«Nekad dzīvē neesmu padevies» • IR.lv

«Nekad dzīvē neesmu padevies»

1
Jaunais Valsts policijas (VP) priekšnieks Armands Ruks. Foto: Sintija Zandersone, LETA
Indra Sprance

Valsts policijas jaunais priekšnieks Armands Ruks (42) amatā ticis bez konkursa, taču sola — ar viņa rokām policijā nenotikšot nekas nelikumīgs vai neētisks.

Ja nebūtu pandēmijas, šī intervija notiktu klātienē. Varbūt kādā kafejnīcā Čiekurkalnā vai Ādažos, kur dzīvo jaunais Valsts policijas šefs Armands Ruks. Taču jaunā gada pirmajā darbdienā, 4. janvārī, mūsu saziņa notiek Zoom platformā.

 

Kā sagaidījāt jauno gadu? Zinu, ka policijai bija ļoti daudz darba, bet kā jums pašam personīgi?

Biju Operatīvās vadības centrā, Jauno gadu sagaidīju darbā. Gadu mijā pa šampanieša glāzei atļāvāmies pacelt, bet viss notika diezgan saspringtā gaisotnē. Dažādi saasinājumi bija. Nu, tāda normāla darba naksniņa ar zināmu atvieglojuma sajūtu no rīta. Nekas tāds nenotika, kur būtu sevišķi smagas sekas. Viss beidzās labi salīdzinoši.

Kā kopumā vērtējat, cik liels izaicinājums Covid-19 ir policijas spēkiem?

Liels, ļoti liels izaicinājums. Jūs jau pati noteikti esat dzirdējusi — daļa sabiedrības pauž neizpratni par dažādiem ierobežojumiem, un policija, protams, ir pa vidu. Policijai jākontrolē ierobežojumu ievērošana, jāsoda.

Vai tas ir ietekmējis arī to, ko var paveikt izmeklēšanas procesa ietvaros?

Ikdienā jau ar Covid-19 nodarbojas Kārtības policija, Kriminalpolicija netiek iesaistīta šajos uzraudzības pasākumos. Brīvdienās, kad bija mājsēde, protams, arī Kriminālpolicijas spēki tika piesaistīti. Kopējā reaģēšana uz notikumiem ir izaicinājums. Bet galā tiekam. Traki būs tad, ja būs ierobežojumi vēl striktāki un katru dienu — ja tiešām runājam par pilnīgu «lokdaunu», tad gan ietekme būs daudz lielāka.

Protams, mums ir bijusi ietekme Covid-19 dēļ. Ir problēmas ar cilvēku konvojēšanu uz procesuālajām darbībām, nerunājot par to, ka darbinieki saslimst vai kļūst par kontaktpersonām. Pirms svētkiem bija 106 Covid-19 slimie, plus vēl vairāk nekā 100 kontaktpersonas. Pa brīvdienām vēl ir nākuši klāt, arī kriminālpolicijā. Ir pat bijis, ka vesela kriminālpolicijas nodaļa kā kontaktpersonas izkrīt ārā. Desmit dienas viņu nav, viņi ir karantīnā.

Protams, ka grūti darbu organizēt, bet daudz kas arī jauns nācis klāt. Esam iemācījušies attālināti strādāt. Visu laiku izaicinājumā. Visu laiku dzīvo neziņā, kas būs rītdien.

Kas ir tās lietas, kodolīgi — trīs prioritātes, ko jūs gribētu izdarīt Valsts policijas vadītāja amatā?

Viens ir noteikti panākt, lai lielākā sabiedrības daļa tomēr uztvertu policiju kā cienījamu profesiju. Panākt, lai nav korupcijas gadījumu. Tas ir ļoti svarīgi. Tas tieši uz tēlu attiecas. Es uzskatu, ka policists nevar būt pērkams.

Šorīt atkal par to runāju, mums atkal ir bijuši kukuļošanas mēģinājumi no personām — pārkāpējiem. Paldies dievam, policisti reaģējuši atbilstoši likumā noteiktajam. Es domāju, ka esam uz pareizā ceļa. Kādreiz tā subkultūra bija varbūt plašāk, un arī sabiedrība to mierīgi pieņēma — pat dziesmas sacerēja par piecīšiem policistiem. Nu, nav tas normāli un tā būt nevar! Tas ir viens.

Otrs, protams, ir panākt to, ka policistam ir jāstrādā normālos darba apstākļos. Tas pats Aizliegtā paņēmiena raidījums parādīja, kādi ir tie apstākļi. Plus, protams, arī atalgojums. Zemākais līmenis atalgojumam ir 700, 750, 800 eiro — nu, tas nav adekvāts atalgojums par to darbu, kas policistam ir jāizdara.

Jūs iepriekš arī intervijās minējāt un tagad sakāt, ka policists nevar būt pērkams. Protams, tas ir ļoti svarīgi, bet jūs pats policijā strādājat vairāk nekā 20 gadus. Kā jūs pats esat rīkojies, vai esat redzējis gadījumus, kad kāds kaut ko piesedz un kāda ir bijusi jūsu personiskā attieksme un rīcība tādās situācijās?

Protams, ka sen, sen atpakaļ, kad es vēl iecirknī strādāju — sāku pirmās gaitas policijā, bija nojaušams par atsevišķām amatpersonām, ka noteikti tur nav kaut kas tīrs. Ja kolēģis ar 20 gadu pieredzi, kuram tajā laikā, ap 1999. gadu ir atalgojums 135 lati, bet viņš uzsauc visiem ar plašu žestu pusdienas, atver maku, tur ir tāda kaudzīte ar divdesmitniekiem… Redzot viņa kontaktus, dzīvošanas un uzvedības manieri, saproti, ka tur apakšā nav kaut kas tīrs. Nu, izdevās, godīgi sakot, distancēties no tā. Man ir kādreiz arī piedāvāts… Protams, ka tagad es noreaģētu savādāk. Pasarg dievs, nedomājiet, ka esmu kaut ko paņēmis, nekad dzīvē! Tiešām, neko! Ne tuvu! Bet vienkārši es toreiz, jauns būdams, pateicu — padomā, ko tu dari un ko tu kam piedāvā! Cilvēks momentā saprata un tas bija viss.

