Miķelīši (Aster)
Pavasarī nav nekā stilīgāka par puķu sēšanu, piķēšanu un grūstīšanos pa tirgiem, lai tiktu pie flokšiem, kāršrozēm un citām vēl nesen par vecmodīgām uzskatītām puķēm
Tūja, tūja, tūja, pa kādai rozei, žogs un zāliens. Šie tik līdzīgie piemājas dārzi ir tik garlaicīgi, ka pēdējos gados arvien vairāk zemes pleķīšu īpašnieku grib dārzus redzēt tādus, kādi tie bija mūsu vecvecākiem. Atceraties? Ābeles, starp kurām sastādīti jāņogu un upeņu krūmi, zemeņu dobes ar dillēm un ķiplokiem, bet abpus tām - samtenes. Pie mājas, kur ir liels galds vasaras pusdienām un bezgalīgi ilgām vakariņām, neviena dīka zemes pleķīša. Reibināja flokši un peonijas, pelargonijas un peonijas, bet vēlu rudenī - miķelīši. Pat gar koka sētu vecmāmiņa bija sastādījusi kāršu rozes. Ja kaimiņiene iedomājās palepoties ar rozi, tad viņas dižmanībai pretī tika likti vareni hortenziju krūmi vai divmetrīgas rudbekijas.
