Jakovs Rafalsons spēlē Līru kā niķīgu, bet arī žēlojamu bērnu, nav kas viņu vadītu, atliek tikai ļauties iznīcinošiem mirkļa impulsiem.
Viesturs Kairišs inscenē Karali Līru ar vērienu. Interpretācija paliek katra paša ziņā
Šekspīra traģēdijā, kuras pirmizrāde nupat notikusi Mihaila Čehova Krievu teātrī, režisors Viesturs Kairišs atklājis skatītājiem (man - noteikti) tik daudzus nozīmes slāņus, tik daudzus vadmotīvus, iedevis tik daudzas atslēgas, ar ko ķerties klāt vērienīgajam inscenējumam, ka jautājums - par ko ir šis stāsts? - paliek katra paša ziņā.
Režisors strādājis ar izcilu radošo komandu - komponistu Arturu Maskatu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. Ikviena pienesums ir vēl atsevišķi vērtējams process un stāsts. Taču paradoksālā kārtā kopsaucēju tā arī neatradu. Tāpēc te vienkārši būs daži stāsti, ko pamanījos notvert šajā bagātībā, ne mazākajā mērā nepretendējot, ka tie bijuši arī režisora iecerēti.