Baptistu bīskaps Pēteris Sproģis stāsta, kā pēc Zolitūdes traģēdijas kāpt piramīdā, nevis palikt tās pakājē
Pēc Zolitūdes traģēdijas Pēteris Sproģis bija viens no tiem, kas uzrunāja sabiedrību. Svētdien pēc traģēdijas ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā viņš teica sprediķi. «Ir jāsaprot, kāpēc šāda traģēdija notika, lai nepieļautu kaut kā tāda atkārtošanos vēlreiz,» bīskaps sacīja. Pirms 15 mēnešiem viņš pats ir zaudējis savu četrgadīgo meitiņu, tāpēc pēc traģēdijas sērojošajiem veltīja šādus vārdus: «Mēs varam divējādi veidot savu dzīvi iepretim ciešanām. Mēs varam censties baudīt šo dzīvi, cenšoties sevi pasargāt no ciešanām un uztvert katras ciešanas kā traucēkli savai labajai dzīvei. Un ir otra iespēja: mēs varam kopā ar Dievu apskaut ciešanas. Nevis tās meklēt vai izraisīt, bet, kad ciešanas nāk, apskaut cilvēkus, kuriem sāp, pieņemt ciešanas un sajust, ka ir cerība.» Intervijā bīskaps dalās pārdomās, kā sabiedrībai dzīvot tālāk pēc Zolitūdes traģēdijas.
Jānis Šipkēvics, grupas Instrumenti mūziķis, pēc Zolitūdes traģēdijas teica: «Pēc 21.novembra ir iestājies klusums, ko būs ļoti grūti pārtraukt jebkādām skaņām. Šis klusums mums kaut ko grib pateikt.» Kā jums liekas, ko klusums parasti cilvēkiem grib pateikt, un vai tas ir spēcīgāks par skaņām?
Klusums mums liek klausīties, koncentrēties. Mēs esam spiesti atmest klišejas, pievilties savos izdomātajos risinājumos. Arī vienkāršotā, sev piemērotā pasaules sadalīšanā, kas mums parasti dod ilūziju, ka visu kontrolējam un visu saprotam. Klusums liek apjukt. Iedzen diskomfortā un izmisumā. Būtībā aicinājumi uz klusumu cilvēkam ir ikdienas dzīvē, taču mēs vai nu esam pret tiem notrulinājušies, vai nu intuitīvi jūtam, ka mums nepatiks tas, ko dzirdēsim šajā klusumā. Un mēs atrodam veidus, kā no klusuma aizbēgt. Taču tad, ja no klusuma neaizbēgam, mums ir iespēja sadzirdēt kaut ko ļoti svarīgu.
Tagad, pēc Zolitūdes, ir liels klusums, bet arī liels troksnis. Vērtēšana, atbildības prasīšana, nosodījums, dažādas spēcīgas emocijas – cik daudz šis «troksnis» var sabiedrībai palīdzēt šādā situācijā?
Ko mēs saprotam ar klusumu un ko – ar troksni? Tas, ka mums vajadzīgs klusums, nenozīmē, ka policijai nav jādara savs darbs, žurnālistiem savs, politiķiem savs. Mēs nevaram teikt, tagad ieiesim klusumā un neliksimies ne zinis par notiekošo! Ir jādara tas, kas jādara. Taču svarīgi, pirms mēs sākam ar saviem darbiem taisīt troksni, palikt uz brīdi klusumā. Ja es pirms runāšanas paklusēšu, teiktais būs vērtīgāks. Reizēm varbūt mazāk traucējošs. Reizēm arī tas ir daudz, ka mēs ar savu troksni mazāk traucējam. Bībelē ir kāds notikums, kad pravietis cenšas saklausīt Dievu. Aprakstīts, ka notiek zemestrīce, liels vējš, uguns – liekas, Dievs būs runājis. Bet svētie raksti saka: Dieva balss nebija tur. Tā nebija troksnī, zemes trīcēšanā un ugunī, bet tad nāca lēna balss, un tajā runāja Dievs.
Protams, tiks konstruēta jaunā valdība, izteikti vērtējumi, komentāri. Tam ir sava vieta. Man liekas, svarīgākais ir jautājums, no kādām pozīcijām, ar kādu sirds stāvokli mēs to visu darām.
Ir vajadzīga izmeklēšana, skaidras atbildes, lai mēs nekad vairs tādā situācijā nenonāktu. Taču Maxima boikotēšana, demisiju apspriešana – vai mēs to visu nedarām, bēgot no klusuma sevī? No sevis izvērtēšanas?