Mani ir mēģināts uzrunāt, kaut kā ietekmēt kādus procesus. Esmu vienmēr bijis noraidošs. Jo tu ieņem augstāku amatu, noteikti kāds meklē kādas iespējas — vai kaut ko var, vai kaut ko nevar. Es vienmēr esmu cirtis saknē nost. Visi, kas mani pazīst, viņi vienkārši zina, ka tur ir bezjēdzīgi kaut ko runāt.

Tā arī ir jābūt. Protams, par katru mājienu uzreiz neskriešu, neziņošu kaut kur — vienkārši uzreiz ir preventīvais darbs: ko tu, mīļais cilvēk, dari un prasi?! Aizmirsti, momentāli, ja vien negribi, kā saka, iegūt restotu rūtainu iedegumu. Man pat nenāk jau labu laiku, nemaz nemēģina.. viņi vienkārši zina.

Man ir bijis gods strādāt gandrīz 20 gadus iestādēs, kas nav publiskas. Tur arī tie riski nav tādi. Tā informācija, kas ir pieejama, ir ārkārtīgi sensitīva. Ja vien zinātu to, ko es zinu, visādi varētu būt, bet daudzi jau nezināja pat, ka esmu policijā. Tikai tagad, kad atgriezos publiskajā policijas apritē, daudziem bija liels izbrīns.

Es savu dzīvi visu laiku esmu veidojis tādā inkognito režīmā un arī kontaktus neuzturēju ne ar klasiebiedriem, ne studiju biedriem. Pazudu no aprites. Protams, kriminālpolicijas aprindās zināja, kur es esmu, bet plašāk arī ne.

Pie šī gribēju noprecizēt. Saprotu, ka varētu būt daži dienestos, kas uzskata, ka par saviem kolēģiem ziņot ir slikti. Kā jūs saredzat, cik liela problēma ar šiem atsevišķajiem gadījumiem vispār ir jūsu saimniecībā?

Ļoti vienkārši. Uz pagājušā gada beigām mums bija 16 koruptīvie gadījumi. No tiem 13 bija ceļu satiksmes uzraudzībā. Viens bija Latgales iecirknī, par ko arī rakstīja presē — kriminālpolicijas amatpersona, un divi gadījumi bija ar Jelgavas pusi saistīti. Viens no Olaines iecirkņa, arī kriminālpolicijas.

Ceļu satiksmes uzraudzībā visi gadījumi bija Rīgā. Ko es varu pateikt — acīmredzot dažiem tā subkultūra vēl nebeidzās galvā. Es esmu tikai par to, lai šādi cilvēki vairs nestrādātu. Esmu braucis uz Ceļu policijas bataljonu un runājis, skaidrojis. Arī pēc pēdējiem gadījumiem, kad jau kļuvu par priekšnieku, es momentāli uztaisīju rotācijas, izšķīru tos pāriniekus. Tur jau arī strādā — pie automašīnām, tas viss tiek video piefiksēts, ko cilvēki dara. Jābrīnās vienkārši par to drosmi…

Kas attiecas uz citiem gadījumiem, mēs no policijas iekšienes iniciējām — informāciju nodevām Iekšējās drošības birojam, ka mums ir aizdomas. Mēs ļoti sadarbojamies šajā sakarībā ar biroju.

Protams, es esmu reālists, vēl noteikti kaut kur ir kādi cilveki, kas līdz galam neizprot, bet arī šobrīd mēs pie tā ļoti strādājam, lai pat stimulētu darbiniekus ziņot par šiem gadījumiem.

Mēs paši vairāk monitorēsim darbiniekus. Sekosim līdzi viņu gaitām arī publiski pieejamās informācijas laukā — tie ir sociālie tīkli, viss pārējais. Ja cilvēks saņem atalgojumu 900 vai 1000 eiro un brauc ar jaunu BMW, dzīvo kaut kādās privātmājās vai vēl kur — par kādiem līdzekļiem? Tas ir ļoti vienkārši pamanāms.

Vai tad es varētu secināt, ka augstākās vadības līmenī šobrīd nav šādu problēmu?

Ziniet, tāds provokatīvs jautājums. Jūs pati noteikti esat pamanījusi manas darbības no pirmajām dienām par kapacitātes stiprināšanu. Ir divām augstām amatpersonām  —  Krapša kungam un Renātei Filai-Roķes kundzei — statuss kriminālprocesā: persona, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess saistībā ar jauno formastērpu iegādi. Iekšējās drošības birojs ir viņiem šo statusu kriminālprocesā noteicis. Man jau gribētos domāt, ka nav bijis nekas tāds, bet to izmeklēšana parādīs. Es ļoti ceru… Ikdienā strādāju ar šiem cilvēkiem, es viņus personīgi pazīstu. Man gribētos ticēt un cerēt, ka tā ir vienkārši kaut kāda apstākļu sakritība. Būsim reāli — tādā amatā esot, tiek virzīti dažādi procesi, iepirkumu procedūras, kas ir sarežģītas, kur apakšā ir kaut kādas krāpniecības shēmas, ko procesā var uzreiz arī nepamanīt tā pati iepirkuma komisija. Skaidrs, ka izmeklēšanas gaitā tu vari nonākt šādā statusā, tā var gadīties. Galu galā ir nevainīguma prezumpcija, mums par to visiem jāatceras. Tāpēc gaidīsim, kāds būs rezultāts. 

