Noliku svarus vannasistabas stūrī, un tur šis mazais melis stāvēs tik ilgi, kamēr saņemsies man atvainoties.
«Kā es esmu noguris no šī visa…»
«No kā?»
«No visa.»
«Visa kā?»
«Šī.»
Es vēlētos būt tāds pats kā mans robots-putekļusūcējs: ietriecies ar pieri sienā, izdari secinājumus un mierīgi dodies tālāk.
Beidzot tas ir noticis! Beidzot manas vēlmes sākušas sakrist ar manām iespējām: pilnīgi neko negribu darīt un neko arī nevaru atļauties.
Ja sieva saka: «Tu tikai nenervozē!», tad, visticamāk, sākt nervozēt ir jau par vēlu.
Jau 30 gadus man mieru nedod šāds jautājums: ja Kevins no filmas Viens pats mājās tik tiešām bija viens pats, tad kas viņu filmēja?
«Kāpēc tu nēsā līdzi dakšiņu?»
«Lai aizbaidītu dēmonus.»
«Bet te taču nav nekādu dēmonu!»
«Tāpēc, ka dakšiņa ir ļoti efektīva!»
