Fragments no manas lugas, kas rakstīta pēc manas grāmatas “Kabatas formāta dāvana pumpuģīmim” motīviem.
Četrdesmitgadīgs tēvs ar savu astoņpadsmitgadīgo dēlu sēž pie ugunskura. Vakars pie maza Vidzemes ezeriņa.
Tēvs, vārdā Egons: “Paklau, Ingar, tev ir meitene?”
Dēls, vārdā Ingars: “Kas ir, baidies, ka es varētu būt gejs?”
Egons: “Es gan to nebiju domājis, bet, ja reiz tu par to ieminējies, tad, jāatzīst, ka baidos gan!”
Ingars: “Un ja nu es būtu, ko tad!?”
Egons: “Neko! Ieteiktu vērsties pie speciālista, kas sekmīgi to izārstētu! Protams, ja vien tev būtu tāda vēlēšanās!”
Ingars: “Vai tad tas ir ārstējams?”
Egons: “Pavisam noteikti! Vismaz vairums attiecīgās sfēras speciālistu tā apgalvo!”
Ingars: “Ei nu? No kurienes tu to rāvi?”
Egons: “Tavai zināšanai, pataloģijas statusu homoseksuālismam noņēma ar milzīgu traci, jo lielumlielais vairums speciālistu bija pretējos uzskatos! To vienkārši uzspieda no malas! Papēti pats!”
Ingars: “Kas?”
Egons: “Tie, kam tas ir izdevīgi!”
Ingars: “Kādā ziņā?”
Egons: “Ir cilvēki, kuriem ir ārkārtīgi izdevīgi, lai uz pasaules būtu pēc iespējas vairāk samaitātu, slimu cilvēku, jo tad tie tik strauji nevairojas un tos ir vieglāk slaukt un kontrolēt! Bīdīt tur, kur tiem nepieciešams!”
Ingars: “Kāpēc tad viņi neārstējas?”
Egons: “Visticamāk, tāpēc, ka nemaz to nevēlas! Tas prasa pamatīgu piepūli no sevis! Tas ir tikpat grūti, kā tikt vaļā no narkotiku atkarības! Vieglāk ir izlikties, ka tas ir normāli!”
Ingars: “Bet, vai tad tas nav normāli? Paskaties, pat dabā starp dzīvniekiem sastopams tas pats!”
Egons: “Dabā, vecīt, tas ir sastopams ļoti niecīgā skaitā no populācijas, un līdz ar to, tas nekādi nevar tikt skaitīts par normālu! Normāli tas būtu, ja tas pastāvīgi grozītos, sākot vismaz ar kādiem 30 % no populācijas. Vienkārši, dabā, jeb pareizāk – fiziskajā pasaulē kā tādā vispār – izņēmumi ir pilnīgi visam. Jo tie ir ļoti vajadzīgi, lai nerastos ideāls priekšstats par lietu patstāvību. Tev jāsaprot tas, ka dzīve šajā pasaulē bez kaut mazākajām šaubām par lietu konstantumu, būtu pārāk paredzama un līdz ar to bezjēdzīga. Gan kādreiz pats sapratīsi. Bet to, kas notiek šajā ziņā cilvēku pasaulē, var visai droši nosaukt par apzinātu cilvēku maitāšanu. Vairums pašreizējo homoseksuāļu par tādiem ir kļuvuši tikai pateicoties mērķtiecīgai propagandai un pornogrāfijai. Ja mēs pajautātu katram homoseksuālim – kad un, galvenais, kādos tieši apstākļos viņš pirmo reizi sāka izjust šīs perversās tieksmes -, tad, ja vien viņi visi bez izņēmuma būtu spiesti atbildēt pilnīgi godīgi, teiksim, esot pieslēgtiem pie melu detektora un atrodoties hipnozes transā, lai restaurētu notikumu gaitu -, tad vismaz 98 % gadījumu tu dzirdētu, ka tas ir noticis tikai pateicoties pornogrāfiskajiem attēliem, pamatīgi izvērstajai iecietības propagandai mediju telpā, kas noņēma aizsardzības bloku, un visādiem kretīniem, kas viņus apzināti kairinājuši un pavedinājuši!”
