Katrai sezonai ir specifiski traipi. Vasarā — zāle, ziedputekšņi; ziemā — tauku traipi ķīmiski netīrāmās virsdrēbēs. «Esam izvēlējušies vācu ķīmiju. Balinātāju taisām paši. Sarkanvīna traipi ar to smuki iztīrās,» stāsta Ērika Gendrikova. Viņa strādā kailām rokām. «Rokas ir pieradušas. Daudzas ķīmijas šķīdina cimdus, no tiem jēgas nav nekādas.» Foto — Ieva Salmane
Traipi ir kā sēnes. Ja vienu pamanu, tad noteikti būs arī otrais un trešais, paziņo Ērika. 25 gados uzņēmumā Irve retajā traipotājas arodā uzkrāta zinātniska pētījuma vērta pieredze.
Ērika kā snaipere pirms kaujas novērtē kārtējo «pretinieku». «Šeit — vilnas plediņš. Izgāzta zapte. Ņemu parastas ziepes, 62% sārma, un ar tvaika pistoli skaloju šo brīnumu ārā. Nemaz tik viegli neiet, tvaika plūsma ir spēcīga, jāskatās, lai caurumus pledam neiztaisu. Lieko šķidrumu nosūcu ar vakuumu. Nospiežot citu aparāta pedāli, ar gaisu izžāvēju.»
Uz ziloņkaula krāsas naktskrekla krūtežas arī traips. «Svarīgi noteikt, kādas grupas,» profesionāle reaģē zibenīgi. «Protams, tas ir olbaltumvielu traips. Asinis vai ķermeņa sulas, urīns, krējums, saldējums.» Ērika šāda veida traipus iznīdē ar tehnisko amonjaku. «Pat pēc autoavārijām cilvēki nes drēbes. Nezinu, vai tas ir taupīgums vai vēlme saglabāt piemiņu. Varbūt cietušajam vienkārši ir salauzta roka, vai tad viņš uzreiz jaunu jaku pirks?»
