērā, ka tavā filmās ir daudz groteskas elementu, interesanti, vai kāds no pēdējā laika notikumiem Latvijā ir tik grotesks, ka tu par to labprāt taisītu filmu?
Nezinu, vai teiktu – groteska. Rakstot par manām filmām, parasti min ironiju. Ironijā, man liekas, mēs visi Latvijā peldam. Nepārtraukti. Paskaties apkārt! Mēs no savas komēdijas nevaram iziet, vienkārši izsmējušies. Vienu brīdi smejamies, otrā jau stipri jāraud. Staigājam kā pa laipu – vienā pusē smiekli, otrā asaras. Paņem jebkuru tēmu, piemēram, fotoradarus. Vai Vanšu tiltā kāpējus. Par eklēriem un tilta sargāšanu mēs smejamies. Līdz tas beidzas ar nāvi. Filmu par to es negribētu taisīt.
Par laipu ieminējies – nemaz nav viegli visu laiku balansēt.
Ja ej pa laipu un to apzinies, tad viss ir kārtībā. Ja ej un aizmirsti domāt, kur atrodies, tad… Runājot par valsti, visu laiku ir jāapzinās, ka autopilots nav iespējams. Mums ir pārāk maza valsts, un vajag paskatīties kartē, kur tā atrodas – politiskās, ģeogrāfiskās intereses. Mēs visu laiku par neatkarību runājam, ka esam to ieguvuši. Bet jāatceras: to, kas iegūts, ir iespējams zaudēt. Un runa jau nav par to, ka Latvijā varētu iebraukt tanki. Neatkarību zaudēt var daudz smalkākos veidos.
Vai esi lasījusi Re:Baltica pētījumu par nabadzību Latvijā un nodokļu politiku, kas nav labvēlīga ģimenēm ar pieticīgiem ienākumiem?
Jā.
Kad rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam, kurš kara laikā emigrēja no Latvijas un nokļuva Vācijā, 50.gados vaicāja, kāpēc viņš neatgriežas Latvijā, rakstnieks atbildēja, ka ir labi tur, kur viņš ir – jauki cilvēki, skaista daba un ka vairāk kā rosību viņš grib mieru. Līdzīgi saka arī šodienas aizceļotāji no Latvijas, lai gan mūsdienās atgriezties mājās neliedz biedējošs okupācijas režīms. Tu saproti cilvēkus, kas aizbrauc un nevēlas atgriezties?
Es to saprotu tikai tā, ka Jaunsudrabiņš tajā laikā bija vecs. Ja iespēja braukt atpakaļ uz Latviju viņam būtu bijusi jaunākos gados, es domāju, viņš atgrieztos.
Man liekas izšķiroši, vai cilvēkam nav vienalga, kas Latvijā notiek. Miers jau mazliet rodas arī no tā, ka ir vienalga, vai ne? Es arī gribētu teikt, ka gados vecākiem ļaudīm ilgas pēc miera ir piedodamas, un Jaunsudrabiņu es saprotu, bet principā tam, ka cilvēkam nav vienalga, nav vecuma cenza. Piemēram, manai vīramātei ir 87 gadi, un viņai nav vienalga. Parasti, kad vēlēšanu vai referenduma dienā viņai zvanām, ka mēs tagad iesim un vai viņa nāks kopā ar mums, viņa, izrādās, jau sen ir aizgājusi uz iecirkni, nobalsojusi. Parakstījusies. Viņa, kura principā nelieto alkoholu, reiz pēc Dombura raidījuma iedzēra mazliet vīna – tik ļoti viņu bija nokaitinājis kāds politiķis. Viņa aktīvi seko līdzi visam Latvijā notiekošajam.
Kas tev pašai saistās ar ļoti svarīgiem notikumiem valstī?
2007.gadā pirms referenduma par drošības likumu grozījumiem atrados Karlovi Vari filmu festivālā Čehijā. Bijām sarunājuši ar vīru [kinorežisoru Juri Pakalniņu], ka, atgriežoties Latvijā, brauksim balsot uz Latgales pusi, kur sen nebijām bijuši – lai vairotu tur nobalsojušo skaitu. Taču pēkšņi festivāla rīkotāji lūdza, lai palieku uz noslēguma ceremoniju, jo pasniegšot balvu. Sapratu – vai nu referendums, vai balva. Nevarēju pateikt, kāpēc man jābrauc uz mājām – tas laikam izklausītos ārprātīgi, ka jābrauc, lai nobalsotu referendumā. Bet zināju skaidri, ka braukšu.
