Šogad svinam Latvijas kultūras kanonā iekļautā Aleksandra Čaka (1901—1950) 120. jubileju. Čaku ierasti zinām kā romantisku un huligānisku dzejnieku. Pilsētas, bet varbūt — nomales dzejnieku.1 Čaku joprojām lasa un mīl. Daudzi dzejnieki Čakam rakstījuši īpašus veltījumus. Lai arī traģiskais pēckara politiskais konteksts sakropļoja Čaka personību un viņa uztvere Latvijas sabiedrībā zināmā mērā ir kļuvusi sarežģītāka, arī mūsdienās viņa dzejas valoda un poētiskā brīvība daudziem lasītājiem un dzejniekiem ir mēraukla.
Pavisam reti atceramies par Čaka izcilo īsprozu. Krājumos Eņģelis aiz letes (1935) un Aizslēgtās durvis (1938) iekļautie stāsti pieder pie latviešu prozas zelta fonda. Pārsteidz un aizrauj to tematiskā un intonatīvā daudzveidība, mūsdienīgā naratīva veidošanas maniere. Labākajās tekstu pasāžās attieksmi un jēgu Čaks ir netieši ievijis stāsta matērijā un starprindē, nevis burtiskā veidā formulējis vārdos. Aktuālajā latviešu prozā pa reizei vērojams pretējais — varoņu izjūtas, noskaņojums un stāsta morāle lasītājam tiek iebakstīta acīs. Čaks sniedz paraugstundu, kā to novērst, līdz ar to viņa stāsti ir īsts baudījums. Arī cilvēkmīlestība, bet precīzāk būtu teikt — mīloša attieksme pret jebkuru dzīvu būtni, kas izspīd no un caur dažādiem teksta slāņiem, gandrīz nekad nekļūst uzkrītoša vai didaktiska. Reizēm gan rakstnieks it kā sabīstas no savas atbrīvotības un apraujas, iekļaudams tekstā pa kādai izskaidrojošai vai pārmēru romantizētai tēzei, tādējādi ierakstīdamies parastajā sava laikmeta izteiksmē un poētikā, tomēr šādu «nobrukumu» ir maz.