Mums ir sajūta, ka aktīvi jādarbojas, bet ar kādu sirds stāvokli mēs – politiķi, amatpersonas, viedokļu līderi, mediji, izmeklētāji – to darām? Varbūt troksnis ir jānoliek uz pauzes, un jāsāk no klusuma. Lai nav tā, ka visu laiku lietojam nepareizās skrūves, par kurām tagad tik daudz saistībā ar Maximu runājam. Vai mēs paši atrodam, kur lietojam savas «nepareizās skrūves»? Man žēl tā konstruktora, kurš nepareizi sarēķināja [konstrukciju slodzes]. Kļūdījās paviršības, bezatbildības, muļķības dēļ, ko mēs visi ikdienā reizēm pieļaujam. Kā mācītājs Krists Kalniņš izteicās, mēs tiesājot ļoti viegli iedalām, «tie ir sliktie», bet «mēs esam labie». Reiz, cietumā kalpojot, viņš saticis cilvēku, kurš sēž, jo pie auto stūres lasījis īsziņu un notriecis cilvēku. Tad saproti – viens ir nonācis cietumā, jo darījis to, ko mēs visi mēdzam darīt. Tikai mūsu kļūdas ir laimīgi beigušās. Tā mēs arī tagad varam skatīties uz Maxima konstruktoru. Ko mēs paši ar savām «skrūvēm» esam darījuši?
Man, godīgi sakot, ir žēl arī Maximas vadītāja [Gintara Jasinska], kurš nepieņemami izteicās pēc traģēdijas. Kā tas gadījies, ka cilvēkam ir veiksmīga karjera, nauda sapelnīta, bet palicis tik mazs cilvēks? Kamēr vienkārši varēja andelēt, jutās, ka ir virsotnē. Biznesa piramīdā viņš bija uzrāpies, bet savā sirdī palicis pavisam pakājē. Tā ir traģēdija.
Kāpēc ir tik grūti dzīvot un strādāt pēc sirdsapziņas?
Daļa no atbildes ir – sistēma. Ja, piemēram, viens ietekmīgs spēlētājs nemaksā nodokļus, tas izkropļo tirgu, un grūti visu nomaksāt ir pārējiem. Tagad visa uzmanība ir pievērsta Maxima, es pieņemu, ka viņi ir to pelnījuši. Vai citās veikalu ķēdēs nenotiek tāpat? Vai citās jomās nenotiek tāpat?
Es redzu, ka šī vienaldzīgā, savtīgā attieksme dziļākajā būtībā nāk no materiālisma. Ja vērtība ir tikai materiālais sasniegums, cilvēks kļūst par līdzekli. Ja mērķis ir peļņa, tu vienkārši mauc uz priekšu. Kā vispār var pamatot, ka katrs cilvēks ir vērtība? No materiālisma viedokļa, kāpēc lai mēs teiktu, ka neizglītots, slimīgs, vecs cilvēks ir tikpat vērtīgs kā izglītots, spējīgs, jauns un veselīgs? No materiālā viedokļa tas otrs ir efektīvāks, produktīvāks! Kāpēc lai mēs teiktu, ka cilvēks bez kājām ir tikpat vērtīgs kā cilvēks ar abām kājām? Kāpēc lai mēs teiktu, ka mazs bērniņš ir tikpat vērtīgs kā cilvēks spēka gados? Ja mēs materiālistiski skatāmies uz pasauli, 21.gadsimtā atgriežamies vergu tirgū. «Tas ir veselīgs, muskuļots – varēs labi grāvi rakt, dārgs vergs!» «Šis ir vecs, klibs – lēts vergs!» Tāpēc arī sanāk tāds skatījums – šie [Maximā strādājošie] cilvēki jau citu darbu neatradīs, nekur viņi neaizies, kāpēc viņus darba laikā laist uz tualeti?
Vienīgais veids, kā paraudzīties citādi – lūdzu, lai citi parāda vēl kādus veidus, ja tādi ir -, ir saprast, ka katrs cilvēks ir vērtība tāpēc, ka viņā ir Dieva līdzība. Gan tajā ar abām kājām, gan tajā bez kājām. Gan jaunajā un veselajā, gan vecajā un slimajā. Gan izglītotajā un spējīgajā, gan mazizglītotajā un ne tik spējīgajā. Katrs cilvēks ir Dieva dēls un Dieva meita. Ja šādi skatāmies, tad varam būt vadītāji, varam dot norādījumus un prasīt atbildību, bet mēs to darīsim ar cieņu pret ikkatru cilvēku.
Ar sirds stāvokli ir tāpat kā ar izglītību – nevar pabeigt skolu un teikt: nu man ir zināšanas visam mūžam! Tās nemitīgi jāpilnveido.
Vai mums ir līdzcietīga sabiedrība? Šķiet, ka šī traģēdija to pierādīja.