Vai tiešām esmu traka? – pati sevi prasīju. Izskaidroju sev tā: ne jau tieši mana balss ir nepieciešama starp daudziem tūkstošiem (lai gan arī reizēm rezultātu izšķir tikai dažas balsis). Ne jau es esmu vajadzīga referendumam, Latvijai, bet otrādi – man tā vajadzīga. Man ir vajadzīga Latvija. Nevis otrādi.
Savos bērnos redzi jauno paaudzi, divdesmitgadniekus. Kāda ir viņu Latvijas sajūta?
Viņi ir dzimuši un uzauguši bez robežām. Kad manam dēlam bija 13 gadu, viņš trenējās hokejā, daudz braukāja apkārt. Kādu vakaru viņš teica: «Mamm, man ir sajūta, ka visa pasaule ir viena valsts!» Tajā pašā laikā patriotisms viņā ir, lai gan nekad neesam to bērniem ar pirkstu acī bakstījuši. Piemēram, Anna, mana meita, studē maģistrantūrā Amsterdamas Universitātē. Es redzu, ka patriotisms viņā ir gan no ģimenes un draugiem Latvijā, gan cilvēkiem, kurus viņa satiek tur. Uz kopmītņu istabiņas durvīm Annai ir uzraksts «I Love LV», pie gultas piekārts Latvijas karogs. Arī studentiem no citām valstīm ir karogs. Tu neesi no valstiņas bezvārdītes. Čehs lepojas, ka ir no Čehijas. Spānis – ka no Spānijas. Un Anna lepojas, ka ir no Latvijas. Kad Amsterdamā abas skrējām maratonu, viņas kopmītņu biedri bija sazīmējuši plakātus, pie istabas durvīm piesprauduši zīmīti: Anna, parādi Amsterdamai, kas ir latvieši!
Cilvēki citus cilvēkus neuztver kā kaut kādus kosmopolītiskus veidojumus. Katrs cilvēks nāk no kaut kurienes. Varbūt starp vergiem tas nav svarīgi, bet brīviem cilvēkiem ir svarīgi, kas esi, kur ir tavas saknes.
Kad Jaunsudrabiņam aizceļojot prasīts, kā viņam visvairāk žēl, viņš teicis, ka meža un vakara mākoņu debesīs virs tā. Kas tev rada sajūtu par Latviju? Varētu taču domāt, ka mākoņi visur vienādi…
Nē, mākoņi nav visur vienādi! Debesis nav vienādas. Es to labi izjutu, kad 80.gados studēju Maskavā. Braucot vilcienā no Maskavas uz Rīgu, pēc debesīm varēja pateikt, ka esmu Latvijā. Tam nebija sakara ar mākoņu formu vai nokrāsu. Vienkārši… debesu augstums attiecībā pret zemi mājās ir citāds.
Kas tev visvairāk garšo no latviskās virtuves – pēc kā tu naktī lavītos uz pieliekamo kambari kā Jānis no Blaumaņa stāsta Brīnumzālīte?
Es varu atbildēt, ko visvairāk esmu vedusi latviešiem, kas mīt ārpus Latvijas. Šokolādes sieriņus. Aizbraucot savajagas pat tiem, kuri, šeit dzīvojot, tos neēda regulāri. Un biezpienu – to vedu Annai uz Amsterdamu. Griķus. Tos Eiropā varbūt var nopirkt bioloģiskās pārtikas veikalos, bet arī ne visur. Naktī es nelīstu ēst biezpienu. (Smejas.) Bet, ja esmu ilgāku laiku prom no mājām, tad, jā, ļoti gribas biezpienu.
Pauls Bankovskis, kuram tūdaļ iznāk monogrāfija par Imanuela Kanta tulkotāja Otto Rolava dzīvi, intervijā portālam Satori nesen teica – apbrīnojami, ka visu mūžu Rolavs spēja saglabāt interesi par kaut ko vienu, kas viņam šķita būtisks. Tu arī visu mūžu taisi filmas, bet mūsdienās nav nemaz tik bieži, ka cilvēki gadu desmitiem dara kādu vienu svarīgu lietu.
