NULL.
Romāns Džezs pār Donbasu - stāsts par pirmskara sajūtu Ukrainā
Šī ir grāmata ar labām beigām. Tas ir, ne jau happy end finālu, bet tiešām jaudīgu nobeigumu, kas sasien gandrīz visus sižeta pavedienus, emocionāli un trāpīgi pasaka, par ko īsti ir bijis stāsts, un pamato lasīšanā pavadīto laiku. Un liek atcerēties grāmatas varoņus. «Dari, ko darīji. Neignorē dzīvos. Un neaizmirsti par mirušajiem,» romāna galvenajam varonim saka mācītājs, tāds kā grāmatas autora Serhija Žadana dzīves zināšanas sludinātājs. Un saka to visai pravietiski, jo romāns Džezs pār Donbasu (oriģinālā romāna nosaukums ir Vorošilovgrada) sarakstīts 2010. gadā, tātad vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šis nav kara romāns, bet pirmskara sajūtu tas rada.
Žadana teksts par dzīvi Ukrainas austrumu pierobežas pilsētā atgādina visu, ko mēs šodien saprotam ar jēdzienu «deviņdesmitie». Te ir bandu kari, korumpēta izpildvara, totāls vērtību sabrukums, pirmatnējā kapitāla raušanas bauda - tāds ieilguša skurbuļa laiks, kas nenovēršami velk uz drūmi paģirainu rītu. Pēc autora domām, cilvēku šādā nekontrolējamu notikumu virpulī kājās spēj noturēt daži vienkārši morāles principi, piemēram, atbildība pret apkārtējiem ļaudīm, pateicība par iespēju būt viņu tuvumā. Uzticams plecs blakus. Taču tieši šo it kā ikvienam pašsaprotamo, tik dabisko principu zudums sabrucina i attiecības, i pasauli, i katru cilvēku atsevišķi. «Viņi visi ir te dzimuši un dzīvo. Bet uzvedas kā stacijā, tu saproti? (..) Tad kāpēc viņi visu sev aiz muguras nosvilina?»