Ingars: “Nu nezinu. Es tā nedomāju. Un ja nu es tiešām mīlētu kādu puisi, ko tad?”
Egons: “Neko! Kas tev liedz mīlēt cilvēku! Bet, vai tādēļ tev uzreiz ar viņu būtu jāliekas gultā? Padomā pats – termins “homoseksuālisms” – būtībā attiecas tikai uz seksu! – Tas ir, uz kaislību, nevis, uz mīlestību, kas ir pavisam kas cits! – Mīlestība ir kaut kas bezgala skaists un cēls, neiedomājami dziļš un plašs, kā bezgalīgā, skaistā pasaule! Bet savukārt, sekss, ir tikai vairošanās instruments un mīlestības izpaušanas veids! Ja tā tas nebūtu, tad termina “homoseksuālisms” vietā būtu ieviesies pavisam cits termins, piemēram, “homolovisms”!”
Ingars iepleš acis: “Kas!? Homolovisms!?”
Egons: “Jā! Homomīlestīgums!”
Ingars: “Nu vai zini…!”
Egons: “Iedomājies kaut vai to, ka miljoniem cilvēku mīl dabu – kokus, ūdeņus, kalnus un dzīvniekus! Tad, ko – katram no viņiem uzsākt seksuālās attiecības ar visu, ko viņš mīl, vai!? Varbūt man pieiet pie visskaistākā koka, un, pasakot tam, cik ļoti skaists un varens tas ir, uzprasīt tam, lai parāda kādu dobumu, kurā nolaist jogurtu un, laizot kādu zaru, palūgt, lai man iebāž citu zariņu pakaļā un kādu pusstundu pastumda to šurpu un turpu!? Vai tu vari iedomāties tos, kuriem ir mājdzīvnieki, aiz lielās mīlestības laizām saviem mīluļiem olas un otrādi!?”
Ingars, galvu saķēris, sprauslā vienā sprauslāšanā!
Egons: “Tici man, dēls, – ja nebūtu savulaik legalizēta pornogrāfija, tad šodien homoseksuāļu būtu ne tikai entās reizes mazāk, bet mēs pat nedadomātos, ka ir kaut mazākā vajadzība pēc tā nolāpītā fekālā seksa ar sievieti, kas tagad kļuvusi par modes lietu un galīgu apsēstību!”
Ingars, sprauslājot: “Tu domā, ka tad mēs par to neko nezinātu, vai!?”
Egons: “Gan jau ka zinātu! Taču mēs, visticamāk, vienkārši par to nedomātu, jo to mēslu nebūtu mūsu acu priekšā, un mēs zinātu, ka tas ir amorāli un neētiski! Mēs spētu atrast sevī daudz vairāk spēka un motivācijas, lai spētu aizgaiņāt šīs nez no kurienes uzmācošās perversās domas no savas galvas, praktizējot normālu dzimumaktu! Tādējādi mēs nekad nenonāktu gaužām neērtās, pretrunīgās, muļķīgās situācijās, no kurām pašiem vēlāk jākaunas!”
Ingars, aizgriežot galvu, izpūš elpu, jo temats ir smags un reizē arī amizants.
Egons: “Tāpēc saku tev, ka mīlestībai tikpat kā nav nekāda sakara ar seksu, kā mums to mēdz tagad iegalvot visādi gudrīši ar profesora grādiem! Redzi, ja tu pilnīgi godīgi pavērotu visu no malas, sevi ieskaitot, tad noteikti arī ievērotu, ka, neskatoties uz visiem saviem izteikumiem un paziņojumiem, milzīgais vairākums sirds dziļumos neapzināti tomēr vēlas, lai samaitāti būtu pēc iespējas vairāk cilvēku!”
Ingars: “Beidz! No kurienes tu to rāvi?”
Egons: “No saviem novērojumiem, kā cilvēki mēdz ļaut perversijām ienākt mūsu ikdienas dzīves telpā bez jebkādas kaut cik manāmas pretestības!”