Varbūt tas saistīts ar to, kā veicas atrast to, ko dzīvē gribi? Man ļoti palaimējās, ka es jau 20 gadu vecumā sapratu, ka gribu taisīt kino. Vienā brīdī likās, ka varbūt jānovelk līnija. Jāpieliek punkts. Varbūt es, piemēram, varētu rakstīt. Bet tas nevilkās ilgi. (Smejas.) Apsēdos pie datora, sāku rakstīt, un pēc pāris dienām sapratu, ka tas, ko rakstu, nav ne stāsts, ne romāns. Tas ir kinoscenārijs. Un kļuva ļoti viegli, kad vienā mirklī sev atzinos: tas, ko man patīk darīt, ir taisīt kino un skatīties kino. Ir ārkārtīgi labi, ja dari to, kas tev patīk. It kā jau varētu teikt, ka būt par kinorežisoru Latvijā ir neloģiski, jo situācija ir tāda, kāda ir. Bet tad var arī pateikt, ka dzīvot ir neloģiski, jo beigās tāpat jānomirst.
Kā nākas, ka neesi apvainojusies uz valsti?
Uz valsti es nevaru apvainoties, jo tā ir mana valsts. Un vispār apvainoties, kaut ko gaidīt no kāda ir ļoti, ļoti muļķīgi. Atceros senu interviju ar filozofu Merabu Mamardašvili žurnālā Kentaurs – viņš padomju laikos nevarēja izbraukt no PSRS -, un viņam vaicāja, vai nav aizvainojuma par to. Viņš atbildēja – neviens man neko nav parādā. Šī atbilde man ļoti patika.
Valsts pienākums nav man dot. Varbūt ciniski skan, bet tas attiecas uz visu dzīvi. Mums tiešām neviens neko nav parādā. Turklāt mani individuālie un profesionālie mīnusi, iespējams, ir daudz lielāki nekā mīnusi mūsu valsts sistēmā. Arī par to der padomāt – vai es kā cilvēks esmu tuvāk ideālam nekā valsts kopumā?
Kāpēc tu netaisi filmas par neseno Latvijas vēsturi – personībām un notikumiem? Piemēram, Tautas frontes laiku vai pirmo atjaunotās Latvijas premjeru Ivaru Godmani. Tev taču interesē valstī notiekošais, ir emocionāla attieksme pret to.
Tu man prasīji, kāpēc netaisu «filmas par». Bet es jau vispār netaisu «filmas par». Man ir būtiski – kā. Kad man rodas ideja, kad redzu un jūtu filmu, tā nekad nav «par». Pēc tam varu noformulēt, par ko tā ir, bet rašanās brīdī – ne. Es gribētu kino pielīdzināt mūzikai, dzejai. Tā nekad nav «par». Kaut gan saka jau, ka labs režisors arī no telefonu grāmatas uztaisīs filmu, izrādi. Es, iespējams, varētu. Bet pati izvēlētos lappusi. Galvenais, ko es negribētu – lai manu darbu izmanto kā ieroci kādās spēlēs, piemēram, politikā.
Tavas filmas mēdz rasties no ziņām. Kā tu tās izvēlies?
Citreiz tas ir tikai kāds ziņas fragments. Piemēram, kad taisīju filmu Pitons, tās pamatā bija divas ziņas, abas bija saistītas ar skolu. Viena ziņa bija par fotogrāfu ar mērkaķīti un pitonu, kuram fotografēšanas laikā pazuda pitons, un tādēļ evakuēja skolu, izsauca ugunsdzēsējus (viņi, starp citu, to pitonu neatrada). Un otra ziņa bija par to, ka skolā regulāri tika piekakāts pagrabs. Skolas direktore vairs nekādi netika ar to galā un piespieda visus bērnus nodot analīžu kastītes, ieslēdza skolā. Man liekas, tas beidzās ar bērnu tiesību aizsardzības inspektoru iejaukšanos. Izlasīju šīs divas ziņas, un man radās ideja par filmu. Ar jaunāko filmu Picas bija līdzīgi – tā tapa no smieklīgas ziņas, kuru man pārsūtīja Pauls Raudseps. Dienā politikas komentētāju nodaļā mums bija tā pierasts – sūtījām cits citam interesantas vai smieklīgas ziņas.
Kuras no latviešu jaunajām filmām tev patīk?
Kolka Cool. Un Dokumentālists ar vienu mazu iebildi par filmas reklamēšanas veidu. Pastāstīšu, ar ko saskāros. Filmas nosaukums jau norāda virzību – tā ir filma nevis par sievieti, bet par cilvēku, kas taisa filmu par viņu.
Facebook filmu reklamēja ar videocitātu. Latvijas laukos, kur tobrīd filmēju, autobusu pieturā mazai meitenītei divpadsmitgadīgs puika telefonā atskaņoja filmas reklāmas rullīša tekstu. Tie bija ļoti stipri, nolādoši vārdi – kamēr skan kinozālē, viss ir kārtībā, ja vēl ir skatīšanās vecuma cenzs. Viss kārtībā, kamēr to skatās gudri pieauguši cilvēki. Tiklīdz to ierauga bērni, viņi uztver pilnīgi citādi. Par to man bija jādomā. Taču filma ļoti patika.