Noteikti! Lielas sāpes cilvēku padara labāku. Ciešanas nav bezjēdzīgas, ja vien paši tās nepadarām tādas. Ja mēs bēgam no ciešanām, tās kļūst bezjēdzīgas. Tad tās kļūst traucējošas. Traucē manu izdomāto, labi saplānoto dzīvi. Kad nāk lielas ciešanas, vismaz uz brīdi nespēj rullēt tālāk. Tad saproti – es esmu dzīvs, varu palīdzēt citiem. Ir kaut kas labāks, nekā tikai baudīt savu dzīvi.
Tas, ko mēs redzējām Zolitūdē, ka krievs varēja atnest sviestmaizi latvietim un latvietis iedot segu krievam. Tas parādīja, ka Dieva līdzība visos ir. Sāpēs visi vienojās, saprata, kas jādara – jāmazina ciešanas. Tas bija kā valsts nākotnes vīzijas redzējums, cilvēki paši organizējās, negaidot samaksu. Ja ir kopīgs mērķis, var izdarīt ļoti daudz.
Kā dziedāja Stings, russians love their children, too*. Viņš dziedāja par aukstā kara laiku, kad likās, ka krievi nu sabumbos, krievi ir sliktie. Bet viņi arī mīl savus bērnus.
Gribu lūgt politiķus, tos, kuriem ir vara, izmantot šo brīdi gudri – pārvarēt citu cilvēku taisīšanu par ienaidniekiem. Iedomājieties, ja mēs kā valsts vienu gadu varētu funkcionēt tā, kā dienās pēc Zolitūdes traģēdijas – ar izpratni, līdzcietību, godaprātu, kad katrs darīja labāko, ko var. Tā būtu pavisam cita Latvija! Tomēr, kad sāpes pāriet, mēs atkal sākam rīkoties kā mazi cilvēki, rūpējoties par savu karjeru, savu labo pozīciju, labumu. Mazi cilvēki rada lielas problēmas.
Ārējais statuss, ienākumi, vara cilvēkam dod ilūziju, ka viņš ir tur, kur viņa īstenībā nav – virsotnē. Jaunajā derībā, kad tika dibinātas pirmās draudzes, viens no principiem, izvēloties, kas šīs draudzes vadīs, bija cilvēki, kam ir laba slava, kas ir cieņā un briedumā, izturējuši pārbaudījumus sabiedriskajā dzīvē. Nevis varaskārus, nenobriedušus, ar upura kompleksu, kas nu visu vadīs. Ambiciozi, spējīgi, ar labu izglītību – tas vēl nav viss. Svarīgs ir sirds stāvoklis un rakstura briedums.
Man reizēm liekas, ka mēs ievēlējam politiķus ar vēlēšanos, lai varētu viņos vilties. Ja varēsim vilties viņos, tad mums nebūs jāviļas sevī. Politiķi, kas neliek vilties, cilvēkiem liek skatīties sevī – un bieži tur var ieraudzīt, par ko vilties. Sevī vilties ir daudz sāpīgāk, tas prasa uzņemties atbildību. Nevar tikai ar komentāriem [internetā] izlīdzēties.
Vai jūs šajās nedēļās būtu gaidījis kaut ko vairāk no politikas līderiem? Bija cilvēki, kas teica, ka cerējuši dzirdēt spēka vārdus no Valsts prezidenta, augstākajām amatpersonām. Taču nesagaidīja.
Domāju, ka visas iespējas netika izmantotas. Medijos runāja psihologi, mācītāji, mākslinieki. Būtībā tautas vienotība, kas parādījās pēc traģēdijas, ir milzīga apsūdzība politiķiem. Kā iespējams, ka sabiedrība, kas ir spējīga uz tādu vienotību, ir tik sašķelta? Pasaulē ir valstis, kur sabiedrība pat tādā traģēdijā nesanāk kopā. Mums nav tādu nepārvaramo barjeru.
Vai ir iespējama ideāla sabiedrība?
Pārmaiņām jānāk no cilvēka sirds, bet ārēji instrumenti, apkārtējā vide var palīdzēt. Vai sabiedrība liek gribēt katram cilvēkam būt labākam? Kādus signālus mēs cits citam raidām? Vai mēs radām valstī vidi, kurā katrs apzināti vēlas būt labāks cilvēks?
Kā vērtējat premjera atkāpšanos no amata?
Es nebiju liels Valda Dombrovska politikas fans. Taču saskatu daudz, par ko viņu cienīt. Viņš pie varas nerāvās. Uzņēmās varu grūtā laikā. Domāju, ka viņš izturējis daudz sitienu un smagi strādājis. Ņemot vērā traģēdiju un to, cik daudz cilvēku gāja bojā, tika smagi ievainoti, viņa atkāpšanos vajag cienīt. Un vienkārši paklusēt. Ja mēs cilvēku, kurš uzņemas atbildību un atkāpjas no amata, uzreiz atspārdīsim, tas nepalīdzēs mums veidoties par atbildīgu sabiedrību. Tad nākamie labāk krampjaini turēsies pie sava krēsla, sava sertifikāta. Tā man liekas.