Kas attiecas par pārējiem vadošiem cilvēkiem policijā — nu, esmu reālists, bet ticu un ceru uz to labāko vienmēr. Strādājam, skatāmies, vērojam. Es domāju, ka visi ir sapratuši manu pozīciju, ka nekādas atlaides šajā sakarībā nevar būt. Tas, ko esmu teicis jau iepriekš intervijās — es ļoti stingri uz šo skatos, ārkārtīgi stingri!

Labi, jūs tā sakāt, bet es pārbaudīju — vēl decembrī Policijas koledžā jaunos policistus apmāca agrākais Kārtības policijas priekšnieka vietnieks Arvils Feierābenda kungs — persona, kas šobrīd ir uz apsūdzēto sola par kukuļņemšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Šo jautājumu es jau gadiem uzdodu gan policijas vadībai, gan iekšlietu ministram, un viņš joprojām māca jaunos policistus. Vai tiešām tas ir pareizi?

Teikšu atklāti par Feierābendu — man, protams, arī bija izbrīns, ka šis cilvēks nokļuvis tādā situācijā, jo visa iepriekšējā viņa darbība .. Nu nekādīgi! Tas bija droši vien rindā viens no pēdējiem cilvēkiem, par kuru varētu padomāt, ka viņš kaut ko tādu varētu darīt. Bet kriminālprocess ir noslēdzošajā stadijā, skatīsimies.

No ētikas viedokļa, ja es būtu bijis vadītājs tajā laikā, tad noteikti es nepieļautu, ka viņš apmāca kadetus, pasniedz lekcijas Valsts policijas koledžā — tīri ētisku apsvērumu dēļ. Bet kamēr viņa vaina nav pierādīta, neļaut dienēt kaut kādā amatā? Pastāv iespēja atstādināt, bet tur ir noteikts laiks, cik ilgi tu vari atstādināt. Cilvēkam no kaut kā ir jādzīvo, viņš nav notiesāts.

Viņš ir viens no tādiem… Esmu dzirdējis arī viņa lekcijas, viņš ir ārkārtīgi populārs pasniedzējs, ļoti zinošs un viņu arī ļoti augstu kadeti novērtē. Tiek aptaujas veiktas un rezultāti vērtēti, viņš tiešām ir ļoti zinošs! Nav arī dzirdēts, ka viņš mācītu, kā kuram ko apiet un vēl kaut ko, pasarg, dievs! Šobrīd pēc tā laika, kas ir pagājis, pēkšņi ņemt viņu nost… Nu, tad vajadzēja ņemt nost tajā laikā! Kad viss sākās un nepieļaut, ka viņš turpina. Noteikti Ķuža kungam bija savi apsvērumi. Es negribu neko pārmest. No ētikas puses — visdrīzāk to nevajadzēja pieļaut. Varēja viņam dot iespēju vienkārši dienēt citā amatā, kur nav jāpieņem tādi lēmumi.

Šobrīd es viņu negrasos ietekmēt, lai viņam aizliegtu pasniegt lekcijas, jo tik ilgu laiku viņš to jau ir darījis, esot šajā statusā kriminālprocesā. Kāpēc pēkšņi? Kas ir mainījies šobrīd? Sagaidām notiesājošo spriedumu, ja viņš tāds būs, un tad arī viss — dienesta gaitas būs beigušās.

Mainījies ir tas, ka ir jauns policijas priekšnieks, kuram ir svarīgi ētikas un reputācijas jautājumi. Vai tad ne?

Protams, ka svarīgi ētikas un reputācijas jautājumi, bet arī katra šī situācija ir tāda interesanta. Arī šeit, kad jūs šo jautājumu uzdodat, man tādas duālas sajūtas. Ja jūs to man uzdodat, to uzdod varbūt arī citi cilvēki sev iekšienē — nu, kā tā var būt? Varbūt arī kādi kadeti uzdod. 

Jebkurā gadījumā — atkal pārdomās mani iedzenat par šo jautājumu. Jautājumu ir ļoti daudz. Jāpaskatās būs, kādā stadijā šobrīd tas viss ir un kā tā virzība varētu attīstīties. Nu, tūliņ, šajā brīdī, beidzot sarunu ar jums, noteikti es viņu neskriešu atstādināt. Vēl jau arī problēma koledžā ar zinošu speciālistu piesaisti apmācībām. Nav jau viņu. Sanāk, ka liela daļa pasniedzēju iet uz pusslodzi, kā es to pats kādreiz darīju. Ir ārkārtīgi smagi to savienot. Arī tas ir bijis kaut kādā ziņā apsvērums, kapēc viņš turpina. Grūti pateikt, esmu dzirdējis dažādus viedokļus šajā sakarā par dažādiem procesiem, kur cilvēki ir bijuši iesaistīti, arī attaisnoti pēc kāda laika. 

Kā jūs pats raksturotu, kapēc tieši jūs nonācāt Valsts policijas priekšnieka amatā — kas nospēlēja par labu jūsu kandidatūrai?

Nu, ziniet, man pašam atbildes uz šo jautājumu nav. Nekad uz šādu amatu neesmu tiecies. Nav bijušas pat ne tuvu domas. Vienkārši, kad mani uzrunāja un arī tika paziņots, ka no esošajiem kandidātiem neviens netiks izraudzīts, tad sāku apsvērt savā galvā, kas tad mums Valsts policijā vēl ir tie cilvēki, kurus varētu uzrunāt? Jo cilvēku no malas šajā sistēmā ielikt, kur ir tik daudz funkciju, tā ir lielākā valsts iestāde… Nu, ir jāpārzina iekšējā struktūra.

