«Dārgais, pirms kāzām vēlos atzīties visos savos grēkos!»
«Bet tu taču pirms nedēļas jau atzinies...»
«Ir svaigāki dati!»
Reiz draudzene sadusmojās, jo es salātiem nopirku konservētus ananasus, kuri bija sagriezti gabaliņos, nevis gredzenos. Neko darīt — deviņos vakarā steidzos uz veikalu pēc īstajiem. Nopirku, atnesu. Un ziniet, ko viņa izdarīja? Sagrieza gabaliņos.
«Jaunkundzīt, jūsu dēlēns ēd avīzi!»
«Lai ēd, tā ir vakardienas!»
«Kas pārnāca mājās piecos no rīta?!»
«Dārgumiņ, tas bija kaķis! Es viņam durvis atvēru!»
Kājāmgājējam vienmēr taisnība. Kamēr dzīvs…
Katrai meitenei garderobē jābūt mazai melnai vakarkleitai. Man arī ir melna vakarkleita, kas man par mazu.
Padomju laikos kādā PSRS rūpnīcā ierodas uzņēmēju delegācija no ārzemēm. Sarunāties sāk divu rūpnīcu direktori — krievs un japānis.
«Mēs ražojam darbgaldus,» stāsta japānis.
«Mēs arī!» atbild krievs.
«Mums ir desmit cehi.»
«Mums arī!»
«Mums ir 3000 strādnieku.»
«Mums arī!»
«Mums ir seši inženieri.»
Te krievs apmulst un pie sevis prāto: «Ja pateikšu, ka mums ir 200 inženieru, tas būs ļoti mulsinoši. Labāk teikšu, ka mums ir septiņi.» Tā arī izdara.
Nākamajā dienā abi direktori satiekas atkal. Japānim acis sarkanas jo sarkanas. «Visu nakti nevarēju aizmigt, jo prātoju un nekādi nespēju saprast, ar ko jūsu septītais inženieris nodarbojas?»
