«Tumsā iet ir labi, un rīta gājiens ir pavisam citāds, ja ir sniedziņš. Tad nav tik tumšs,» atklāj pastniece Iveta, kuras gaitas Teikā sākas ap plkst. 6. «Ja redzi — cilvēki sadzērušies, tad gan labāk uz to pusi neskatīties. Dari savu darbu un attālinies.» Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Viņam te nav jābūt, viņš ir sētai pāri pārlēcis — Iveta gādīgi skatās uz raibu runci, kas griezīgi bļauj privātmājas pagalmā pašā pastnieces apgaitas sākumā pie Rīgas 6. pasta nodaļas Teikas lielajā krustojumā. «Te blakus ir tāds nelabs melns suns, kas sajūt, ka pastnieks ir pienācis, un grib lēkt uz kastītes pusi,» viņa komentē. Reiz, bēgot no nepieskatīta rotveilera, nācies uzrāpties uz dārza vārtiņiem. Pastā priekšniecība sastādījusi aktu, vīrs ar nikno zvēru bez pavadas vairs nav manīts.
Sešu septiņu kilometru maršrutā, kas aizved līdz pat kinostudijas ēkai Šmerlī, pastniece zina katru mājdzīvnieku, no galvas spiež desmitiem durvju kodu. Viņas pārziņā ir gandrīz 800 pasta kastīšu. Plkst. 9, kad dodamies ceļā, notiek jau otrā piegāde — parastas un ierakstītas vēstules. «Tās ir ļoti svarīgas, jebkurš klients vai firma gaida,» Iveta runā ar respektu. Pasta mašīna ar sūtījumiem ierodas ap plkst. 5, pirmo piegādi viņa sākusi jau plkst. 6. «No rīta svarīga ir prese, tā jāpiegādā līdz astoņiem. Man abonentu šogad ir vairāk nekā pagājušogad. Labi, ja nav ledus, var riteņa grozā ielikt un braukt. Divos tīkliņos un somā kādi 15 kilogrami sanāk. Kad vēl ir banderoles, reklāmas un smagi katalogi, var iznēsāt tikai trešajā piegādē.»