Sākot likt kopā šo visu pa plauktiem… Ambīcijas kā tādas man nekad nav bijušas. Kāpēc mani uzrunāja? Grūti pateikt. Acīmredzot, kaut kur sanāca publiskajā telpā pavīdēt (Ruks kā jaunieceltais Kriminālpolicijas pārvaldes vadītājs 21.septembrī uzstājās preses konferencē par advokāta Pāvela Rebenoka slepkavību — red.), attiecīgi — tiku pamanīts, attiecīgi pirms uzrunāt mani par mani tika vākta informācija. Tas ir noteikti — tika vākta informācija.

Jo, cik es tā noprotu, mērķis bija atrast cilvēku, kurš varētu intelektuāli, fiziski, mentāli visu to pavilkt. Otrs, par kura reputāciju nav nekādu šaubu. Par manu reputāciju tiešām es domāju var meklēt, var rakt — nu, nekā tur nebūs. Var visu ko izdomāt, bet nav iespējams neko sameklēt, jo nekā nav, ko sameklēt. Tā man arī tas viss izveidojās. Man grūti pateikt… Tas ir jāprasa ministram, kapēc viņš izraudzījās mani. Bet te nu esmu.

Ministrs ļoti gribēja visus kandidātus pārbaudīt ar melu detektoru, vai beigās jūs arī pārbaudīja vai jums nemaz neprasīja, vienkārši uzticējās?

Nē, nē, biju es uz melu detektoru. Bija interesanta procedūra. Katrā ziņā, viens no žurnālistiem man pajautāja, vai neesmu tur tajās speciālajās struktūrās apmācīts piemānīt melu detektoru. (Smejas) Nē, nemācīja mums tādu lietu. (Smejas) Droši vien kaut kas tāds man iedzimts, iespējams (Smejas).

Vai bija grūti iziet šo melu detektoru un kā jūs vispār vērtējat šādu lietu, ka ministrs to prasa?

Kopumā ņemot, par valsts policijas priekšnieka izvēli — iepriekš ministrs vienmēr gāja ar savu kandidātu un attiecīgi valdība vai nu apstiprināja vai noraidīja. Un tur nebija nekādi konkursi, melu detektori, nekas tamlīdzīgs. Mūsu tagadējais ministrs ir tāds ļoti inovatīvs. Izdomāja, lai viss būtu maksimāli atklāti redzams, izsludināja konkursu, pagarināja. Liela rinda arī nestāvēja, cik es saprotu. Tas poligrāfs, cik tas tiek publiski pasniegts — ministrs meklēja cilvēku, par kuru nebūtu nekādu šaubu. Ja viņa ieskatā poligrāfs ir kā viens no tādiem rādītājiem, kas liecina, ka viss ir OK, tad kāpēc ne? Man personīgi nekādu… Sāpes tas aparāts nenodara, uzreiz varu pateikt. Protams, interesanta procedūra.

Vai tā bija pirmā reize, kad izgājāt poligrāfu?

Jā, protams. Kādreiz mums Policijas akadēmijā bija tāds pasniedzējs, poligrāfu eksperts Uldis Miķelsons. Es tikai tīri teorētiski kaut ko zināju.

Es mēģināju saprast, ko cilvēki domā par jums politiskā līmenī. Radās iespaids, ka uztrauc tas apstāklis, ka jūs faktiski netikāt atlasīts konkursa ceļā, kas bija izsludināts, bet personiski izraudzīts no malas… Dažiem var rasties iespaids, ka ministrs Ģirģens negribēja iecelt tos no iepriekšējās vadības, kas varbūt nav kaut ko darījuši tā, kā viņš gribētu, bet tad ministrs atrada cilvēku, kas varētu vairāk ieklausīties viņa vēlmēs. Cik tālu jūs esat gatavs iet pretī un izpildīt ministra vēlmes? Vienalga, kāds ministrs būtu — šis vai kādi citi kādreiz būs, kur ir tā robeža?

Robežas ir ļoti stingras. Piekrītot uz šo amatu, es arī ministra kungam uzreiz pateicu — ar manām rokām, kā saka, netiks veiktas kaut kādas tādas darbības, kas būtu pretrunā ar ētiku vai likumiem, nedod, dievs, vai vēl kaut ko. Tas bija mans pirmais nosacījums, ko es atklāti pateicu.

Viņam acīs tā arī pateicāt?

Tieši tā es arī atļāvos pateikt. Par cik jautājums ir tik nopietns, es neesmu no tik bailīgajiem, lai nevarētu pateikt. Un ministrs arī ir tikai cilvēks. Kā jebkurš. Visi mēs esam, kā saka, ar miesu un dvēseli. Ja mani uzrunā, tad man arī tiem nosacījumiem bija jābūt skaidriem. 

Es uztveru ministriju, tajā skaitā ministru, ministrijas amatpersonas, valsts sekretāru, parlamentāro sekretāru, visus pārējos kā komandu. Tas ir komandas darbs. Kaut kādas norādes — dari šito, dari tā… Nu, kā lai pasaka, ministrs pauž viedokli, es viņu uzklausu.

Ir mums arī viedokļu atšķirības un esmu arī tā pateicis. Es jau vienmēr cenšos diplomātiski situāciju veidot, bet katrā ziņā nekādas tādas norādes neesmu saņēmis. Ir bijis viedoklis, ka vajadzētu varbūt darīt tā. Es ielieku pretī argumentus — labāk darīt tā vai tā nedarīt un tiek izrunāts.

Ir jāsaprot tas, ka iestādes vadītājam ar nozares ministru ir jāstrādā kopā. Tikai tā var attīstīt iestādi. Nu, ja nesakrīt viedokļi, tātad meklējam tik tālu, kamēr sakrīt. Neesmu saskāries ne ar kādu spiedienu vai tamlīdzīgi, tā ka pilnīgi mierīgi varu strādāt.

Kā ir mainījušās jūsu attiecības ar cilvēkiem, kas gadiem ir bijuši jūsu priekšnieki, viņiem arī pakāpes ir augstākas.

