Kārtīgas slēpes bija dārga manta un gāja no paaudzes uz paaudzi mantojumā. Īstās mierlaiku luģes un gadsimta vidus ierastais slēpotāja tērps ir mātesmāsai Maijai Ginterei. Foto no privātā arhīva
Sasniedzot noteiktu vecumu, saproti, ka agrāk zāle bijusi zaļāka, sniegs baltāks un noteikti vairāk, jo tādu brīnumu, kad ej pa taciņu un abās pusēs sniega valnis ir pāri galvai, mūsdienu bērni noteikti nav redzējuši. Manā bērnībā ziemas bija kārtīgas, bērniem bija ragutiņas un slēpes, un visi tās arī aktīvi lietoja. Atšķirība no šodienas ir arī tāda: mūsu vecākiem piemita zināma bezbēdība, un viņi neuztraucās, ka bērns pēc stundām atnāca un pazuda kaut kur, un atgriezās mājās tumsā kaut kad — ar slidām, kamaniņām, slēpēm, kā nu kurš.
Man bija seši gadi, kad mēs 60. gadu sākumā pārnācām dzīvot netālu no Brasas tilta. Līdz ar to pavērās brīnišķīgas iespējas slēpošanai: tur bija Lielie kapi, ne pārāk tālu līdz Mežaparkam, bet galvenais — gar dzelzceļa līniju bija brīnišķīga slēpošanas trase ar iebrauktām sliedēm un uzkalniņiem. Mans tēvs bija aktīvs slēpotājs, un viņam no pirmskara laikiem bija luģes — biezas, smagas, kaut kas vidējs starp distanču un kalnu slēpēm. Tām bija uzliekti spici galiņi, kuros, kā viņš man stāstīja, varēja ievērt aukliņas un tad laisties no kalna bez nūjām, vadot slēpes ar tiem striķīšiem — tā esot darījuši Somijas strēlnieki. Viņam bija jātnieka zābaki, galifeja bikses un slēpes ar biezām brezenta siksnām un lamatiņām. Tētis jau agri ņēma mani līdzi, un manas pirmās slēpošanas atmiņas — es pilnīgi stīva no šausmām un sajūsmas laižos no kalna starp tēva luģēm, uz savām mazajām slēpītēm stāvēdama.
