Ieva Lapiņa. Foto — Ieva Salmane.
Sinoloģe Ieva Lapiņa paveikusi līdz šim Latvijas kultūrā nebijušo — no oriģināliem tekstiem jeb senajām ķīnzīmēm atdzejojusi senās Ķīnas liriku, kas izdota antoloģijā ar nosaukumu Upes sniegs un nu ir nominēta Dzejas dienu balvai
Pie Senās Ķīnas lirikas līdz šim neviens latvietis tā īsti nebija pieķēries. Padomju laika «atdzejojumi» tapa kā tulkojumi no vācu vai krievu valodas, zaudējot jebkādu saikni ar oriģinālu. Vienīgi ģeniālais Uldis Bērziņš bija pieskāries ķīniešiem ar meistara roku, bet paspēja pārāk maz. Ieva Lapiņa ir pirmā, kura uzdrīkstējusies un spējusi radīt senās ķīniešu dzejas atdzejojumus no senajām ķīnzīmēm, kuras vairs neprot lasīt pat daudzi mūsdienu ķīnieši.
Antoloģija aptver laikposmu no mūsu ēras 3. līdz 13. gadsimtam — klasiskās ķīniešu dzejas zelta gadsimtus. Tā ir neizsakāmi sarežģīta, daudzslāņaina valodas un dzejas pasaule, kuras tēlainība, alūzijas un vārdu daudznozīmība var iedzīt izmisumā ikvienu tulkotāju. Tās ir dzejas gleznas ar tik smalkām niansēm, ka tulkotāja mazākā paviršība nogalina visu dzejoli. Jāpārzina vēsturiskie, reliģiskie un kultūras konteksti, tēlu simbolisms un senās Ķīnas filozofiskās sistēmas, lai neiebrauktu «auzās».
