Eižens un Erna Tišheizeri pirmoreiz varēja iepazīties 1948. gada Dziesmusvētkos, kad abi dziedāja vienā korī — apvienotajā meiteņu un zēnu ģimnāzistu kolektīvā. Bet viņiem satikties izdevās tikai pēc četriem gadiem darbā. Foto — Jānis Leščinskis
Katru vakaru pirms gulētiešanas viņš palīdz viņai ieriktēties segās. Reizēm pa vidam sanāk arī paķīvēties. Tomēr beigās vienmēr bučiņa. Tad viņš lēnu garu dodas uz savu istabu taisīties gulēt.
«Cilvēki ir dažādi,» tā sākas mana vectēva Eižena Tišheizera «padoms trīs daļās» par to, kā nodzīvot kopā vairāk nekā 70 gadus. «Arī precēts pāris nav divi vienādi cilvēki, gan pēc izskata — tā, ko citi redz, gan dažādām īpašībām, ko neredz, bet kas tomēr spēlē lielu lomu,» viņš paskaidro. Tiesa, nodomāju. Opītis un omīte, kā mēs viņus ģimenē saucam, ir katrs no sava māla mīcīti. Pat ja pēc izskata saderīgi un jaunībā bijuši pāris tautas deju kolektīvā, tomēr raksturā un vērtībās — ne līdz galam saslīpējušies septiņās desmitgadēs. «Šad un tad uznāk tādi brīži, kad vajadzētu pakašķēties,» opītis atzīst. Taču par reliģiju, politiku un bērnu audzināšanu viņi gan sen vairs nestrīdas. Drīzāk parīvējas ikdienā, kurai uzgūlies gadu grūtums.