Esi redzējusi jauno Džeimsa Bonda filmu?
Nē. Kad būs laiks, noskatīšos. Mani mulsina tās lielās reklāmas kampaņas. Pēdējā spriedzes filma, ko redzēju, bija Laika cilpa, un tā man patika.
Ko jūs ar ģimeni darāt 18.novembrī – ir kāda tradīcija?
90.gadu sākumā bija sajūta, ka šie svētki man ir atņemti. Es atkāpšos mazliet vēsturē. 80.gados braucu uz Maskavu studēt kino, jo gribēju taisīt dokumentālo kino ar atmosfēru. Kā [Andrejam] Tarkovskim, [Frederiko] Fellīni. Tad sākās Atmodas notikumi, un es nevarēju filmēt vairs neko citu. Manā pirmajā filmā Un ir 1987. un 1988.gada notikumi, un Anatolijs Gorbunovs [toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs un pēc neatkarības atjaunošanas pirmais Latvijas Republikas parlamenta vadītājs] filmā saka: pret tiem, kas 18.novembrī ies godināt buržuāziju pie Brīvības pieminekļa, mēs vērsīsimies ar visu likuma bardzību. Kad sāku taisīt filmu, tādi cilvēki kā Gorbunovs bija pret. Tad pēkšņi viss mainījās. Viņi gāja pie Brīvības pieminekļa, no kompartijas vadītāju krēsliem pārsēdās atjaunotās valsts vadītāju krēslos. Un man kādu laiku 90.gados bija sajūta, ka svētki ir atņemti, ka iekšēji tiem jāpaliek vēl klusākiem, kā padomju laikos. Man pat bija tāda protesta forma: 18.novembrī mēs vedām bērnus uz cirku. Nav jāskatās uz greizībām, nepareizībām – ne jau tādēļ mums ir sava valsts, karogs. Tomēr ir jāapzinās, kā neatkarību ieguvām un kas ar mums noticis no 1991.gada līdz šodienai.
Ja 18.novembrī ar ģimeni esam Latvijā, aizejam uz mums tuvākajiem – Pleskodāles kapiem. Tur ejam arī 11.novembrī. Ja gribam kaut kur svētkos braukt, tad – uz Ložmetējkalnu. Smieklīgi sanāk, bet šogad – kur gan latvietis var braukt 18.novembrī? – uz Igauniju! (Smejas.)
5 mīļākās vietas Latvijā
Mājas. Tāpēc, ka tur dzīvo vissvarīgākie cilvēki.
Jūra. Tāpēc, ka to nevar izskaidrot.
Mežs ar kadiķiem. Tāpēc, ka tas liekas kaut kas mistisks. Nevis biedējošs, bet saistīts ar dzīvām cilvēku dvēselēm. Tur nav bail.
Liepāja ap Bernātu ielu. Tāpēc, ka tur ir bruģis, kam var pieskarties, un tas palīdz.
Kuldīga. Tāpēc, ka es tur iemācījos lasīt.
CV
Dzimusi 1962.gadā Liepājā
1986.gadā pabeigusi Maskavas Valsts universitātes TV žurnālistikas fakultāti
1991.gadā Maskavā beigusi Vissavienības valsts kino institūta dokumentālistu režijas nodaļu
1995.gadā filma Prāmis ieguva Manoela de Oliveiras balvu par labāko dokumentālo filmu Starptautiskajā īsfilmu festivālā Vila do Conde Portugālē
1996.gadā dokumentālās filmas Prāmis un Pasts tika iekļautas Kannu kinofestivāla skatē Une Certain Regard un saņēma FIPRESCI balvu
1998.gadā pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Kurpe ieguva Lielā Kristapa balvu par labāko režiju, kā arī FIPRESCI balvu Starptautiskajā kinoforumā Arsenāls
2003.gadā Starptautiskajā Venēcijas filmu festivālā pirmo reizi tika iekļauta Latvijas filma – Lailas Pakalniņas Pitons tika demonstrēts programmā Upstream
2004.gadā Eiropas Kinoakadēmija nominēja dokumentālo filmu Leiputrija kategorijā Eiropas labākā dokumentālā filma
2006.gadā īsfilma Ūdens iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā
Rakstījusi komentārus laikrakstā Diena
