Darja Meļņičenko ar vīru Pāvelu. Foto no privātā arhīva.
Krievijas karaspēka uzbrukums Hersonai sākās vienlaikus ar 24. februāra raķešu triecieniem. Tonakt no okupētās Krimas garās kolonnās izbrauca gan tanki, gan bruņumašīnas, un jau 1. martā Hersona bija pilnībā okupēta.
35 gadus vecās Darjas Meļņičenko ģimene, tāpat kā daudzi citi šīs pilsētas iedzīvotāji, pilna mēroga karam nebija gatavi ne fiziski, ne psiholoģiski. «Es strādāju par someljē labākajā Hersonas vīna veikalā. Mans vīrs Paša, sportists, bija treneris fitnesa zālē. Tēvs, 62 gadus vecs jūrnieks, atpūtās pēc kārtējā reisa. Mamma, kurai bija 55 gadi, strādāja brīvprātīgo centrā. Mums ir arī divas vecas vecmāmiņas, tāpēc neplānojām braukt prom.»
Darja un viņas vīrs 24. februāra naktī pamodās, kad Krievijas armija saspridzināja dzelzceļa tiltu. Sievietes vecāki dzīvo Hersonas centrā, un no viņu mājas logiem bija redzams, kā krievi iebrūk vietējā Ukrainas Drošības dienesta birojā. Savukārt tuvs draugs dzīvo pilsētas nomalē netālu no Čornobajivkas lidostas, kur nolaidās krievu desantnieki. Iebrucēji no Antonivkas tilta ar tankiem nošāva Darjas draugus, kuri tikai dažas nedēļas pirms kara bija iestājušies Hersonas teritoriālajā aizsardzībā.
