Kopš šā gada aprīļa norit darbs Finanšu ministrijas (FM) izveidotajās darba grupās, kas strādāja pie Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2024. – 2027. gadam (turpmāk – plāns). Ar savu ekspertīzi procesā piedalījās arī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) biedri un eksperti. Iepazīstoties ar plāna versiju, ko FM 28. jūlija vakarā izvietojusi publiskajai apspriešanai Tiesību aktu portālā, ar nožēlu jāsecina, ka izstrādes procesā tas tomēr pārvērties no proaktīvu risinājumu apkopojuma ēnu ekonomikas ierobežošanai par birokrātijas slogu pastiprinošu un represīvu aprakstu cīņai ar sekām.
Kā noritēja darbs pie Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2024. – 2027. gadam
Runājot par FM piedāvāto metodiku un procedūru plāna izstrādē, jāuzteic, ka darba grupās bija iespēja piedalīties visiem sociālajiem partneriem, tādējādi ievērojot demokrātisku normatīvo aktu izstrādes pieeju. Kurā brīdī šis Latvijas tautsaimniecībai tik nozīmīgais plānošanas dokuments pārtapa kārtējā ierēdniecības haotiskajā un brīžiem viegli pārprotamajā papīru čupā – kas to lai zina?
Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna analītiskā daļa balstās galvenokārt divu profesoru – A. Saukas (Latvija) un F. Šneidera (Austrija) – pētījumu rezultātos. Prof. A. Saukas “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009. – 2022. gadā” un sadarbībā ar prof. T. J. Putniņu veiktais “Pētījums par ēnu ekonomikas apmēru Latvijā 2020. un 2021. gadā” ir Latvijas situācijai atbilstošākais teorētiskais pamats, uz ko balstīties plāna izstrādē, jo izmanto tieši Latvijas ekonomikas reālos rādītājus kā atskaites punktu izdarītajiem spriedumiem. Tikmēr F. Šneidera pieeja, lai arī starptautiski atzīta un ērti pielietojama, uz ēnu ekonomiku raugās vairāku valstu ekonomikas rādītāju salīdzinājumā. Taču ēnu ekonomika, lai arī pastāv visur un to novērst pilnībā nav iespējams, tomēr ir savās izpausmēs katras valsts unikāla, lokāli analizējama un risināma problēma.
Par trīs ēnu ekonomikas mazināšanas prioritārajām tautsaimniecības nozarēm noteiktas: būvniecība; veselība un sociālā aprūpe; vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība saistībā ar skaidras naudas izmantošanu savstarpējos darījumos. Lai izstrādātu minētajās nozarēs ieviešamo pasākumu plānu, tika izveidotas četras darba grupas, sadalot tās pēc piederības atbildīgo ministriju pārraudzībā: par skaidras naudas izmantošanu savstarpējos darījumos (FM); par informācijas un datu apmaiņu starp valsts institūcijām (FM); būvniecības – specializēto būvdarbu, ēku būvniecības un inženierbūvniecības – nozares politikas un tiesiskā regulējuma sakārtošanai (Ekonomikas ministrija); veselības aizsardzības nozares, kā arī skaistumkopšanas jomas, politikas un tiesiskā regulējuma sakārtošanai (Veselības ministrija).
Vērtējums par plānā izlasāmo
A.Saukas pētījumā noskaidrots, ka Latvijā ēnu ekonomika sasniedz pat 26,5%, un šim rādītājam nav ne dabiskas tendences, ne būtisku iemeslu sarukt. To, protams, var censties labot ar ēnu ekonomiku ierobežojošiem pasākumiem. Tikmēr F. Šneiders, raugoties globālā mērogā, izvirza hipotēzi, ka ēnu ekonomikai būtu jāmazinās citu globālu pārmaiņu ietekmē (nodokļu politika, demogrāfijas rādītāju izmaiņas u.c.). Nemēģinot apšaubīt pētnieku kompetenci, liktos loģiski vispirms izstrādāt un ieviest valsts iekšējai ekonomikai atbilstošus ēnu ekonomikas ierobežošanas pasākumus, un pēc tam to efektivitāti mērīt un apskatīt sinerģijā ar Valsts attīstības pamatnostādnēs un Nodokļu politikas pamatnostādnēs noteikto.
Var piekrist Finanšu ministrijas izstrādātajā plānā paustajam, ka ir svarīgi katrai valstij apzināties iemeslus, kāpēc nodokļu maksātāji zaudē motivāciju maksāt nodokļus. Saredzu, ka uzskaitītos nodokļu nemaksāšanas iemeslus var grupēt trīs daļās:
- Emocionālie argumenti – politisko lēmumu nekonsekvence un neuzticēšanās valdībai, zems iedzīvotāju izglītības līmenis, informētības trūkums par nodokļu resursu izmantošanu);
- Ar birokrātiju saistīti argumenti – valsts nodokļu sistēmas struktūra, nodokļu administrāciju zema darbības efektivitāte (jeb VID efektivitāte), nodokļu tiesību aktu vienkāršības un precizitātes trūkums, dažādi nodokļu režīmi ar atšķirīgu nodokļu slogu;
- Ar nodokļu politiku saistīti argumenti – netaisnīga nodokļu politika, nodokļu slogs un augstas likmes, iedzīvotāju nodokļu integritātes trūkums u.c.
Ja saskatām likumsakarības un grupējam cēloņsakarības pēc noteiktām pazīmēm, būtu jābūt vieglāk piemeklēt atbilstošus ēnu ekonomiku ierobežojošus pasākumus katrā no šīm cēloņu grupām.
Tomēr esošais Finanšu ministrijas plāns minimāli vai pat nemaz neierosina veidus, kā iedarboties uz šiem cēloņiem, tā vietā piedāvājot dažādus represīvus paņēmienus, kas pat ar neapbruņotu aci ļauj secināt – birokrātiskais slogs un dažādi sabiedrībā mītoši emocionāli argumenti tikai pieaugs un radīs pretējo efektu – vēl augstākus ēnu ekonomikas riskus.
Prioritāri būtu jārisina A. Saukas definētās trīs galvenās problēmas: algu neuzrādīšana; tīša ienākumu nedeklarēšana; pilnīgā ēna jeb t.s. neredzamie cilvēki, par kuru ienākumu veidiem un apmēru valstij nav nekādas informācijas. Tiek lēsts, ka Latvijā varētu būt apmēram 40 000 cilvēku ar dažādām parādsaistībām (par uzturlīdzekļiem, pret finanšu iestādēm u.tml.), kuriem ir izdevīgāk atrasties “pelēkajā zonā”.
Ir skaidrs, ka ēnu ekonomikas rādītājos liela loma ir modernas un konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vides izveidei. Līdz ar to neizpratni raisa Finanšu ministrijas vēlme ēnu ekonomikas mazināšanas plānu veidot un izskatīt atrauti no nodokļu politikas pamatnostādnēm.
Esam bīstama precedenta priekšā, kur, atdalot šos divus dokumentus, varam nonākt situācijā, pieņemam sankcijas pirms vienojamies par spēles noteikumiem. Potenciālie ietaupījumi no ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna netiek aprēķināti nodokļu pamatnostādņu kontekstā, savukārt sankciju paketes ieguvumi tiek uzrādīti tik minimāli, ka pastāv risks – šo pasākumu ieviešanas izmaksas nemaz neatpelnīs pašas sevi.
VID aplēses ir, ka ēnu ekonomikas apjoms 2020. gadā bija 3,2 miljardi eiro, savukārt potenciāli iekasējamā summa no ēnu ekonomikas varētu būt ap 980 miljoniem eiro. FM izstrādātais plāns sola 2024. gadā no ieviestajiem ēnu ekonomikas ierobežošanas pasākumiem valsts budžetā atgūt 12 miljonus eiro. Tad rodas jautājums – ja potenciāli iekasējamā summa ir 980 miljoni eiro gadā, bet atgūstam tikai 12 miljonus (jeb 1,22 %) – vai tiešām šos pasākumus varam saukt par ambicioziem vai efektīviem? Finanšu ministrija plānā min, ka ēnu ekonomiku par 90% ietekmēs ekonomikas attīstība valstī, un no ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna ietekme uz ēnu ekonomikas mazināšanu būs tikai 10%. Pati FM tātad apzinās, ka šiem represīvajiem pasākumiem būs minimāla ietekme, kamēr lielākā uzmanība būtu jāpievērš visiem pārējiem ekonomikas transformācijas pasākumiem.
F.Šneideram var piekrist tādā ziņā, ka daļa no ēnu ekonomikas problēmām atrisinātos pašas no sevis, ja tiktu ieviesti uzņēmumu radīšanu un attīstību veicinoši pasākumi. Tomēr, ja pret darba devējiem netiek paredzēta labvēlīga darbaspēka nodokļu politika, tad ar esošo ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu sarežģīsim uzņēmēju ikdienu bez nekādiem ieguvumiem.
Par risinājumiem un prioritātēm ēnu ekonomikas ierobežošanā
Latvijā pastāvošais milzīgais aplokšņu algu īpatsvars (25% 2020. gadā, pēc A.Saukas) jeb melnais tirgus nav radies vienā dienā, gadā un pat ne desmitgadē. Tas ir ilgstošs konsekvences, gudras nodokļu politikas plānošanas un sabiedrības izpratnes trūkums. Ja godīgi raugāmies uz sevi kā sabiedrību, tad jāapzinās, ka izvēlēties iet ēnu ekonomikas ceļu mūs motivē tādi faktori kā:
- eksistenciālā izvēle ‘uzņēmumam būt vai nebūt’ – daudziem uzņēmumiem aplokšņu algu maksāšana ir vienīgā izdzīvošanas iespēja pie pastāvošajām darbaspēka izmaksām (darbaspēka nodokļu īpatsvars Baltijas valstīs, pēc Swedbank Finanšu institūta datiem, ir: Latvijā 33%; Igaunijā 29%; Lietuvā 24%. Tātad, esam absolūti konkurēt nespējīgi);
- personīgā labuma uzvara pār sabiedrisko atbildīgu rīcību – pastāv gana daudz uzņēmumu, kas saviem darbiniekiem oficiāli uzrāda tikai daļu no reālā atalgojuma, jo vienkārši neuzskata par izdevīgu – maksāt nodokļus pilna apmērā. Tas mūs noved pie Latvijā iesakņojušās zemo algu kultūras – oficiālajos datos Baltijas valstu griezumā mūsu valstī ir daudz lielāka minimālo algu saņēmēju proporcija (saskaņā ar Eurostat datiem Latvijas vidējās algas pirktspēja bija par 15% zemāka nekā Lietuvā un par 18% zemāka nekā Igaunijā). Raugoties uz sabiedrības pirktspēju un PVN ieņēmumiem, ir skaidrs, ka šis rādītājs neatbilst realitātei, un liela daļa šo it ka minimālās algas saņēmēju daļu atalgojuma saņem aploksnē;
- attieksmes jautājums – uzticēšanās valsts pārvaldei ir tik zemā līmenī, ka daudzi nesaskata motivāciju veikt nodokļu apmaksu pilnā apmērā.(dati)
Aicinājums Finanšu ministrijai
- Ēnu ekonomikas ierobežošanas pasākumu plāns jārada un tā rezultāti jāmēra koherenti jeb kontekstā ar Nodokļu politikas pamatnostādnēm. Ja tomēr skatām tos atsevišķi, tad vispirms izstrādājam un ieviešam nodokļu pamatnostādnes, un pēc tam ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu;
- Jāievieš mazās uzņēmējdarbības nodokļa regulējums, lai veicinātu 23,8% atgriešanu darba tirgū;
- Būtiskāko efektu ēnu apkarošanā dos darbaspēka nodokļu konkurētspējas veicināšana.
Tāpēc aicinām FM turpināt dialogu ar sociālajiem partneriem, pēc iespējas ātrāk sasaucot sadarbības sanāksmi, kurā Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu un tajā iekļautos pasākumus izvērtējam kontekstā ar Nodokļu politikas pamatnostādnēs noteikto. Ēnu ekonomikas pasākumu fiskālai ietekmei jāizvirza konkrēts mērķis, un pozitīvā ietekme jāņem vērā nodokļu pamatnostādņu izstrādes procesā kā papildus ieņēmumi.
Nepieciešama mazās uzņēmējdarbības nodokļa regulējuma pilnveide, lai to padarītu par vienkārši saprotamu un administrējamu. Tieši šī nodokļa ieviešana atstātu vislielāko atspaidu uz ēnu ekonomikas mazināšanu un papildus līdzekļiem valsts budžetā.
Nav apspriežams tāds pasākumu kopums, kas vēl vairāk palielinātu darba devējiem uzlikto birokrātisko slogu. Jo vienkāršāka nodokļu politika un to administrēšanas sistēma, jo lielāka iespēja motivēt darba tirgū iesaistītās puses legalizēt un uzrādīt visus savus patiesos ieņēmumus un izdevumus.
2022.gadā Latvijas valdībai uzticas tikai 25% jeb ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam – vidēji OECD valstīs valdībām uzticas ap 40% iedzīvotāju. Daļa politiskās kultūras ir valsts pārvaldes izstrādāto stratēģisko dokumentu kvalitāte un atbilstība definētajiem un sasniedzamajiem mērķiem. Tiem ir potenciāls vairot vai mazināt sabiedrības uzticību valsts pārvaldei – radīt ilūziju par aktīvu rīcību un tālredzīgu plānošanu vai arī piedāvāt risinājumus, kas nesīs pozitīvus rezultātus un pievienoto vērtību katra iedzīvotāja un arī uzņēmējdarbības izaugsmei.
Visbeidzot, ar viedokļa paušanu nebeidzas LDDK iesaiste FM piedāvātā plāna pilnveidē. Mūsu eksperti kopā ar biedriem tuvākajā laikā iesniegs konkrētus priekšlikumus plānā veicamajām izmaiņām. Gribam panākt to, ka jebkurš darba devējs, uzsākot nākamo finanšu gadu, spēj prognozēt, kas viņu sagaida, ir motivēts maksāt nodokļus pilnā apmērā un jūtas pārliecināts par savu konkurētspēju Baltijas reģionā.
Autors ir LDDK ģenerāldirektors
Pagaidām nav neviena komentāra