«Kāpēc esam Latvijā vienīgie? Ja darbs būtu vienkāršs, viegli apgūstams un nestu ātru peļņu, mums būtu vesels bars sekotāju,» saka tāšu meistara Zvirbuļu Pētera sieva Vizma. «Var salīdzināt ar dziju: jūs ieejat veikalā, nopērkat. Bet, ja jums pašiem aita jānocērp, vilna jāizmazgā... Redzat, kāda tāss ir grumbuļaina, zaraina?»
No literatūras zināmās sviesta cibas, vīzes, tāšu turziņas, kādās ganuzēni savulaik lasīja meža zemenes, - to visu joprojām prot uzmeistarot amatnieku pāris Līgatnes Iknešos.
Vizma, runīgākā no abiem, darbnīcā cilā etnogrāfiskus darinājumus. Trauks ūdenim prasījis koka dzīvību: vasaras sākumā bērzu sazāģē klucīšos, nomauc apaļu tāsi, iestiprina dibenu. «Tādos lēja pienu, rūgušpienu, medu, krējumu.» Savukārt no sloksnītēm pītos traukos Krievijā sālīja sēnes. Zvirbuļi pēc austrumu kaimiņu paraugiem pat uzmargojuši bērza tāšu pudeles. Ar tāss sloksnēm sendienās aptina arī māla podus. Vai nu lai glābtu saimniecei mīļu, ieplaisājušu trauku, vai jaunu podu pārvērstu termosā. «Nažiem, bultām makstis pina. Āraišu ezerpilī arī atrada tāšu darbu fragmentus,» stāsta Vizma.