Dienesta pakāpe tiek piešķirta, pamatojoties uz diviem kritērijiem. Tā ir izdiena. Piemēram, no pulkveža (Rukam ir pulkveža pakāpe — red.) līdz ģenerālim ir jānodien pieci gadi un jāieņem attiecīgs amats. Kas ir svarīgi — amats ir augstāks nekā pakāpe. Tātad, ja man šobrīd ir padotībā divi ģenerāļi pēc dienesta pakāpes, vienalga viņi man ir padotībā. Ar to nekāda problēma nav bijusi.

Esmu iepriekš dienējis gan Šultes kunga padotībā, gan Grišina kunga padotībā — nu, viņi ir profesionāļi. Mēs to jautājumu esam izrunājuši. Šodien es esmu priekšnieks, rītā… Paies tas piecu gadu termiņš un, pirmkārt, jāskatās, vai es pats vispār kandidēšu, vai būšu spējīgs pēc visa šitā, kam jāiziet cauri, un vai es to vēlēšos. Otrs, varbūt nāks jaudīgāks, spēcīgāks cilvēks, kas pratīs parādīt, argumentēt un pierādīt sevi, būs tas pats konkurss — viņš šobrīd varbūt ir kaut kur padotībā, nu, kādas problēmas?

Mēs esam dienestā. Iepriekš arī man ir jau bijušas tādas situācijas, ka es pāraugu pāri saviem skolotājiem. Man ar to nav problēmas.

Dienests, kuru iepriekš vadīju, bija krietni lielāks nekā Kriminālizmeklēšanas pārvalde, tikai viņš bija slepens. Ļoti startēģiski nozīmīgs mūsu valstī. Darbojas gan mūsu valstī, gan diezgan plaši starptautiskā sadarbībā. Tā, ka vadīt dienestu, kur ir interesantas, plašas funkcijas un arī pa visu valsts teritoriju — iepriekš es to esmu darījis. Arī saimnieciskā darbība tur bija autonoma, tajā skaitā administratīvais darbs — nekas svešs tas man nav un tas šobrīd man ļoti palīdz.

Amatpersonu rotācija bija viens no redzamākajiem un būtiskākajiem jūsu pirmajiem darbiem. Vai varat izstāstīt, kādēļ nolēmāt šādi rīkoties un kādus uzlabojumus no tā sagaidāt?

Uzlabojumi jau šobrīd ir vērojami. Pie personālijām šobrīd neķersimies, bet ilgstoši — septiņus, deviņus, desmit un pat vairāk gadus — vienā amatā esot, nu ir šī vide jāpamaina. Ir iestrādes, cilvēki ir ļoti labas lietas arī izdarījuši, bet viņi kaut kādā mērā ieiet komforta zonā. Tas mums visiem ir raksturīgi, tas ir normāli, bet situācija jau mainās, cilvēki mainās, apstākļi mainās, attīstība kaut kur iestagnē. 

Līdz ar to, samainot vietām lielos priekšniekus, kas veido lielo mikroklimatu, attīstību un virzību, iezīmējas ļoti interesantas lietas. Kaut vai tas pats Staļģevica kungs atnāca no Zemgales reģiona vadīt Rīgas reģiona kriminālpolicijas pārvaldi — uzreiz viņam ir redzējums cits, viņš ienes tās labās lietas, ko Zemgalē jau ir ieviesis. Papildinot ar to, ko Sozinova kungs ir atstājis, veidojas labāka situācija. Šobrīd to pavisam noteikti var novērot. Un attiecīgi atkal otrādi.

Šobrīd varu pateikt, ka no 1. janvāra arī Galvenās administratīvās pārvaldes vadība ir mainījusies. Fila-Roķes kundze vairs nav priekšniece, viņa turpina vadīt Starptautiskās sadarbības un attīstības pārvaldi. Viņa nav aizrotēta tāpēc, ka slikti strādātu, bet ir jānāk jaunam skatījumam. Tie ir iepirkumi, tas ir juridiskais birojs, starptautiskie projekti, tātad ļoti svarīgi jautājumi. Izvērtējot amatpersonas, kas ir Valsts policijā un kas spēj iedvest jaunu enerģiju un skatījumu, mana izvēle ir kritusi uz vienu no priekšnieka amata kandidātiem —  no 1.janvāra Galvenās administratīvās pārvaldes priekšnieks ir pulkvedis Normunds Grūbis. 

Ne par velti tie cilvēki, kas startēja konkursā uz Valsts policijas priekšnieka amatu — Grūbis, Šulte, Grišins —, tiešām ir augstākās raudzes speciālisti. Ir lietas, kas man no viņiem ir jāpamācās un arī, protams, man ir sava pieredze, kuras viņiem nav — šādi jau veidojas stipra komanda.

Vai par visām šīm lielajām rotācijām jūs personiski izdomājāt vai arī ir kādi politiski ieteikumi no ministra?

Manis un tikai manis virzīti jautājumi. Un arī vēl šur tur būs rotācijas arī iecirkņu līmeņos, arī citos reģionos. Tiek vērtēta situācija. Saprotiet, man nav vēlmes kādu nostrostēt vai pazemināt, man ir vajadzīgs, lai virzās process, notiek attīstība, lai mikroklimats labs kolektīvos. Tas ir ārkārtīgi svarīgs moments, lai iestāde labi strādātu. Mēs esam dienestā.

Vēl gribēju uzvaicāt par jūsu līdzšinējo pieredzi slepenajā daļā. Varbūt jūs vispārīgi varat iezīmēt, kas ir tās lietas, ar ko jūs lepojaties, ko esat paveikuši? Varbūt varat minēt kādu piemēru… nezinu, narkotiku kilogramus, kur jūsu ieguldījums ir bijis būtisks šī nozieguma atklāšanā, vainīgo personu saukšanā pie atbildības.

