Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Daugavas atteka, plūstot vienā laiskā mākoņu garā, atspoguļoja vietējo iedzīvotāju sētas, māju jumtus un dārzu ainavas. Tā nodomātu nezinātājs: ellīgi rāma dzīvīte, katrs kuļas, kā prot, miers un āmen! Vārdi, uzvārdi, adreses — sētas apkārt. Un vēsture gatava.
Pulksteņi plauka vienos ziedos un riņķa dejās, rādīdami, cik sasodīti daudz brīvības ir pasaulē. Jo bija sācies skolas brīvlaiks.
Skaidrs, ka tas bija sen.
Tas vispār varētu nebūt noticis pa īstam.
No otras puses, varēja paredzēt, ka atmiņa sāks pilēt, lāsi pa lāsei atsvabinot agrāk «jau piedzīvotā» shēmās iespēlēto kā mākslīgā intelekta mašīnu ciparos pārvērstās formās, lai prātā saspiestu datos visu jutekliski taustāmā milzu apjumu visapkārt. Beidzot tas, simbolos sakrāmēts, izrādās samazināts līdz izmērāmam apjomam un varbūt vēl ieskrāpēts tolaiku digitālās atmiņas diskā.
