Laima Ābele ir dzejniece, socioloģe, finansiste. Mācījusies Literārās akadēmijas dzejas meistarklasēs pie Ronalda Brieža un Ingmāras Balodes. Interešu lokā ir kolektīvo traumu izpausmes caur konkrēta cilvēka un dzimtas prizmu. Vai dzeja var palīdzēt dziedināt laiku, kurā šķiet, ka pagātne nekad nebeigsies? Pamazām kā puzli liek kopā uzrakstīto un tapina pirmo dzejas krājumu.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
#1: sākums
divrindu pogu vadmalas svārks
ēķelēts zirgdeķis
miegaina rīta migla
manteifeļa pagasta vecākais
uz liepājas tirgu ved kazdangas skābos ķiršus
iesietus meitu austā palagā
no muižas izpirktas mājas
priecīgi kundes
vēlie ķirši
vēls vakars
pēc andeles palags ķiršogu sašauts
gads pirms piektā
pilns melnu ogu
pirms melnās sotņas
#2: balsis
bet es nezināju ka māsiņu kas piedzima pēc manas nāves nosauca manā vārdā
bet es izsūtījumā omskā satiku mīlestību un baidījos atgriezties arī pēc reabilitācijas
bet es piecpadsmitajā baidījos ka atnāks vācieši tāpēc kopā ar brāļiem evakuējos uz voroņežu
bet es dzīvoju staļingradā kara laikā dokumentos nomainīju tēvavārdu no fricevna uz francevna
bet manu kapu neviens nezina mana vārda nav arī krievijas latviešu bēgļu sarakstā
bet es staļinlaikā braucu pats pirmais no rīta uz vēlēšanu iecirkni lai balvā dabūtu cukurgalvu
bet es paliku vecmeitās jo mans līgavainis trīsdesmit sestajā nositās ar motociklu
bet es nevarēju izvēlēties starp diviem pielūdzējiem apprecēju to kurš neļāva tikties ar māsām
bet es latvijas radiem no austrālijas sūtīju paciņas un palmām rotātā pastkartē rakstīju ka man tēvzeme ir visur kur esmu es
bet es skolā gāju tikai divas ziemas visas mācības bija krievu valodā izņemot ticības mācību
bet mans vīrs uz visiem laikiem iekrita fabrīķa lifta šahtā
bet trīsdesmit otrajā māte tiesai lūdza mani pasludināt par mirušu piecpadsmit gadus pēc nāves kaut kur stepē
bet es biju manteifeļa krustmeita
bet mans vīrs vācu laikā bija policists vēlāk slēpās kūtsaugšā līdz labprātīgi padevās sarkanajiem kas sludināja amnestiju bērni palika bez tēva
bet es piedzimu gadā kad barons atjaunoja revolucionāru nodedzināto pili un nomiru no meningīta trīspadsmit gadu vecumā
bet es izgāju par sievu pie vecsaimnieka un paliku atraitnēs sibīrijā
bet mana meitiņa iemācījās staigāt un pēc nedēļas siena laika karstumā noslīka lopu dzirdināmajā dīķī
bet pēc vācijas kapitulācijas manās mājās uz pieciem gadiem atslēdza elektrību
bet es kopš piecdesmitajiem katru dienu pulksten sešos septiņpadsmitos trīsdesmit un deviņpadsmitos pēc latvijas laika klausījos amerikas balsi laukos to varēja labi sadzirdēt
bet es par lapsādu naudu uzcēlu jaunsaimniecību iekopu laukus un sienam pļāvu valka malu vēlāk bija jāiestājas ļeņina kolchozā
bet es ulmaņlaikā nomainīju uzvārdu uz latviskāku pirmo burtu atstāju to pašu lai nav jāpāršuj monogrammas
bet es no jāņa petrogradā kļuvu par ivanu izmācījos par kalnu inženieri neviens no čekas nezināja ka esmu latvietis
bet man deva otro vārdu par godu caram nikolajam
bet es nomiru astoņpadsmitajā no gripas tāpat kā krišonkolis
bet es trīsdesmit septītajā sadalīju vecsaimniecību trim meitām mūs neizsūtīja
bet es deviņdesmit trešajā atgriezos no sibīrijas apmetos liepājā un atguvu mieru
bet miers ir pārejošs
