Viņi ir alū līdz ausīm - trīs vīri Raunā, kas apčamda katru pudeli savā brūzī ar intriģējošo nosaukumu Malduguns. Zinātnieks, fotogrāfs un dzejnieks tagad sevi sauc par garšu orķestri
Kad jūnija pēcpusdienā Raunas novada Rozēs lūkojos pēc ēkas, kurā top mazās darītavas Malduguns alus, uzreiz saprotu, ka esmu trāpījis. Pie senatnīga laukakmeņu nama stūra ieraugu divus vīrus, kas, novietojuši uz soliņa dažas pudeles, iejūtīgi ceļ pie lūpām putojošu dzērienu un atzinīgi māj ar galvu. Ir jaušams, ka šai patīkamajai nodarbei viņi sevi visu bez atlikuma velta jau ilgāku laiku, jo žesti ir atraisīti, balss saites ievingrinātas, vaigos veselīgs sārtums.
«Labi iet, tiešām labi,» norijis malku, bilst viens no «ekspertiem». Otrs piekrītoši pamāj, bet tad sapņaini piebilst: «Jā, bet nav tomēr kā Minhenē. Tur, zin', meičām, kas pienesa alu, krūtis bija šitādas!» Krūšu apmēru izrādīšanai nepieciešams vai viss roku garums un vēl arī alus pudeles korķis. Saprotu, ka šie vīri ir lietpratēji jautājumā par to, kas alū ir būtiskākais, un, taustot somā pēc diktofona, steidzu piebiedroties. Taču tad no ēkas durvīm iznirst kalsns jauneklis, kurš itin nemaz neizskatās pēc aldara, smaidot sniedz man stingru roku un saka: «Sveiki! Krišjānis.» Pamājis ar galvu uz «ekspertu» pusi, piebilst: «Pircēji atbraukuši pirmo reizi novērtēt mūsu alu,» un aicina iekšā.
