Vai arī jums kādā slepenā lādītē glabājas mīļi nieki, kuriem nav ne mantota sudraba, ne unikālu vēstures liecību vērtības, bet tomēr kaut kas jau gadiem neļauj tos vieglu roku izmest laukā? Tālas jūras viļņu nopulēts akmens, jancīga nozīmīte no skolas laikiem, noslēpumaini graboša ozolzīle vai kāds nodzeltējis avīžlapas izgriezums. Šīm necilajām lietām ir milzu vara, tās vienā mirklī spēj atdzīvināt sen zudušas smaržas, smieklus, asaras, melodijas, krāsas.
Starp maniem «dārgumiem» ir arī 1990.gada Dziesmusvētku biļete. Tikai pāris mēneši šķir šos svētkus no Latvijas neatkarības pasludināšanas 4.maijā, un gribas domāt - mazā papīra strēmele ir pelnījusi saukties par pirmo atjaunotās valsts pasi. «Latvei vārtu atslēdziņa...,» dzied lielais kopkoris ar tādu ticību, cerību un spēku, ka ir jāraud. Nākotne ir vēl neuzrakstīta dziesma, kurā nekas nav falšs vai šķībs. Viss ir iespējams. Šiem svētkiem līdzīgu nav bijis.
