Bērnu kardiologa Kārļa Eduarda Bernini Kāpiņa (Carlos Eduardo Bernini Kapins) latviskuma meklējumi sākušies Sanpaulu Imigrācijas muzejā. «Ierakstīju savu uzvārdu meklētājā un uzzināju, ka mani vecvecāki Alfrēds un Rita ieradās Sanpaulu 1947.gadā no Mērbekas bēgļu nometnes Vācijā.»
Latvijā pat cilvēki smaržo pēc pipariem, tas man atgādina par bērnību, piparkūkām un pīrāgiem - pirmos iespaidus senču dzimtenē aizrautīgi apkopo Brazīlijā dzimušais latvietis Kārlis Kāpiņš. Lai arī latviski viņš nerunā un Latvijā ir pirmo reizi, Kārlis apgalvo, ka jūtas te kā mājās. Ieradies pieredzes apmaiņas vizītē Bērnu slimnīcā - viņu uzaicinājis ārstu konferencē Frankfurtē sastaptais kardioķirurgs Valts Ozoliņš, bet tikpat svarīga pašam ir latviskās identitātes meklēšana. Kārļa tēvs vēlas atgūt Latvijas pilsonību, tāpēc daļa vizītes paiet arhīvā, neveiksmīgi dzenot pēdas bēgļu gaitās nozaudētajai vecvecāku laulības apliecībai.
Vecmāmiņa ir Kārļa dzīvākā saite ar latvietību - viņa ar bērniem runā tikai latviski, bet mazbērnus agrāk iesaistījusi dažādu tautu sadraudzības festivālā. Mazie ģērbuši tautastērpus, ēduši pīrāgus un auksto zupu, bet Kārļa māsa vilnas tautastērpā pat noģībusi no lielā karstuma. «Brazīlija man ir par karstu. Eiropā jūtos kā mājās. Pat kartupeļi man garšo labāk nekā rīsi vai pupiņas,» viņš skaidro, kāpēc Latvija viņam uzreiz iepatikusies.