Kā izturēties pret atbildīgajiem traģēdijā?
Izmeklēšana un tiesāšana nedrīkst būt atriebība. Tai jābūt vislabākajai iespējamajai, visrūpīgāk izmeklētajai lietai. Likuma priekšā vainīgajiem jāuzņemas atbildība. Taču jāsaprot, ka mēs visi esam daļa no sistēmas. Ieliekot kādu cietumā, mēs jau kā sabiedrība nemainīsimies. Daudziem no mums ir bijis pilnīgi pie vienas vietas, cik maksā Maximas kasierei. Vai mums nav bijis pilnīgi vienalga, kā viņai klājas? Galvenais, lai ātrāk strādā! Ko viņa te kļūdījās, iedeva man nepareizu atlikumu! Paštaisnība tiesājot ir bīstama.
Vai nepiekrītat prezidentam, kurš notikušo nosauca par masu slepkavību?
Visu cieņu prezidentam, bet, ja trīs, četras dienas klusē, beigās sanāk par spēcīgu pateikt. Slepkavība ir mērķtiecīga darbība. Ja arī tā ir slepkavība, tad visu mūsu kopīgi pastrādāta. Mēs visi esam šo sistēmu izveidojuši, arī klusējot to veidojuši.
Ziņas vēstīja, ka arhitekti, kuri strādāja pie Zolitūdes Maximas projekta, pēc traģēdijas bija pārreģistrējuši savus luksusa auto uz pašiem piederošas firmas vārda, ja nu gadījumā tos atsavinātu. Ko par to domāt?
Tas nav labi. Pieņemu, ka visi iesaistītie ne tikai pārdzīvo savu vainu, bet arī baidās, ka citi gribēs savējo viņiem uzvelt. No Bībeles viedokļa vairīšanās no atbildības nāk jau no pirmajiem cilvēkiem – kad Dievs pasauc Ādamu pēc grēkā krišanas Ēdenes dārzā un prasa atbildību no viņa, viņš sāk Dievam teikt, ka sieva ir vainīga un tu esi vainīgs, jo devi man tādu sievu. Viņā ieslēdzās PR speciālists, kas neskata jautājumu pēc būtības, bet – kā es izskatos?
Mēs visi, kad neesam gatavi atzīt savu vainu, meklējam to citos. Kurš gan to nav darījis? Zolitūdes lietā iesaistītie uzvedas kā mazi bērni, kas pieķerti. Melo kā Maxima, kas pēkšņi vairs nezināja, kam pieder ēka. Visi grib izskatīties labi, viņus uztrauc, vai izskatās labi. Vai viņus uztrauc jautājums pēc būtības?
Vai nāve lielveikalā ir bezjēdzīga, vai tā vispār mēdz būt bezjēdzīga?
Jautājums ir par to, kā mēs redzam pasauli. Es ticu, ka esam mūžīgi kā dvēseles un miesa mums dota tikai uz laiku. Nāve nav bezjēdzīga, mēs to tādu mēdzam padarīt. Galu galā, tā ir vienīgā lieta, kas mūs visus vieno, par ko varam būt droši. Tāpēc es teiktu, ka bezjēdzīgi nomirt nevar. Var tikai bezjēdzīgi nodzīvot savu dzīvi.
Svētie raksti saka: Dievs ir licis mūžību mums sirdī. Man liekas, visi cilvēki to nojauš. Arī neticīgie. Varbūt šo kluso laiku varam izmantot, lai domātu par to.
* Arī krievi mīl savus bērnus – angļu val.
5 jēzus citāti, ko atcerēties smagos brīžos
«Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.» Marka ev. 10:44
«Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.» Mateja ev. 11:28
«…būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga..» Lūkas ev. 15:7
«Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.» Jāņa ev. 11:25
«Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.» Lūkas ev. 23:34
CV
Dzimis 1973.gadā Ventspilī
Ventspils 4.vidusskola, 1991
Studējis Latvijas Baptistu Teoloģiskajā seminārā. Ieguvis maģistra grādu Palmera teoloģiskajā seminārā (ASV)
1996-2008. Rīgas Mateja draudzes mācītājs
Kopš 2006.gada Latvijas Baptistu Draudžu Savienības bīskaps
Baltijas Pastorālā institūta dibinātājs un direktors
Sieva Marta Marija, meitas Gabriela Gaisma, Izabella Hildegarde, Sāra Marija
