No Atēnām līdz Spartai Valdis Ņilovs skrēja 26 stundas un ieguva desmito vietu. Tas ir labākais laiks, ko jebkad spartatlonā sasniedzis latvietis.
Pirms starta Valdis nervozēja. Vēl iepriekšējā vakarā bija sāpējusi potīte. Apavi nederēja. «Nopirku tos pēc vienām sacensībām, kad kāja bija piepampusi. Arī ar pēdiņām tie bija par lielu. Nodomāju: viss, nekas nesanāks!» Valdis atceras. Tad igauņu skrējējs teicis, ka lielāki apavi ir tieši labi, jo skrienot kāja pietūks. Tā arī bija. Distancē Valdis neuzberza nevienu tulznu. «Jāskrien bija pa asfaltu, bet vietām arī pa bruģi, zemi un akmeņainu segumu kalnos.» Augstākais - 1060 metru virs jūras līmeņa. «Skati pavērās pasakaini: zilais jūras līcis, vīnogu plantācijas un iespaidīgas kalnu grēdas.»
Spartatlons ir viens no smagākajiem ultramaratoniem pasaulē. Valdim lūzuma punkts bija 80.kilometrā, kad kājas sāka raut krampji un nelīdzēja līdzpaņemtais magnija preparāts. Arī masāža ne. Tad Valdis pārgāja ātrā soļu gaitā. Līdzko distancē sākās kāpums, krampji pazuda. Mokošs bija arī karstums, jo dienā gaiss iesila līdz 30 grādiem. Savukārt naktī pieņēmās aukstums. Valdim palīdzēja speciāla elastīga un pufīga stērbele, ko viņš uzlika uz ausīm. «Biju tā nomaskējies, ka kontrolpunktā prasīja, vai esmu sieviete vai vīrietis,» Valdis smejas. Naktī skriet patika: ceļš iezīmēts ar gaismām, miegs nenāca. Mundrumu uzturēja kola un žāvēto augļu batoniņi. Bija skrējēji, kuri ceļmalā pasnauda.
