Romānā par Islandes pirmā prezidenta mazmeitu ir daudz dzīves un dusmu, bet maz klusuma
Reiz sākusi stāstīt, islandiešu rakstnieka Halgrīma Helgasona romāna vēstītāja Herbjorga Marija Bjornsons vairs nerimst līdz pat mūža beigām. Lai gan lielākoties viņai tuvumā nav neviena klausītāja — 80 gadus vecā sieviete mājo garāžā, kur vienīgais regulārais viesis ir kopēja Irbe —, Marija nespēj un arī nemēģina apturēt sava mūža stāstu. Tas ir ne tikai laikmeta vēstījums, bet arī izaicinājums, ko viņa met ģimenei un valstij, kas iemīlējusi klusumu un nevēlas dzirdēt par pašu dzīves un vēstures sāpīgajām lappusēm.
Bērnībā pieredzējusi Islandi, kas vairāk līdzinājās senajās sāgās aprakstītajai pasaulei nekā mūsdienu postindustriālajai republikai, pusaudzes gados Marija piedzīvo Otrā pasaules kara drausmas — badu, nāvi, izvarošanas. «Biju karalaika bērns — ne tai ziņā, ka būtu uzaugusi kara apstākļos, drīzāk — pats karš mani uzaudzināja. Es kļuvu par pasaules sievieti, vēl pirms vispār man pienāca sievietes gadi,» viņa saka, atceroties šo laiku. Tad atmiņas Mariju aizved uz Hamburgu 1962. gadā, atgādinot par nejaušu deju ar Džonu Lenonu, bet jau nākamajā nodaļā domas pārceļas uz 1862. gadu, vēstot par viņas vecmāmiņas Veras piedzimšanu un bērnību.
