Lielais šahs

Latvijas politiķiem šī ir vienreizēja iespēja demonstrēt savu nostāju pret demokrātiju

Jautājums par Latvijas pilsonības piešķiršanu Garijam Kasparovam galvenokārt ir par Latvijas attieksmi pret demokrātiju, nevis par Kasparova sasniegumiem šahā.

Centieni pētīt Kasparova šaha karjeru un saskatīt jebkādus “nopelnus valsts labā” ir muļķīgi un maldinoši. Muļķīgi tādēļ, ka ir pilnīgi skaidrs, ka līdz šim Kasparovam lielu sasniegumu Latvijas labā nav bijis.

Maldinoši tādēļ, ka Kasparova lūgums nav parasts pilsonības pieprasījums un pārrunas ar Latvijas šaha aprindu pārstāvjiem novērš sabiedrības uzmanību no lietas būtības. Proti, Kasparovs ir demokrāts, kurš cīnās pret autokrātisku režīmu un kleptokrātisku valsts iekārtu Krievijā.

Mūsu lielajā kaimiņvalstī šī ir cīņa uz dzīvību un nāvi, un Kasparovs ir drosmīgs un ideālistiks tās dalībnieks. Turklāt šīs cīņas iznākums mūs nevar atstāt vienaldzīgus – daļēji tāpēc, ka paši esam ilglaicīga Krievijas autoritārisma upuri. Var droši teikt, ka tā turpinājums nākotnē uz mums neatstās neitrālu iespaidu. Daļēji tāpēc, ka Latvijai kā demokrātiskai valstij ir morāls pienākums atbalstīt cīņu pret tirāniju citviet pasaulē (tāpat kā mūs kādreiz ir atbalstījuši citi).

Latvijas politiķiem šī ir vienreizēja iespēja demonstrēt savu nostāju pret demokrātiju, krievvalodīgajiem un Maskavas ietekmi, un, balstoties uz politiķu līdzšinējo attieksmi, par daudz ko var jau spriest.

Ņemot vērā, ka Saeima šajā jautājumā var lemt, pieņemot īpašu likumu, latvisku nopelnu trūkums Kasparova gadījumā ir tikai vāja un, iespējams, gļēvulīga atruna.

Visiem, kuriem pirms pāris gadiem pietika dūšas atbalstīt demokrātiju un skaļi pateikt “nē” pašmāju oligarhiem, Kasparova atbalstīšanai būtu jābūt pavisam pašsaprotamai un vienkāršai lietai.

Varbūt ir saprotams, kāpēc Latvijas ideālistiski noskaņotie politiķi nelabprāt oponētu Kremlim, bet nav skaidrs, kāpēc lai neatbalstītu kādu, kuram pietiek drosmes to darīt pašam.

Fakts, ka mūsmāju pašdēvētie krievvalodīgo aizstāvji nav tikuši uzrunāti un oficiāli par Kasparova pilsonības tēmu nebilst ne vārda, atklāj diezgan daudz par viņu politiskās orientācijas niansēm. Turklāt ļaudīm ar nacionālu noskaņojumu būs prieks uzzināt, ka Kasparovs jau ilgi un atklāti runā par Baltijas valstu okupāciju un padomju varas noziegumiem – viņš latviešiem būtu stipri labāks sabiedrotais nekā staļinisma apoloģēti ārzemēs un pašu mājās.

Atbalsts Kasparovam ir izcila iespēja parādīt to, ka latviešu nacionālisms nav ksenofobisks, ka Latvijas valsts ir par demokrātiskām vērtībām un ka mēs viegli nepakļaujamies autokrātiskam spiedienam no ārzemēm.

Varbūt ir kādi leģitīmi apsvērumi, kuru dēļ Saeimas deputāti varētu atturēties no pilsonības piešķiršanas Kasparovam. Tomēr tad viņiem būs jāsamierinās, ka viņi atradīsies vienā frontes pusē ar Latvijas okupācijas noliedzējiem, rusofobiem un pretendentiem uz nākotnes oligarhiju.

Autors ir Hārvarda universitātes students