Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
2022. gada latviešu prozas neviendabība šķiet mulsinoša un grūti definējama
Jau trešo ziemu pandēmijas raisīto nomāktību, sagurumu un apātisko nestabilitātes izjūtu sabiedrībā vēl vairāk saasināja Krievijas pēkšņā un prātam neaptveramā agresija Ukrainā. Brīdi šķita, ka apstāsies vai pārtrūks pilnīgi viss un iestāsies mūžīga tumsa.
Tomēr kultūras dzīve turpinājās, lai arī citādi nekā iepriekš. Savdabīga vienmuļība un dziļdomīgs klusums valdīja arī literatūrā. Kopumā pagājušajā gadā publicēts ievērojami mazāk oriģinālprozas grāmatu nekā dažos iepriekšējos gados, kad jauni darbi vēlās pie lasītājiem kā nerimstoša lavīna, pat apdullinot ar savu krāšņo daudzveidību.
Kur meklējams pieklusuma skaidrojums? Iespējams, tā ir sakritība, taču, visticamāk, negatīvais krīžu spaids ietekmējis un nomācis ne tikai izdevējus, bet arī autorus. Sajūta, ka viss ir bezvērtīgs un maznozīmīgs iepretim baisajām globālajām norisēm, kuru priekšā cilvēks ir niecība, noteikti nav palikusi nepārdzīvota gandrīz vai neviena rakstnieka prātā un dvēselē.
