Monta Kroma. Oficiāla Rakstnieku savienības biedru fotosesija 60. gadu vidū.
Monta Kroma (1919—1994) ir savāda un savrupa parādība latviešu dzejā. Pretrunīgi uztverta dzīves laikā, šodienas jaunajiem dzejniekiem viņa kļuvusi par spožu vadzvaigzni, košāko modernisti
Vārdi «mīlēt», «dzīvot» un «dzejot» Montai Kromai bijuši sinonīmi. Tāda sajūta rodas, lasot laikabiedru atmiņas vai runājot ar tiem, kas viņu pazina. «Dzimusi dzejniece,» saka gleznotāja Helēna Heinrihsone, kas gadu desmitiem bijusi Kromas draudzene, uzticības persona, pirmā viņas dzejoļu uzklausītāja un kritiķe.
Montai Kromai 27. februārī būtu bijis simts. Pagājušā gadsimta 60.—70. gadi nupat daudziem kļuvuši interesanti, jo tas bija spējš mākslas uzplaukuma laiks cerību pilnajā padomju «atkusnī». Tas atsaldēja arī Montas Kromas līdz tam stingros sociālistiskā reālisma grožos turēto dzeju. Tagad literatūrzinātniekiem ir daudz aspektu, no kuriem lūkoties uz viņas pantiem, var vērtēt tos postkoloniālisma, feminisma vai citu -ismu gaismā. Bet toreiz tie vairumu šokēja, mazākumam atklāja, cik tieši dzeja var izteikt cilvēku no galvas līdz kājām, no prāta līdz visdziļākajiem instinktiem. Montas Kromas dzeja ir vispatiesākā leģenda, ko par viņu iespējams uzrakstīt.
