Foto — Aija Krodere
Vairāku grāmatu autore Zane Zusta stāsta par to, kā pie viņas atnākuši galvenie varoņi, cik būtiski ir veidot sarunu ar lasītāju un kā saglabāt ticību savai idejai
Cik lielu daļu dzīves aizņem rakstīšana?
Man vēl nebija desmit gadu, kad, tēta iedvesmota, veidoju ģimenes avīzi, rakstīju dienasgrāmatu, bet 12 gadu vecumā piezvanīju uz redakciju un pieteicos par žurnālisti laikrakstā Kurzemes Vārds. Šobrīd strādāju kā ārštata žurnāliste ar veselību saistītos medijos, bet vienmēr rakstu vēl kaut ko, kas pabaro vēlmi radīt ko savu.
Kā radās ideja par Ucipuci?
Man jau sen bija doma par to, ka vēlos rakstīt grāmatu. Savulaik strādāju žurnālā Rīgas Viļņi un bieži intervēju interesantas personības. Reiz devos pie aktrises Mirdzas Martinsones, kura teica: «Ak, kāds varētu uzrakstīt par mani grāmatu!» Šo frāzi uztvēru burtiski, vairākas dienas galvā malu domu par to, ka to taču varētu darīt es. Tomēr nobijos. Pēc sešiem gadiem ar ģimeni devāmies ceļojumā uz Itāliju, un pie skaistā Komo ezera dēls, tolaik piecgadnieks, aizmirsa miega mantu. Atgriežoties mājās bija lieli kreņķi. Mana mamma, to visu dzirdot, teica: «Par to jāuzraksta grāmata — tu taču gribēji!» Tēlu pie Komo ezera uzzīmēja mans vīrs. Arī pirmais grāmatas makets ir ar vīra ilustrācijām. Man bija svarīgi grāmatu izdrukāt — toreiz tā bija vienkārši burtnīca, bet, turot to rokās, varēju apjaust, ka visu iespējams realizēt. Nu jau ir divas grāmatas Ucipuci meklē mājas un Ucipuci domā ārpus kastes.
