Giedre Kazlauskaite.
Visām tirgus vietām ir savi muļķīši —
šļūc, apkrāvušies ar maisiem,
murmina zem deguna, bet tā, lai arī
garāmgājēji dzirdētu.
Krasavica, — man saka;
patiešām, trāpīja
kā naglai uz galvas.
Šeit daudz tādu, ar
īpašiem vaibstiem.
Rindā pēc vistas gaļas
izdzirdu čiepstošus cālīšus —
lūkojos apkārt, varbūt kāds kanārijputniņš
no suvenīru nodaļas, vai zvirbuļi
pažobelē, salidojuši no lauka;
bet nē, tie patiešām bija pēkšņi
no olām izšķīlušies cālīši.
Pārdevēju dziedāšana, replikas,
krustu mešana pret aizdomīgu večiņu —
Dievs ir mans liecinieks, es jūs nekrāpju.
Divas piedāvātā apģērba toņkārtas —
melnpelēks un spilgtā krāsā;
pēc tā vienmēr atpazīsti estētisko kārtu.
Lielisks, reibinošs kičs:
satura šizu vainago pūkas un spīdumiņi.
Jaunlaulāto skulptūriņas blakus krustā sistajam —
ceru, ka līdzīgā paradīzē
rezidē Šimborska.
