Rīgas kara hospitālis.
Dažas pastaigas pa nezināmām Rīgas vietām
Bams! Kā pa pieri! Jūs piepeši uzskrienat brīnumainam atklājumam, kaut tas gadiem bijis acu priekšā! Tā taču ir gadījies, vai ne? Es 10 gadus ik rītu braucu uz darbu pāri Brasas tiltam, tad nogriežos pa Upes ielu, kuras vienā malā drūms betona žogs. Tikai pirms pāris gadiem uzzināju, ka aiz tā, mežonīgā parkā ieaudzis, slēpjas sens kara hospitālis. Tikai šogad, pētot pamesto ēku savam TV Adrešu stāstam, atklāju, ka tā ir lielāka par Rundāles pili. Tepat, Rīgas centrā, tāds aizvēsturisks milzis!
Ne vienmēr jādodas garā ceļā, lai atklātu jaunus apvāršņus. Bieži pietiek tikai pacelt acis. Vai paspert soli sāņus no ikdienas maršruta. Pat nevis pārnestā nozīmē, bet burtiski. Vai esat piefiksējuši, kā mēs pārvietojamies pa ielām? Pirmkārt, ar skatienu acu augstumā. Tātad tuvumā skats ķer tikai māju pirmos stāvus, un augšstāvu, jumtu un tornīšu daile paliek nepamanīta. Otrkārt, rutīnas skrējienā reti mainām ceļu, ejam īsāko vai ierastāko un pat neapjaušam, kas darās blakus kvartālā.