Ingars: “Viņi vienkārši ir toleranti pret citādāk domājošiem!”
Egons: “Ne gluži! Bez tam, vārds tolerance, patiesībā, pēc savas definīcijas nozīmē tieši pretējo, nekā šobrīd tas ir jau iezīdies mūsu leksikā! Zinātniski, piemēram, medicīnā, “tolerance” ir imunitātes zaudēšana! Tie, kas taisa visus šos trikus ar terminiem, lieliski apzinās psiholoģiju, ieliekot ļaužu masu lietošanā terminus ar apgriezti proporcionālu nozīmi! Tā ir mērķtiecīga mūsu programmēšana attiecīgi viņiem vēlamajā virzienā! Savukārt, iecietībai – nozīmei, kādā mēs to lietojam – ir tomēr savas robežas, jo diez vai tev pašlaik liksies normāli, ja laulību legalizāciju pieprasītu arī zoofīli, pedofīli un nekrofīli, apelējot pie brīvības dzīvot kā tiem gribas un cilvēktiesību pārkāpuma, ja kādam tas nepatiktu! Bet ne par to ir runa! – Cilvēki necīnās ar šīm perversijām tikai tādēļ, ka vairums – kurš vairāk, kurš mazāk – ir bijuši spiesti izjust neķītra seksa tīksmīgo baudu. Viņiem, protams, no vienas puses tas patīk, jo sagādā milzu baudu, taču, no otras – ir milzīgs kauns pašiem no sevis un Dieva, kuru apjauš, kā liecinieku tam – un līdz ar to, viņi automātiski vēlas, lai citi arī būtu tikpat samaitāti un, pat vēl samaitātāki par viņiem! Jo, pateicoties reliģiju svētajiem rakstiem, tic tas Dievam vai nē, bet tik un tā nav īsti par to visu drošs, lai reizi pa reizei neaizdomātos par to, kas tad īsti būs pēc nāves. Cilvēkiem ļoti negribas būt vienīgajiem kritušajiem, vienīgajiem vainīgajiem, un tāpēc tie vēlas, lai līdzvainīgo būtu pēc iespējas vairāk, jo tad tie jūtas drošāk un omulīgāk, jo domā, ka pēc nāves būs apmēram tā: “O, paskat, tu arī iekriti tajās porno lamatās!? Nu ja, kam negadās! Mēs jau vēl normāli! Bet paskaties uz tiem tur, kuri vispār…!” – Bet faktiski, tā ir līdzcilvēku ievilkšana lamatās, jeb pareizāk – ļaušana tiem iekrist lamatās, lai paši nejustos vienīgie samaitātie. Būtībā, tas ir sava veida noziegums, par kuru kaut kad nāksies reiz atbildēt.”
Ingars: “Tās visas ir tikai tavas iedomas!”
Egons: “Netaisos tevi mēģināt pārliecināt par pretējo. Gan pats ar laiku pārliecināsies. Taču, kad tev nāksies laikrakstā lasīt par kārtējo izvarošanu, pedofīlijas vai incesta aktu, vai kuriozu, kad dakteri ziņo par kārtējo nelaimīgo idiotu, kurš savā pakaļā pazaudējis pudeli vai ko citu, tad aizdomājies, no kurienes tas viss cilvēkos ienāk! Pie tam, tādā pakāpē, ka tie ir gatavi no savām perversajām fantāzijām pāriet reālos darbos! Un vispār, ne jau par to es tev gribēju stāstīt. Man, kā tavam tēvam, ir jāizstāsta viena svarīga lieta – kāda teorija, kuru šobrīd, diemžēl, necenšas iztirzāt un pētīt! Patiesībā, man to vajadzēja tev izstāstīt jau pirms vairākiem gadiem, bet kaut kā nekad nespēju saņemties.”
Ingars: “Kas vēl par teoriju?”
Egons: “Nevaru gan apgalvot, ka tā ir simtprocentīgi reāla, bet tomēr…!”
Ingars: “Nu, nu?”
Komentāri (27)