Kāpēc mūsdienās vērts lasīt pasakas? Iesaka trīs šo grāmatu cienītāji
Inita Šalkovska, pasaku stāstniece
Pēteris Šmits. Latviešu pasakas un teikas
Bērnībā, kad nemācēju lasīt, redzēju, kā mans vecākais brālis lasa grāmatas. Tincināju, ko viņš tur dara, un brālis arī vaļsirdīgi visu, ko bija lasījis, man stāstīja. Mūsu lauku mājā bija veca kūpinātavas māja, kur cūkām vārījām kartupeļus. Katru dienu vienam no bērniem bija uzticēts pieskatīt kartupeļu vārīšanos. Bet ko darīt mājā, kurā logu nav un vienīgais gaismas strēķītis nāk no atvērto durvju ailas. Tādā tumsā vienīgais, ko bērni varēja darīt, bija stāstīt viens otram pasakas. Tur arī klausījos brāļa stāstītajās pasakās un iemācījos tās atstāstīt citiem. Kopš tiem laikiem man joprojām patīk pasakas stāstīt, jo tas ir veids, kā es tās piedzīvoju. Esmu tās arī daudz lasījusi, jo no astoņu gadu vecuma piedalījos stāstnieku konkursā Teci, teci, valodiņa! Katru gadu vajadzēja uzstāties ar vienu pasaku, bet, lai izvēlētos vislabāko, ai, cik daudz vajadzēja izlasīt. Vēlāk, kad studēju latviešu folkloru, vajadzēja analizēt pasakas. Bet tagad lasu un stāstu pasakas, jo meita un arī citi labprāt tajās klausās. Arī man pašai joprojām ir svarīgi piedzīvot pasakas. Tajās ir kaut kas ļoti spēcīgs.
