Guntars Godiņš: «Dabūju malaiziešu valodas vārdnīcas, mācību grāmatas. Sāku pat atdzejot viņu tautasdziesmas — pantunus, kas ir ļoti līdzīgi mūsu dainām ar cezūru pa vidu. Bet man nebija, ar ko sarunāties.» Foto — Kristaps Kalns.
Ar Guntaru Godiņu sarunājas Ronalds Briedis
Guntaru Godiņu satieku neilgi pirms Lieldienām, kad vēl nav zināms, ka Latvijas Literatūras gada balva nominācijā «Labākais ārvalstu literatūras tulkojums» tiks tieši viņam — par latviskoto igauņu eposu Kalevdēls. Šo balvu atdzejotājs saņem ceturto reizi, iepriekš ar augsto atzinību jau novērtēta gan viņa atdzejotā igauņu tautasdziesmu izlase Ozols auga debesīs (2002), gan somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas izlase Kad gos smei (2012) un Artura Alliksāra grāmatas Dzeja (2013) tulkojums. Līdzās Maimai Grīnbergai Godiņš ir viens no aktīvākajiem somugru kaimiņu literatūras tulkotājiem latviešu valodā.
Guntars tikko atgriezies no Tallinas, kur saņēmis Latvijas un Igaunijas Ārlietu ministriju Valodas balvu. Arī tā viņam jau trešā. Arī par igauņu eposa Kalevdēls atdzejojumu, kas iznācis apgādā Neputns un latviski no jauna tulkots 90 gadus pēc tā pirmā tulkojuma publicēšanas1. Runājam par igauņiem un to, kā tiem skauž Lāčplēša spalvainās krūtis. Kad igauni piemeklē kādas neveiksmes vai ir slikts laiks, viņš sakot, ka Dievs ir latvietis. Valsts atbalsts kultūrai Igaunijā ir pamatīgs, un summas ar Latviju — nesalīdzināmas. Guntars atceras gadījumu ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda direktoru Avo Vīolu, kurš nospēlēja kazino valsts naudu. Ja kas tāds notiktu Latvijā, šeit pirmām kārtām likvidētu fondu. Cietumā Avo Vīols uzrakstījis grāmatu. Kad jautāju, vai tā izdota ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, viņš tikai nosmej. Mūsu saruna tomēr galvenokārt par literatūru.