Kā lai jums to pareizi pasaka… Tās struktūrvienības, ko es vadīju iepriekšējā pieredzē, faktiski ir bijušas iesaistītas visu skaļāko un smagāko noziegumu atklāšanā un izmeklēšanā saistībā tieši ar to daļu, kas nav publiski atklājama. 90% gadījumu visur tie dienesti, ko es vadīju, ir pielikuši savu roku diezgan būtiski. Tā ir tā neredzamā daļa, par ko presē neraksta. Vairāk es arī neko nepateikšu.

Vēl gribēju pieskarties lielākajam sāpju bērnam, cik ilgi notiek pirmstiesas izmeklēšana. Arī 2017. gada Valsts kontroles revīzijas atzinumā ir ļoti plaši un detalizēti tas analizēts, tajā skaitā uzrādījās, ka ir milzīgs lietu uzkrājums un milzīgs apjoms lietu tiek izbeigts noilguma dēļ. Kā jūs plānojat risināt šo problēmu?

Jā, problēmas tur ir diezgan lielas un viena liela problēma ir dēļ kadru trūkuma. Lielākās problēmas ir izmeklētāju trūkums, piemēram, Rīgas iecirkņos. Kā viens no spilgtākajiem piemēriem ir Rīgas Latgales iecirknis. No 38 izmeklētājiem, kuriem tur būtu pēc slodzes jāstrādā, tur šobrīd ir astoņi. Tad jūs varat iedomāties, kāda slodze ir šiem cilvēkiem. 30 — 40% [vakances] ir arī Centra iecirknī, Kurzemes iecirknī, nu visur ir trūkums.

Iecirkņos negrib ilgstoši dienēt izmeklētāji, jo tur viņi pēc policijas koledžas absolvēšanas sāk dienēt, apgūst profesiju, iemācās un pie pirmās iespējas ceļas uz augšu pa karjeras kāpnēm. Visi zina, ka policijā — tur ir smagi, iziet cauri baigam rūdījumam un slodze ir liela. Šie uzkrājumi ar kriminālprocesiem ir lieli — Latgales iecirknī 13 tūkstoši kriminālprocesi lietvedībā! Protams, ka tur daļa ir izbeidzama pēc noilguma, un tā ir gadiem ielaista problēma, kas ir samilzusi līdz nenormāliem apmēriem.

Viens no jautājumiem, kas tagad steigšus jārisina — pēc būtības jāmēģina no 1. aprīļa pāriet uz digitālo krimināllietu. Bet ko tas nozīmē ar esošajām lietām? Tās visas jāskenē, katrs dokumentiņš — atsevišķs fails jāveido un jātaisa digitalā e-lieta. Tas nozīmē, ņem kriminālprocesu, ārdi ārā un pa dokumentiņam skenē. Tas ir ārprātīgs mehānisks darbs, šausmīgi liela apmēra. Protams, ka tas nebūs ātri. Mēs jau pilotprojektā trīs iecirkņos to mēģinām darīt. 120 lapu lietiņa aizņem veselu dienu.

Esam pielēmuši, ka tagad no janvāra tiek ieviests procesa virzītāja palīgs. Viņu tiesības ir veikt procesuālās darbības, kas nav izmeklēšanas darbības. Administratīvais process jau šobrīd ir digitāls, tātad atbrīvojušies ir kaut kādi kancelejas spēki. 

Plus vēl pielēmām izveidot jaunas 39 brīvlīguma amata vietas. Šobrīd jau tas viss tiek darīts — uzrunāsim bijušos darbiniekus, kam ir saprašana par izmeklēšanu, par lietu saturu, uz šo brīvlīgumu. 

Esošie izmeklētāji tiks atbrīvoti no tehniskā darba, viņi varēs nodoties izmeklēšanas darbībām. Tāds ir mūsu plāns, jo koledža nespēj tik daudz saražot un no dienesta iet prom cilvēki.

Jūs sākumā pieminējāt arī materiāltehnisko pusi. Vai jūs savā amata termiņā redzat iespēju fundamentāli uzlabot saimniecību tādā ziņā, lai, ieejot policijas iecirknī, nebūtu sajūta kā pagājušā gadsimta padomju milicijā?

Šobrīd tiek apzināti kritiskākie gadījumi, kādas ir iespējas veikt remontus. Tas pats Latgales iecirknis, atsevišķi kabineti, kur ir šausmas. Bet būsim atklāti — tie ir ielāpi! Tie ilgtermiņā neko nedod. Īpaši runa ir par Rīgas iecirkņiem. Es biju aizbraucis ciemos uz Ziemeļu policijas pārvaldi, tur bija mana pirmā darbavieta trīs gadus. Nu, lūk, aizbraucu — otrais stāvs, pilnīgi nekas nav mainījies! Iedomājieties?! 1999. gadā es tur sāku dienēt kā iecirkņa inspektors. Tātad ir pagājis 21 gads, pilnīgi nekādas izmaiņas! Tās pašas sienas, tualetes, viss, perfekti, ideāli iesaldēts!

Rīgā šī bēda ir vislielākā. Ja domā valstiski, šīs visas ēkas ir jāuztur, jākurina, elektroapgāde. Daudzās vietās problēmas ar autotransporta novietošanu. Tad kāda jēga mēģināt kaut ko lāpīt? Godīgi sakot, labs saimnieks to nedarītu. Principā būtu jāatiet no šitā visa nost. Šobrīd tiek skatīts variants atteikties vispār no šiem policijas iecirkņiem, meklēt pilnīgi jaunus ofisus. Pilna Rīga ir ofisa telpām, kur var pielāgot.

