Foto — LETA
Kā vēl nekad Noslēguma koncertā gaidīju Jāzepa Vītola dziesmu. Visa Dziesmusvētku būtība ir ietverta šajā dziesmā
Koncertu vēroju televīzijas ekrānā. Neraugoties uz pastāvīgām kordiriģentu žēlabām par tradīcijas izzušanu, sajūta bija pacilājoša, it īpaši vērojot jaunās sejas un dzirdot svaigās balsis. Izskatās, ka kordziedāšanas tradīcija nevis iznīkst, bet uzplaukst. Varbūt tas notiek pretēji apstākļu loģikai, bet sajūta bija iepriecinoša. Un augstais profesionālais līmenis, dziedot pat ļoti sarežģīto repertuāru. Repertuāra izvēle bija pārliecinoša, tikai daži salkani izņēmumi. Lakoniskais, bet ietilpīgais un darbīgais skatuves iekārtojums izcēla galveno - kori, nebija jāskatās uz video, dažādiem gaismu efektiem un tamlīdzīgām jau pierastām blakus lietām. Skaidrs, ka estrāde vairs īsti neder šim pasākumam. Ir jābūvē jaun-s šķirsts, kur dziedošajai civilizācijai glābties no iznīkšanas draudiem.
