Māra Pole ar Gustiņu. Foto — Anete Rūķe
Katram dzīvē pienāk brīdis, kad pamazām kļūsti par pieaugušo. Gribas uzņemties vairāk atbildības, tomēr bērni vēl nav tavos plānos. Tāpēc nolem, ka būtu gatavs rūpēties par suni. Man šī doma ienāca prātā, kad Juglas patversmes mājaslapā pamanīju ļoti skaistu suni vārdā Karro. Gustiņam gan to nesaku, bet tie, kas ar bārdiņu, asspalvainie un nedaudz pinkainie, kuriem jau acīs ierakstīts bēdīgs liktenis, — tie ir manējie.
Parādīju Karro bildi draugam, un viņš, protams, teica, ka mums nav ne laika, ne vietas sunim. Tomēr es domās pie šīs idejas atgriezos aizvien biežāk, un, kad atkal pēc dažiem mēnešiem pamanīju Karro Juglas patversmes Ziemassvētku plakātos Alfā, bija skaidrs, ka jābrauc pakaļ. Jutos neizsakāmi vainīga, ka viņš joprojām atrodas tur. Draugs arī piekrita, ka jābrauc skatīties. Daļēji gan tāpēc, ka ticēja — es pēdējā brīdī «noraustīšos».