Mums ir svarīgi pielāgot, lai tiktu ievēroti valsts noslēpuma glabāšanas noteikumi, bruņojuma glabāšanas noteikumi, transportu būtu kur novietot un sagatavot aizturēšanas telpas. Tas ir jāpielāgo, bet pārējais — gaiši, jauni, moderni kabineti, attiecīga elektroinstalācija, ūdens padeve, tualetes, viss. Nav jēgas tajos iecirkņos, tie visi jāmēž laukā un jātaisa burtiski kapitālie remonti visur. Tie ir nenormāli līdzekļi! Finansiāli neredzu jēgu. Un to mēs šobrīd arī mērķtiecīgi plānojam, ka nākotnē varētu taisīt mazāk iecirkņu skaitu, kompaktāku, līdzīgi kā tas ir Tallinā.

Vai policisti var rēķināties, ka pēc četriem gadiem vismaz no tiem briesmīgākajiem iecirkņiem viņi būs pārcēlušies uz kaut ko civilizētu?

Tādus apsolījumus dot būtu no manas puses nepareizi. Es varu pateikt to, ka es līdīšu no ādas laukā, lai tā notiktu. To gan es apsolu. Visu savu spēku, enerģiju es veltīšu tam, lai uzlabotu šos apstākļus. Kā saka, dodu zobu!

To gan nevajag. Vēl par dažām konkrētām lietām. Skaļākās pēdējo gadu slepkavības. Pārsteidza policijas rīcība Rebenoka lietā, uzreiz pēc slepkavības pasakot, ka visticamākais variants ir laupīšana, nevis kādi citi. Vai joprojām esat tādos uzskatos? Es saprotu, ka tā ir tā slavenā preses konference, kurā ministrs jūs ieraudzīja un saprata, ka jūs varētu būt labs policijas priekšnieks.

Var to preses konferenci noteikti patīt atpakaļ. Tur bija divas pamatversijas. Viena par laupīšanu. Notikuma vietā es tur pats strādāju, biju pusotru dienu uz vietas. Visu to redzot, visas pēdas… Es nevaru šobrīd komentēt neko detalizēti, tā versija ir pilnīgi adekvāta. Un otra versija arī bija pateikta — saistībā ar profesionālo darbību. Divas pamatversijas un tās arī nav mainījušās.

Protams, ka tas nav parasts cilvēks. Ja aplaupītu jebkuru, kurš sabiedrībā nav zināms, nevienam nemaz šaubu nebūtu — tā ir laupīšana. Cilvēks pazīstams, kādos tik procesos nav bijis iesaistīts, protams, rodas dažāda veida versijas, interpretācijas. Vēl jau trešā versija arī ļoti interesanta. Es negribu to skaļi paust.

Kura tā ir?

Ģimenes stāstu jautājumi, vēl kaut kas. Kas tik nav dzirdēts! Policija strādā. Jāsaprot, ka tenkas — tā ir informācija, kuru pārbaudām, strādājam kriminālprocesā ar faktiem, ar pierādījumiem. Varu pateikt, ka eksperti tur nostrādāja ļoti rūpīgi. Tāpat par Bunkus. Zinot, kāda ir rezonanse visapkārt. Mēs esam loģiski cilvēki un jebkura slepkavība priekš mums ir prioritāra.

Saprotu, ko jūs sakāt. Tomēr nav tā, ka pirmo dienu sekoju līdzi policijas aktivitātēm, bet es pirmo reizi redzēju tik skaidru vēstījumu sabiedrībai par vienu no izmeklēšanas virzieniem, ka tā ir laupīšana, apstākļos, kas jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam liek uzdot jautājumus, vai nav līdzvērtīgas vismaz vairākas versijas. Vai pareizi saprotu, ka tās versijas — Nr.1 laupīšana un Nr2. profesionālā darbība — tādā secībā arī palikušas?

Es tās nosauktu kā divas pamatversijas. Saprotiet, arī policijas publiskajos paziņojumos ir kaut kāda zināma taktika. Varu pateikt — strādājam abos pamatvirzienos un, protams, arī neaizmirstam par citām iespējamām versijām. Gribējās, protams, ka pa karstām pēdām tas viss, bet šobrīd tas diemžēl ievelkas.

Vai atklāsiet Rebenoka slepkavību?

Ziniet, es kā policists vairāk nekā 20 gadus tieši kriminālpolicijā dienot, esmu redzējis tik daudz interesantas lietas un atklāšanas. Neatklāto slepkavību procents nemaz tik liels nav, ja godīgi jāsaka. Man vienmēr ir cerība. Ieguldīti tiešām tiek visi iespējamie un neiespējamie resursi, lai šīs slepkavības atklātu. Tas pats par Bunkus, par Rebenoku un par citām, kas varbūt senāk izdarītas.

Notiek aktīvs darbs, nevienu brīdi netiek palaista atslodzīte, lai nevirzītu šos procesus uz priekšu. Es varu pateikt, ka mēs uz priekšu virzāmies. Mēs neesam nekādā strupceļā, tas ir pats galvenais.

Tomēr par Bunkus slepkavību — ir jau pietiekoši ilgs laiks pagājis un sajūta ir, ka arvien mazākas izredzes to izdarīt. Vai šo lietu izdosies atklāt?

Es vēlreiz saku, neiegrimstot kaut kādā tādā utopijā — es ticu, ka atklās. Tas jau ir daudz. Ticiet man.

Jāsaprot tas, ka Bunkus un Rebenoka slepkavības ir pilnīgi dažāda rakstura, to taču jebkurš var pamanīt. Tās ir pilnīgi dažāda rakstura, izpildes veids, viss pārējais. Attiecīgi arī izmeklēšanas gaita taktiski ir pilnīgi savādāka.

Nu, labi,  bet vai Platača slepkavību atklāsiet?

