Ilustrācija — Elvīra Beķere.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Beigu akords. Atviegloti uzelpoju un nocēlu kāju no pedāļa. Komisijas priekšsēdētājs pateicās. Es piecēlos un paņēmu notis no pults. Tukšajā zālē nepatīkami atbalsojās papēžu klaudzieni un parkets. «Piezvanīsim,» skolotājs pamāja pāri plecam. Es paklanīju galvu un izgāju laukā.
Atbalstījusies pret vēso gaiteņa sienu, domās vēlreiz izgāju cauri eksāmenam. Arpedžio nekliboja, plūda raiti, temps bija labs, frāzējums vietā. Šopēna fantāzijas prasa jūtīgumu, taču nedrīkst arī aizsapņoties. Vairākas nedēļas biju nopūlējusies, meklējot pareizo tonalitāti un līdzsvaru. Tagad atlika tikai gaidīt un cerēt uz labāko.
Jau kopš bērna kājas biju ziķerīga sapņotāja, man nepiemita fantāzijas trūkums. Es ilgojos pēc vecākā brāļa un konfekšu automāta, pēc Bārbijas un kaķēna, pēc botām ar klipšiem; vēlāk pēc zviedru vēstuļdrauga, klavierēm, savas istabas. Galu galā, arī pēc uzvaras konkursā, stipendijas ārzemēs un, protams, pēc līgavaiņa. Tam bija jābūt gados vecākam un jaukam, kulturālam… slepus cerēju uz semiotiķi ar šalli. Ieejot aktu zālē, tikko spēju noticēt savām acīm — tur viņš sēdēja un bija pati pilnība! Tieši tāds, par kādu biju sapņojusi: garš un izspūris, ar pildspalvu un portfeli. Pašpārliecināts, taču jūtīgs, daudz lasījis, strīdējās ar skolotājiem, labi mācījās. Matrikulas vēl nebija, bet kas tur liels, biju uzķērusies.
