Fēliksa lomā Andris Keišs (pa kreisi), Anatolijs — Vilis Daudziņš. Foto — Jānis Deinats.
Jaunā Rīgas teātra izrāde Fēlikss, Anatolijs un Ilona — paplāni jociņi par deviņdesmitajiem
Rīkošos līdzīgi kā citi apskatnieki un vispirms gremdēšos atmiņās. Pieredzes stāsti par jaunās Latvijas valsts tapšanu un plēsonīgajiem deviņdesmitajiem ir dažādi — noziedzības atskaņas, atmiņas par ekonomiskām un politiskām afērām, jaunizcepto bagātnieku ekstravagances. Ir arī otra puse. Man, piemēram, šis laiks saistās ar mammas pārdabiskajām spējām izdzīvot: joprojām nesaprotu, kā viņa mūs pabaroja, kad Latvijas Universitāte ar zināmu regularitāti neizmaksāja pat niecīgās algas.
Deviņdesmitie ir iemesls, kāpēc es ilgi nespēju ieēst putraimus, kāpēc man riebjas lietotas preces un kāpēc man ir iracionāla pārliecība, ka tādi apstākļi, ko patiešām nevar pārvarēt, ir ārkārtējs retums. Esmu par jaunu, lai nostalģiski gremdētos atmiņās, ka Rīgas bāros reiz izskatījās tā, kā rāda jaunais Jaunā Rīgas teātra iestudējums, bet saprotu, ka scenogrāfes Kristīnes Jurjānes vides konkrētība uz mirkli var nodarbināt pieredzējušākus skatītājus. Taču režisora Aika Karapetjana un dramaturģes Justīnes Kļavas versijai par deviņdesmitajiem — izrādei Fēlikss, Anatolijs un Ilona — tomēr ir dažas nianses, kas vairāk liecina par šodienu, nevis vēsturi.