Daudz ūdeņu aiztecējis… Malā nekur nolikta nav, bet, protams, jo ilgāks laiks paiet, jo tas viss grūtāk. Bet arī pagājušo gadu mums bija viena lieta, pirms padsmit gadiem izdarīta slepkavība atklāta. Tā, ka arī tādi stāsti ir. Un nevar apgalvot, ka Platacis ir nogalināts. Viņš ir pazudis, sāksim ar to. Protams, pastāv ļoti liela versija, ka tā ir noticis, ir krimināls raksturs viņa pazušanai nenoliedzami, bet šie ir jautājumi, uz kuriem — es ceru — kādreiz izdosies atrast atbildes.

Ir jauns ģenerālprokurors, kurš ir nācis ar savu redzējumu, kā jāmaina sadarbība ar policiju. Kā jūs raksturotu, cik sekmīgi izdodas ieviest principu, ka prokurors ir tas galvenais, kurš dod norādes?

Ģenerālprokurors nācis ar savām vēsmām, arī prokuratūru sapurinājis, veido savādāku attieksmi. Ļoti pareizi ir aktualizēts, ka prokurors iesaistās jau no paša sākuma, īpaši skaļos procesos. Rebenoka gadījumā prokurors bija arī notikuma vietā, ļoti labi redzēja, sekoja līdzi, kā notiek izmeklēšanas darbības, cik tiek resursi iesaistīti, visu pārējo. Protams, pārmetumu gūzma visu laiku birst, arī Covid-19 sakarā to redzam. Neko jau policija… Laikam vienmēr būs tie pārmetumi. Mums tāda profesija, mēs neapvainojamies.

Svarīgi, ka ir iezīmējies tāds progress, ka prokuratūra tieši smago un sevišķi smago noziegumu kategorijās iesaistās procesā uzreiz. Kopā izstrādā pirmstiesas izmeklēšanas taktiku, plānu, kā konkrēto noziegumu izmeklēt. Mums jāstrādā kā rokai ar cimdu, šeit nav jautājums, kā saka, mērīties, kurš labāks un ietekmīgāks.

Notiek lielas pārmaiņas gan policijā, gan prokuratūrā. Šī sistēma šobrīd ļoti reformējas. Policijā arī reformu plāns patiešām tāds ļoti nebijis — kā tiks pārveidota policija. Viena liela daļa jau šogad būs, vismaz ir plānots. Protams, mūs ietekmē arī Covid-19 apstākļi, kad nevar normāli strādāt, bet procesi virzās uz priekšu. Ledus ir iekustējies.

Ko darīt ir daudz, patiesībus sakot. Tādā ļoti interesantā laikā man ir [trāpījies] — neapskaužamā. Kā jau man te pieredzējušākie kolēģi saka — nu gan tu trāpīji, tādā īstā brīdī sāki vadīt policiju.

Vai nav sajūta, ka drusku iegrābāties ar to amatu?

Redziet, man tāda rakstura īpašība — es nekad dzīvē neesmu padevies un, ja arī esmu nobijies, tad centies to neizrādīt. Protams, esmu pietiekoši saprātīgs, lai objektīvi novērtētu, pirms piekrist šim amatam, vai spēšu to vispār izdarīt. Nu, šobrīd trīs mēneši būs riņķī, ko lai pasaka — saimniecība liela. Pateikt, ka es līdz šim neesmu ticis galā — noteikti nē! Es esmu iegājis, jau ritmu izstrādājis. Sākotnēji bija ļoti daudz negulētu nakšu. Varu pateikt —  pusotru mēnesi vispār bija miega bads, bet viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Augam, mācāmies, strādājam. Redzējums ir, pieredze arī ir pietiekoši liela. Es tomēr neesmu pirmo dienu policijā.

Vai varat pastāstīt par saviem hobijiem — kā relaksējaties, ko darāt brīvajā laikā?

Brīvā laika šobrīd ir ārkārtīgi maz. Hobiji man, protams, arī ir. Sportoju. Es skrienu. Jau vairākus gadus to daru regulāri. Skrienu, nevis lai kaut kādus rezultatīvos rādītājus celtu, bet lai izvēdinātu galvu. Tā man ir sava veida meditācija. Es izskrienu, izvēdinu plaušas un smadzenes un sajūtos stipri labāk. To daru ar zināmu regularitāti, vimaz cenšos. Man tā mēnesī ir nosprausts… Priekš sportistiem tas būtu nieks, bet es cenšos mēnesī kādus 50 km noskriet. Katru brīvdienu pa piecītim — tas jau ir 40, plus vēl kaut kad pa vidu. Pagājušo gadu dēļ šiem darbiem, godīgi sakot, nesasniedzu 500 kilometru robežu. Pateikšu kā ir, nesasniedzu burtiski dažus kilometrus. Vienkārši nepietika laika. Baigā tāda vilšanās sevī.

Pa kurieni jūs skrienat?

Tur, kur dzīvoju. Ādažos arī skrienu, man sadalīts trasēs pa 5, 10 km, lielā — 13 km, kad saņemos. Protams, kad šitāds enerģijas patēriņš darbā bija šajos mēnešos, sanāca drusciņ mazāk veltīt šim laikam, bet nu nav tik traki.

Nu, vēl esmu makšķernieks. Maz jau sanāk. Gaidu ledu un ceru, ka nenoteiks «lokdaunu», kad nevarēs iziet ārā vispār ilgāk par noteiktām stundām. Pagājušogad nebija, netiku. Nu, reti sanāk, bet kad sanāk, ar prieku to daru jau no bērnības, patīk man tā lieta. Patīk ar ģimeni pabraukāt pa Latviju, pa savu pagastu, tāpat ar velosipēdiem vasarā. Kā visi cilvēki. Ir bērni, ir ģimene, viss ir kārtībā.

Komentāri (1)

QAnon 11.01.2021. 16.14

Praktiski neiespējami, ka Krievijas organizētā noziedzība (FSB same shit), kas kūrē IeM, atļautu kādu likt tādā amatā, bez nopietniem skeletiem skapī.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu