Rudenī kļūs skaidrs, ka brīvi elpot caur degunu — tā ir privilēģija.
Mamma pirms iešanas laukā no mājām jautā dēlam: «Kārlīt, kā es izskatos — labi vai slikti?»
«Gan tā, gan tā.»
«Ko tas nozīmē?»
«Ne pārāk labi.»
Kad es mācījos skolā, nekādu apsargu nebija. Ar šiem pienākumiem ļoti labi tika galā apkopēja ar slapju lupatu.
Pēc ilgām stundām pie datora acis paliek sausas un sarkanas, tāpēc es katru darba dienu tās mitrinu ar asarām.
Interesenti, kāds es būšu darbinieks pēc 60 gadu sasniegšanas? Tagad man ir 37, es gāju uz noliktavu un pa ceļam jau aizmirsu, kas man nepieciešams.
Es zinu, ka drošības dienesti manas mobilās īsziņas nelasa. Ja šie dienesti tās tiešām lasītu, es jau sen būtu iecelts pulkvežos. Kāpēc? Tāpēc, ka man neviens neraksta.
