Hildas Vīkas pašportrets.
Visneparastākā latviešu māksliniece, kurai nebija akadēmiskās izglītības, bet viņas neatlaidība un darbaspējas joprojām ir apbrīnas vērtas
Neviens no Hildas Vīkas mākslas vai daiļliteratūras darbiem nav iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Pat inteliģents latvietis var nezināt, kas ir Hilda Vīka. Taču ikviens, ieraudzījis kādu no viņas darbiem, pie tā apstājas. Tajos ir kaut kas starp naivismu un tīru mākslu, tēli reālistiski, bet vienlaikus ne no šīs pasaules. Precīzi raksturojis Zigmunds Skujiņš: «Viņa nevienu neatdarināja, modes brāzmām nesekoja. Pie viņas darbiem nesacīja: kāda interesanta glezna, kāds īpatnējs stāsts! Par viņas darbiem teica — re, Hilda Vīka! Drusku brīnoties, bieži ar smaidu.»
Nepaklausīgā skolniece
«Viņa ir citāda. Viņas laikabiedri viņu tāpēc gan cildināja, gan nievāja. Bet viņa saglabāja savu neviltoto, panaivo dzīves uztveri,» stāsta Valda Knāviņa, kas veidojusi šovasar Nacionālajā mākslas muzejā skatāmo Hildas Vīkas (1897—1963) gleznu un zīmējumu izstādi. Naivisms Latvijā nekad nav bijis godāts mākslas virziens, it īpaši Hildas Vīkas dzīves laikā. Būtu saprotami, ja viņa mēģinājumos iekļauties mākslinieku aprindās atteiktos no sava īpatnējā stila. Taču Vīka palika savā mākslā tāda, kāda ir. Mākslas zinātniece Knāviņa domā, ka Vīku uz to iedrošināja laulātais draugs Viktors Eglītis — viens no pirmajiem, ja ne pirmais dekadentiskais modernists latviešu literatūrā.
