Pavasaris ir kā sieviete — visu laiku saka: «Jau nāku!», bet patiesībā aizvien sēž vannasistabā un krāso nagus.
Kad vēlētājiem Krievijā tagad pajautā: «Vai jums pašam sava viedokļa nemaz nav?», parasti viņi atbild: «Ir, bet es tam nepiekrītu!»
«Meitenīt, kāpēc tu tik bēdīga.»
«Apsēdieties, izstāstīšu!»
«Nu, stāsti!»
«Soliņš nupat nokrāsots.»
Daži cilvēki pēc asa strīda pārdzīvo, ka pateikuši daudz kā lieka. Es parasti pārdzīvoju, ka nepateicu pilnīgi visu, ko domāju.
Vīrs izbrīnīts, ka sieva pārnākusi mājās ar daudzām dāvanām: «Kam tas viss paredzēts?!»
«Kā — kam?! Auklei, apkopējai, trauku mazgātājai, pavārei, privātajai medmāsai…»
«Mums viņu nemaz nav!»
«Kā — nav?! Bet es?»
Sarakste internetā.
«Kā tā ir sanācis ka tik skaista meitene ir viena pati?»
«Pirms vārda «ka» ir jāliek komats!»
